Live at Palladium
Šī nebūt nebija pirmā reize, kad apmeklēju kādu pasākumu Palladiumā. Taču tik daudz cilvēku te iepriekš redzējis nebiju. TechChill noslēgumā bija patukšs, Reel Big Fish zāli nepiepildīja pat uz pusi, "Kaiser Chiefs" koncertā cilvēku bija salīdzinoši daudz. Bet šoreiz - gūzma. Jau uz ielas nācās labu laiciņu stāvēt rindā, bet par laimi man izziņotajos 19:00 koncerts nesākās (jo rindā iestājos vien 18:55).
Jāatzīst, ka mājasdarbu šoreiz sevišķi labi izpildījis nebiju - kaut kā nebija sanācis pēdējās dienās paklausīties Bregoviča mūziku, tāpēc tā īsti pat nezināju - uz ko tieši gāju. Ok, tik traki jau ar nebija, taču mana spēja atpazīt skaņdarbus varētu būt labāka. Bet tas nekādi neietekmēja baudījumu, ko guvu no šī koncerta.
Cik saprotu, Bregoviča "Kāzu un bēru orķestris" mēdz uzstāties plašākā un šaurākā sastāvā, līdz ar to var teikt, ka uz Rīgu Bregovičs bija atbraucis minimālā komplektā - pats Bregovičs (ģitāra, balss), bundzinieks (arī balss), divi trompetisti, saksofonists (arī klarnete) un divas dziedātājas (bekvokālistes nebūtu precīzs raksturojums, jo vairākos skaņdarbos viņas ir vienīgās dziedātājas). Lai arī neilgi pirms koncerta beigām Bregovičs izteica apgalvojumu, ka vispār jau viņš šajā zālē uzstājās tikai tāpēc, ka nebija saņēmis piedāvājumu spēlēt Latvijā kādās kāzās vai bērēs, Palladium laikam jau šim ansamblim ir vislabāk piemērotā vieta Rīgā. Arēnai Rīga viņš ir pārāk intīms, Kongresu namam - pārāk dejojams. Šeit tikām viss bija lieliski. Varbūt, ja neskaita pārmērīgi uz plaukšķināšanu ķerto Rīgas publiku, kas, kā šķiet, arī Bregoviču mazliet nokaitināja, tālab "In the Deathcar" izpildījuma laikā viņš pāris reizes lūdza publiku beigt sist plaukstas.
Koncertā skanēja gan skaņdarbi no Bregoviča šobrīd aktuālākā ieraksta "Champagne of the Gypsies" (atmiņā visvairāk iespiedās dziesma "Be That Man", kuras studijas ierakstā piedalījies arī Eugene Hutz no Gogol Bordello, un - viena no būtiskākajām 2.Pasaules kara dziesmām - "Bella Ciao", gan dziesmas no mīlētām Kusturicas filmām. Gandrīz aizmirsu - koncertam bija lielisks sākums ar pārsteiguma elementu (pārsteiguma man, protams, gan jau ne jau lielākiem Bregoviča pazinējiem) - kad pēkšņi pūšamo instrumentu skaņas parādījās man aiz muguras, jo izrādījās, ka divi orķestra dalībnieki skatuves virzienā devās cauri skatītājiem. Un pirms nobeiguma daļas arī bija skaisti - skanot "In the deathcar" grupas dalībnieki viens pēc otra devās prom. Tiesa, pēc tam viņi visi atkal atgriezās, jo laikam jau tas būtu baisi depresīvi uz šādas nots beigt koncertu. Tai vietā tas izskanēja ar vēl vienu absolūtu Bregoviča klasiku - "Kalashnikov".
Kādu brīdi koncerta vidusdaļā man šķita - nē, nav īsti aršana, pārāk daudz lēno un lirisko gabalu. Bet uz beigām - ui, ku manas domas mainījās! Un pilnīgi noteikti varēju parakstīties zem Bregoviča spārnotās frāzes: "If you don&39;t go crazy, you&39;re not normal!"
Jāatzīst, ka mājasdarbu šoreiz sevišķi labi izpildījis nebiju - kaut kā nebija sanācis pēdējās dienās paklausīties Bregoviča mūziku, tāpēc tā īsti pat nezināju - uz ko tieši gāju. Ok, tik traki jau ar nebija, taču mana spēja atpazīt skaņdarbus varētu būt labāka. Bet tas nekādi neietekmēja baudījumu, ko guvu no šī koncerta.
Cik saprotu, Bregoviča "Kāzu un bēru orķestris" mēdz uzstāties plašākā un šaurākā sastāvā, līdz ar to var teikt, ka uz Rīgu Bregovičs bija atbraucis minimālā komplektā - pats Bregovičs (ģitāra, balss), bundzinieks (arī balss), divi trompetisti, saksofonists (arī klarnete) un divas dziedātājas (bekvokālistes nebūtu precīzs raksturojums, jo vairākos skaņdarbos viņas ir vienīgās dziedātājas). Lai arī neilgi pirms koncerta beigām Bregovičs izteica apgalvojumu, ka vispār jau viņš šajā zālē uzstājās tikai tāpēc, ka nebija saņēmis piedāvājumu spēlēt Latvijā kādās kāzās vai bērēs, Palladium laikam jau šim ansamblim ir vislabāk piemērotā vieta Rīgā. Arēnai Rīga viņš ir pārāk intīms, Kongresu namam - pārāk dejojams. Šeit tikām viss bija lieliski. Varbūt, ja neskaita pārmērīgi uz plaukšķināšanu ķerto Rīgas publiku, kas, kā šķiet, arī Bregoviču mazliet nokaitināja, tālab "In the Deathcar" izpildījuma laikā viņš pāris reizes lūdza publiku beigt sist plaukstas.
Koncertā skanēja gan skaņdarbi no Bregoviča šobrīd aktuālākā ieraksta "Champagne of the Gypsies" (atmiņā visvairāk iespiedās dziesma "Be That Man", kuras studijas ierakstā piedalījies arī Eugene Hutz no Gogol Bordello, un - viena no būtiskākajām 2.Pasaules kara dziesmām - "Bella Ciao", gan dziesmas no mīlētām Kusturicas filmām. Gandrīz aizmirsu - koncertam bija lielisks sākums ar pārsteiguma elementu (pārsteiguma man, protams, gan jau ne jau lielākiem Bregoviča pazinējiem) - kad pēkšņi pūšamo instrumentu skaņas parādījās man aiz muguras, jo izrādījās, ka divi orķestra dalībnieki skatuves virzienā devās cauri skatītājiem. Un pirms nobeiguma daļas arī bija skaisti - skanot "In the deathcar" grupas dalībnieki viens pēc otra devās prom. Tiesa, pēc tam viņi visi atkal atgriezās, jo laikam jau tas būtu baisi depresīvi uz šādas nots beigt koncertu. Tai vietā tas izskanēja ar vēl vienu absolūtu Bregoviča klasiku - "Kalashnikov".
Kādu brīdi koncerta vidusdaļā man šķita - nē, nav īsti aršana, pārāk daudz lēno un lirisko gabalu. Bet uz beigām - ui, ku manas domas mainījās! Un pilnīgi noteikti varēju parakstīties zem Bregoviča spārnotās frāzes: "If you don&39;t go crazy, you&39;re not normal!"
2013-11-15
comments powered by Disqus