Goltzius and the Pelican Company
Mainās laiki, mainās tikumi. Savulaik man Pītera Grīneveja vārds saistījās ar neķītrām un nesaprotamām filmām, kuru vienīgā raisītā emocija ir "yuck!" jeb "vē!" un nez kādēļ pat uzrakstīju stāstu, kurā galvenā varoņa tēvu dēvē par mazo Grīneveju. Un nule esmu sasniedzis tādu stadiju, ka pat speciāli eju uz kino, lai noskatītos jaunāko Grīneveja lenti, par kuru turklāt ir dzirdēts, ka tā esot teju vai pornogrāfiska.
Un tagad labākā daļa - pēc šīs filmas noskatīšanās man pat gribās teikt - kāda, pie joda, pornogrāfija?! Salīdzinoši ar fon Trīra Nimfomāni šī filma ir gandrīz vai puritāniska - tajā nav neviens pretīgas vardarbības ainas, pārspīlētu dzimumorgānu tuvplānu un jebkā tāda, kas patiešām pretendētu uz skatītāja labāko jūtu aizvainošanu. Ja vien tevi neaizvaino pats fakts, ka šajā filmā Grīnevejs pievēršas Bībeles stāstiem un tajos atrodamajiem seksuālajiem tabū (pirmdzimtais grēks, laulības pārkāpšana, incests, nekrofīlija, nepilngadīgo pavedināšana, sekss aprēķina pēc.
Tiesa, līdzīgi kā to darīja Kislovskis ar desmit baušļiem (izcilas poļu filmas, noteikti tev tās iesaku!), šo epizožu ilustrēšanai Grīnevejs neizmanto tiešo piegājienu - viņa gadījumā filma ir par 16.gadsimta holandiešu mākslinieku Golciusu, kurš mēģina saņemt naudu no Elzasas valdnieka tipogrāfijas iekārtas iegādei un tālab sniedz paraugiestudējumus tam, kādi attēli varētu parādīties viņa Bībeles stāstos. Un filma sastāv no ainām, kuras iestudē Golciusa Pelikānu trupas aktieri, kuru dzīve gan savijas ar to, ko viņi atveido, pa brīžam sanāk, ka viņi arī paši atveido Bībeles varoņus, ne vienmēr gan tos, kurus viņi atveido uz skatuves.
Filmas galvenā vērtība gan nav tajā, kāds ir tās stāsts, bet kā tas tiek pasniegts. Par valdnieka pili un visas darbības norises vietu kalpo liels angārs, kurā nav pārmērīgi daudz dekorāciju (līdzīgi kā personāžiem - pārāk daudz apģērba), filmu var uztvert kā teātra izrādi, kurā tiek atveidota teātra izrāde, vai kaut kā tamlīdzīgi. Bišķi ir līdzība arī ar "Synecdoche, New York", bet ne tikai, tāpat prātā nāca fon Trīra "Dogvilas" estētiskie eksperimenti. Jā, nenoliedzami filma ir skaista, par spīti tam, ka tā nav skaista - proti, tā ir operatoru, scenogrāfu un kostīmmākslinieku darba šedevrs, spilgta filma, kas iespiežas atmiņā ar ko vairāk nekā lielu daudzumu locekļu (bez kuriem Grīnevejs šķiet nekādi nespēj iztikt savās filmās). Diez vai es šo filmu rekomendētu ikvienam un vēl jo vairāk es to pats neskatīšos vēlreiz, bet noteikti nenožēloju, ka šo lenti skatījos kino (kā vienīgo šogad redzēto Baltijas Pērles filmu).
Un tagad labākā daļa - pēc šīs filmas noskatīšanās man pat gribās teikt - kāda, pie joda, pornogrāfija?! Salīdzinoši ar fon Trīra Nimfomāni šī filma ir gandrīz vai puritāniska - tajā nav neviens pretīgas vardarbības ainas, pārspīlētu dzimumorgānu tuvplānu un jebkā tāda, kas patiešām pretendētu uz skatītāja labāko jūtu aizvainošanu. Ja vien tevi neaizvaino pats fakts, ka šajā filmā Grīnevejs pievēršas Bībeles stāstiem un tajos atrodamajiem seksuālajiem tabū (pirmdzimtais grēks, laulības pārkāpšana, incests, nekrofīlija, nepilngadīgo pavedināšana, sekss aprēķina pēc.
Tiesa, līdzīgi kā to darīja Kislovskis ar desmit baušļiem (izcilas poļu filmas, noteikti tev tās iesaku!), šo epizožu ilustrēšanai Grīnevejs neizmanto tiešo piegājienu - viņa gadījumā filma ir par 16.gadsimta holandiešu mākslinieku Golciusu, kurš mēģina saņemt naudu no Elzasas valdnieka tipogrāfijas iekārtas iegādei un tālab sniedz paraugiestudējumus tam, kādi attēli varētu parādīties viņa Bībeles stāstos. Un filma sastāv no ainām, kuras iestudē Golciusa Pelikānu trupas aktieri, kuru dzīve gan savijas ar to, ko viņi atveido, pa brīžam sanāk, ka viņi arī paši atveido Bībeles varoņus, ne vienmēr gan tos, kurus viņi atveido uz skatuves.
Filmas galvenā vērtība gan nav tajā, kāds ir tās stāsts, bet kā tas tiek pasniegts. Par valdnieka pili un visas darbības norises vietu kalpo liels angārs, kurā nav pārmērīgi daudz dekorāciju (līdzīgi kā personāžiem - pārāk daudz apģērba), filmu var uztvert kā teātra izrādi, kurā tiek atveidota teātra izrāde, vai kaut kā tamlīdzīgi. Bišķi ir līdzība arī ar "Synecdoche, New York", bet ne tikai, tāpat prātā nāca fon Trīra "Dogvilas" estētiskie eksperimenti. Jā, nenoliedzami filma ir skaista, par spīti tam, ka tā nav skaista - proti, tā ir operatoru, scenogrāfu un kostīmmākslinieku darba šedevrs, spilgta filma, kas iespiežas atmiņā ar ko vairāk nekā lielu daudzumu locekļu (bez kuriem Grīnevejs šķiet nekādi nespēj iztikt savās filmās). Diez vai es šo filmu rekomendētu ikvienam un vēl jo vairāk es to pats neskatīšos vēlreiz, bet noteikti nenožēloju, ka šo lenti skatījos kino (kā vienīgo šogad redzēto Baltijas Pērles filmu).
2014-09-19
comments powered by Disqus