Saldējuma pārdevējs
Kaut kur Čehijā, neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Vizionārs režisors (tā neoreālisma laikmetā bija modē) uzņem filmu, kuras aktieriem sižets nav zināms. Patiesībā nav zināms gandrīz nekas. Aktrise atveido Terēzi. Tiesa, patiesībā viņa nav Terēze. Tāpat viņas vīrs Tomašs nav Tomašs. Un nav viņas vīrs. To gan līdz galam arī skatītāji uzreiz nesaprot. Aktrisei daudz kas nepatīk uzņemšanas laikā. Režisors mēģina izmantot savu varas pozīciju, neveiksmīgi. Kas tieši tur notiek, mums nav līdz galam skaidrs.
Kaut cik skaidrāks filmas sižets vai vismaz daļa no tā kļūs grāmatas otrajā daļā, kur filma jau ir uz ekrāniem. Un pēc tam turpmākajās daļās. Stāsts, cik var saprast, ir aptuveni sekojošs: ir divi bēgļi (no kā viņi bēg un kāpēc, tas nav svarīgi; Tomašs vai nu ir vai nav ebrejs, bet nav skaidrs, vai režisors ir pats izlēmis, kā būs) spiesti uzdoties par laulātu pāri, lai gan viņi vispār nav savstarpēji pazīstami. Viņi apmetas pie kādas atraitnes (jo tālāk nevar tikt), un tur kādu laiku dzīvo, mēģinot apslēpt to faktu, ka viņi nav tas laulātais pāris. Tas nenākas viegli, un beigās tomēr sanāk, ka viņi satuvinās. Un tad, protams, uzrodas viltus Terēzes īstais vīrs, kurš no kara ir pārnācis ar vienu kāju (zaudējis kāju gan viņš ir sadzīviskā, nevis kara situācijā), un tad nu tur veidojas sarežģītas attiecības starp viņiem.
Turpinājumā mēs iepazīstam skatītāju - sievieti, kura uzskata, ka šī filma ir par viņu, un pēcāk arī viņas dēlu, kuram izdodas aizbēgt no Čehoslovākijas (pēc tam, kad sadedzinājies Jans Palahs). Jaunais cilvēks nonāk Zviedrijā, kur... jā, tur tas viss pasākums iet diezgan tālu uz priekšu laikā un telpā. Grāmata ir savdabīga, pārsteidzoši sevī ievelkoša (lai arī Goodreads lielākoties atsauksmes par to ir iz kategorijas "kaut kāds murgs, neko nevaru saprast" - tas šajā reizē man šķiet nevietā, patiesībā grāmata ir pārsteidzoši skaidra un strukturēta, ievērojot tos oriģinālos paņēmienus, ko Katri Lipsone izmanto sižeta atklāšanai). Protams, vai beigu beigās vispār ir bijuši kādi notikumi vai arī tas viss ir bijis tikai daļa no filmas, par to es galvu ķīlā neliktu, bet veids, kā šī lente attinas, man patīk, un nešaubīgi varu teikt, ka grāmata man patika.
Kaut cik skaidrāks filmas sižets vai vismaz daļa no tā kļūs grāmatas otrajā daļā, kur filma jau ir uz ekrāniem. Un pēc tam turpmākajās daļās. Stāsts, cik var saprast, ir aptuveni sekojošs: ir divi bēgļi (no kā viņi bēg un kāpēc, tas nav svarīgi; Tomašs vai nu ir vai nav ebrejs, bet nav skaidrs, vai režisors ir pats izlēmis, kā būs) spiesti uzdoties par laulātu pāri, lai gan viņi vispār nav savstarpēji pazīstami. Viņi apmetas pie kādas atraitnes (jo tālāk nevar tikt), un tur kādu laiku dzīvo, mēģinot apslēpt to faktu, ka viņi nav tas laulātais pāris. Tas nenākas viegli, un beigās tomēr sanāk, ka viņi satuvinās. Un tad, protams, uzrodas viltus Terēzes īstais vīrs, kurš no kara ir pārnācis ar vienu kāju (zaudējis kāju gan viņš ir sadzīviskā, nevis kara situācijā), un tad nu tur veidojas sarežģītas attiecības starp viņiem.
Turpinājumā mēs iepazīstam skatītāju - sievieti, kura uzskata, ka šī filma ir par viņu, un pēcāk arī viņas dēlu, kuram izdodas aizbēgt no Čehoslovākijas (pēc tam, kad sadedzinājies Jans Palahs). Jaunais cilvēks nonāk Zviedrijā, kur... jā, tur tas viss pasākums iet diezgan tālu uz priekšu laikā un telpā. Grāmata ir savdabīga, pārsteidzoši sevī ievelkoša (lai arī Goodreads lielākoties atsauksmes par to ir iz kategorijas "kaut kāds murgs, neko nevaru saprast" - tas šajā reizē man šķiet nevietā, patiesībā grāmata ir pārsteidzoši skaidra un strukturēta, ievērojot tos oriģinālos paņēmienus, ko Katri Lipsone izmanto sižeta atklāšanai). Protams, vai beigu beigās vispār ir bijuši kādi notikumi vai arī tas viss ir bijis tikai daļa no filmas, par to es galvu ķīlā neliktu, bet veids, kā šī lente attinas, man patīk, un nešaubīgi varu teikt, ka grāmata man patika.
2024-11-29
comments powered by Disqus