Легкая кавалерия

Jurijs Galičs, īstajā vārdā Georgijs Gončarenko, vairāk interesants šķiet kā cilvēks un mazāk - kā šīs konkrētās grāmatas autors. Aristokrātu dzimtas pārstāvis Gončarenko bija dzimis Varšavā, sekmīgi veidojis karjeru Krievijas impērijas, kādu brīdi - Ukrainas, un tad - baltgvardu armijā, karjeras laikā uzdienējis līdz ģenerālmajora pakāpei (neizlikšos gan, ka man būtu sevišķa izpratne un interese par militārajām pakāpēm). Pēc boļševiku uzvaras Krievijā (un arī Ukrainā) viņam izdevās bēgt, un tā visa rezultātā viņš 1923. gadā nonāca neatkarīgajā Latvijā, kļuva par Latvijas pilsoni, rakstīja vietējā lielākajā krievu laikrakstā "Сегодня". Prognozējami pēc Latvijas okupācijas kā bijušajam "baltās" kustības pārstāvim viņam labi negāja, 1940. gada decembrī, divas dienas pēc izsaukšanas uz NKVD, savā dzīvoklī pakāries. Pirmo grāmatu (dzejas krājumu) izdevis vēl 1907. gadā, bet kā literāts visvairāk izpaudies savā dzīves periodā Latvijā, grāmatās arī gana daudz atsaucies uz Rīgu un Latviju.

Šī konkrētā grāmata - stāstu krājums "Vieglā kavalērija" - arī tika izdota Rīgā, apgādā "Grāmatu draugs". Manā krājumā esošajā eksemplārā ir arī tās autora autogrāfs, grāmata piederējusi Eiženijai Kviesītei (dzimusi 1900. gadā, pēc Otrā pasaules kara trimdā, izceļoja uz ASV), man nav ne mazākās nojautas, vai šī Eiženija Kviesīte bija pazīstama ar manu vecmāmiņu, kuras krājumā, domājams, šī grāmata ietilpa, vai arī šī grāmata Kuldīgas ielā bija nonākusi kādā citā ceļā (kas gan patiesībā arī nav sevišķi svarīgi, taču zināms, ka man patīk urķēties detaļās).

Grāmata savā būtībā ir diezgan dīvaina - lai arī tā ir stāstu krājums, skaidri jūtams, ka daļa stāstu ir vairāk vai mazāk autora fantāzija, kamēr citi - pilnīgi precīzi raksturojumi par laikabiedriem, reāliem cilvēkiem un ne mazāk reāliem notikumiem. Darbība risinās te vēl dziļā Cara laika Krievijā (reizēm pat vispār autors stāsta, piemēram, 19. gadsimta sākumu), gan reizēm jau trimdas apstākļos (Berlīne, Rīga). Daļa stāstu ir it kā jocīgi atgadījumi, kuri gan lielākoties nav sevišķi jocīgi un reizēm nav pat atgadījumi. Citkārt - visai sauss pārstāsts, kas beidzas ar informāciju, ka konkrēto cilvēku nošāvuši boļševiki. Īsumā - kāda ir šī krājuma doma es nesapratu, ja nu vienīgi, ka liela daļa tā varoņu ir tiešāk vai netiešāk saistīti ar kavalēriju (bet pat tas nedarbojas gluži simts procentos gadījumu). Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka mani vairāk ieinteresēja autors un pat pat mīklainā Eiženija Kviesīte nekā grāmatas saturs.
2021-12-08
7
comments powered by Disqus