Kazhes pierakstu burtnīca

Savulaik Daniils Harmss rakstīja: "Ļevs Tolstojs un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, lai viņam vieglas smiltis, saderēja, kurš uzrakstīs labāku romānu. Par tiesnesi pieaicināja Turgeņevu. Tolstojs atskrējā mājās, ieslēdzās kabinetā un nekavējoties sāka rakstīt romānu - par bērniem, protams (viņš viņus ļoti mīlēja). Dostojevskis sēž mājās un domā: "Turgeņevs ir bailīgs cilvēks. Viņš tagad sēž un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks, ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt." Kālab tad man censties? Tāpat nauda būs mana." (To jau Dostojevskis domā). Saderējuši viņi bija uz simts rubļiem. Bet Turgeņevs sēž tajā laikā mājās un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks. Ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt. No otras puses, Tolstojs ir grāfs. Arī labāk nepīties. Pie velna viņus." Un tai pat naktī aizbrauca uz Bādenbādeni."

Ar Dostojevski man nekad nav bijušas tuvas attiecības un patiesībā nav bijis arī intereses šīs attiecības uzlabot. Pirms daudziem gadiem izlasīju "Pazemotos un apvainotos", un neko daudz no pieredzētā neatceros (kā nekā tas bija vēl pirms-bloga ērā, proti - vidusskolas laikā), un turpmākajos gados nevienu brīdi pat īsti tuvu nebiju, lai pievērstos kāda viņa darba lasīšanai. Taču tagad sagadījās tā, ka izdomāju piedalīties vienā grāmatu lasīšanas pulciņā, un tur šajā mēnesī bija izvēle starp diviem darbiem - Dostojevska "Piezīmēm no pagrīdes" un Duglasa Adamsa Stopētāju grāmatu. Lieki teikt, ka Adamsu es esmu iepazinis teju visās iespējamajās izpausmēs, līdz ar to bija vien jālasa Dostojevskis.

"Piezīmes no pagrīdes" skaitās ļoti nozīmīgs Dostojevska darbs, bet vienlaikus - ne gluži viens no vislabāk zināmajiem. Daudzu viedu ļaužu izpratnē to var uzskatīt par eksistenciālisma manifestu - grāmata, kurā vismaz pirmajā daļā nav faktiski nekādas darbības, tikai varoņa pārdomu plūsma. Otrajā daļā gan pēkšņi parādās kaut kas līdzīgs sižetam, taču jautrāk no tā nekļūst. Zināmā mērā var teikt, ka Stjopa (varonim grāmatā nav vārda, izvēlējos šo tālab, lai tāds būtu) ir radinieks Oblomovam, ar to vien atšķirību, ka Oblomovs pats savā ādā jūtas daudz labāk kā Stjopa. Nē, es laikam nevarētu teikt, ka viņi ir tieši līdzīgi - drīzāk, ka viens cilvēks var vienlīdz labi ar laiku attīstīties par Oblomovu un par Stjopu. Stjopa ir diezgan inteliģents kadrs, bet no tā viņš laimīgāks nekļūst. Viņa dzīvē faktiski nav vietas laimei, jo aizrāvies ar tās būtības meklēšanu Stjopa visu redz melnās krāsās. Vai arī nē - īsti nepiekrītu pats savam formulējumam - viņš visu padara melnu. Savas dzīves problēmas viņš pat īsti nemēģina atrisināt, jo viņam gluži vienkārši tam nav motivācijas (zināmā mērā - līdzīgi kā Oblomovam). Iespējams, precīzs veids, kā raksturot Stjopu, būtu "nelaimīgs sūdabrālis".

Kā jau to varētu gaidīt, šī grāmata man nelasījās viegli. Nē, es necentos izjust pasauli Stjopas acīm un kopumā manā pasaules uztverē ir gaužām maz kopīga ar šo literāro antivaroni, faktiski viņš mani vienkārši besīja. Muļļājam vienu un to pašu domu, tad pagriežam to mazliet citādi, pamuļļājam vēl, un tā nebeidzami. Vai vajadzētu šo aprakstu turpināt? Laikam nē, pietiks.