Kazhes pierakstu burtnīca

Zināmā mērā tas man ir pārsteigums, bet izrādās, ka Svilpotāji ir jau trešā Corneliu Porumboiu režisētā filma, ko esmu noskatījies. Tiesa, iepriekšējās divas skatījos pirms aptuveni desmit gadiem, proti, iespaidi nav paši svaigākie. Taču, kā izrādās, vismaz ar vienu no šīm filmām Porumboju jaunākais veikums ir kaut kādā mērā saistīts. Arī filmā "Police, Adjective" galvenais varonis bija policists vārdā (uzvārdā?) Kristī, filmā bija iesaistītas narkotikas un jautājumi par policistu ētiku. Interesantā kārtā gan šīs filmas galvenā varoņa atveidotājs Vlads Ivanovs vecajā filmā nebija vis Kristī, bet viņa priekšnieks. Un arī patiesībā noskaņas un pieejas ziņā šīs filmas ir gaužām atšķirīgas.

"Svilpotāji" ir vēstījums, kurā katrs katru mēģina uzmest, lai tiktu pie lielā piķa. Ikvienu kāds novēro, katram ir vismaz divi, ja ne trīs rīcības motīvi un nevienam nevar uzticēties necik. Pat ne čalim, kurš viesnīcas recepcijā atskaņo mūziku no operām. Filma ir ļoti dinamiska un aktīva, bet tās mīnuss ir tajā, ka ne pie viena tēla (ieskaitot galveno varoni) mēs nepiestājam gana ilgi, lai tu sāktu viņam just līdzi. Protams, tas iespējams arī nav filmas mērķu vidū, tomēr šeit man kā skatītājam bišķi pietrūka kaut kā, kas man liktu vēlēties, lai puisim un meitenei izdotos aizbēgt ar lielo kāpostu un viss beigtos laimīgi. Īsais kopsavilkums: filma ir estētiski baudāma, tā ir labi samudžināta un pietiekami meistarīgi atšķetināta. Bet vienlaikus manās acīs tai kaut kā pietrūka, lai es pēc desmit gadiem no tās atcerētos kaut vai tik daudz kā no "12:08 East of Bucharest" (tā filma, atšķirībā no "Police, Adjective", man joprojām ir itin labi palikusi atmiņā).