Das Gemeindekind
Kopienas bērns ir slavenākais austriešu klasiķes Marijas fon Ebneres-Ešenbahas darbs, šai autorei tiekot raksturotai kā vienai no nozīmīgākajām personībām 19. gadsimta vācvalodīgajā psiholoģiskajā literatūrā. Pēc manas visai apšaubāmās pieredzes lasot "Aus Franzensbad" biju gatavs, ka arī šis darbs turpinās manas tradicionālās sāpes ar austriešu literatūru, tomēr tik traki gluži neizrādījās.
Stāsts ir par Pāvelu Holubu - čehu zēnu, kurš kļuvis par "kopienas bērnu", proti, viņa audzināšana ir ciemata iedzīvotāju atbildība kopš viņa tēvam - alkoholiķim un noziedzniekam - izpildīts nāvessods par pastrādātu slepkavību ar laupīšanas elementiem (vai otrādi), bet māte nonākusi uz 10 gadiem cietumā, jo vairījusies tiesā liecināt pretī savam vīram, kurš savukārt pavēstījis, ka vainīgā slepkavībā bijusi viņa, kamēr viņš tur vispār pilnīgi nejauši gadījies (ikvienam bija skaidrs, ka viņš melo, bet ja tu nenoliedz tev inkriminētos noziegumus, nav pārsteidzoši, ja tevi neattaisno). Pāvelam ir arī māsa Milada, gādību par kuru uzņemas vietējā baronese, kamēr no puikas viņa atsakās, jo viņu tā jau reiz pieķērusi ķiršu zādzībā un līdz ar to viņa nākusi pie vienīgā iespējamā secinājuma - ka no tā nekas labāks kā viņa tēvs izaugt nevarēs. Milada pēc kāda laika nonāk klosterī, kamēr Pāvelam ir jācīnās par savu vietu zem saules.
Grāmatas pamatdoma, protams, ir tāda, ka cilvēka likteni un viņa izdarītās izvēles nenosaka tikai iedzimtība - ja tavs tēvs ir noziedznieks, tas automātiski nenozīmē, ka tev nav cita ceļa kā tikai uz karātavām, taču sabiedrības attieksmes rezultātā bieži šī ceļa atkārtošana tiešām notiek. Arī Pāvels nav tālu no tā, lai ietu tēva pēdās, zādzībām viņš pievēršas jau ļoti agri, tomēr zināmā mērā par spīti apstākļiem, viņam tomēr pamazām izdodas kļūt par sakarīgu cilvēku, līdz ar to var teikt, ka grāmatas vēstījums ir pacilājošs. Iespējams pat, ka to vismaz daļēji var saukt par Bildungsroman, proti, tādu darbu, kurā varonis attēlots attīstībā no zēnā par Cilvēku. Par nekādu grandiozu šī romāna cienītāju es kļuvis neesmu, bet varu atzīt, ka lasās arī 21. gadsimtā tas gana labi, nekādu pārmērīgu novecošanu tam pārmest nevaru, un kā laikmeta liecinieks tas nebūt nav slikts. Teikt, ka gribu to ikvienam ieteikt izlasīt un pašam būs vēlme pie tā vēl atgriezties, gan arī nevaru.
Stāsts ir par Pāvelu Holubu - čehu zēnu, kurš kļuvis par "kopienas bērnu", proti, viņa audzināšana ir ciemata iedzīvotāju atbildība kopš viņa tēvam - alkoholiķim un noziedzniekam - izpildīts nāvessods par pastrādātu slepkavību ar laupīšanas elementiem (vai otrādi), bet māte nonākusi uz 10 gadiem cietumā, jo vairījusies tiesā liecināt pretī savam vīram, kurš savukārt pavēstījis, ka vainīgā slepkavībā bijusi viņa, kamēr viņš tur vispār pilnīgi nejauši gadījies (ikvienam bija skaidrs, ka viņš melo, bet ja tu nenoliedz tev inkriminētos noziegumus, nav pārsteidzoši, ja tevi neattaisno). Pāvelam ir arī māsa Milada, gādību par kuru uzņemas vietējā baronese, kamēr no puikas viņa atsakās, jo viņu tā jau reiz pieķērusi ķiršu zādzībā un līdz ar to viņa nākusi pie vienīgā iespējamā secinājuma - ka no tā nekas labāks kā viņa tēvs izaugt nevarēs. Milada pēc kāda laika nonāk klosterī, kamēr Pāvelam ir jācīnās par savu vietu zem saules.
Grāmatas pamatdoma, protams, ir tāda, ka cilvēka likteni un viņa izdarītās izvēles nenosaka tikai iedzimtība - ja tavs tēvs ir noziedznieks, tas automātiski nenozīmē, ka tev nav cita ceļa kā tikai uz karātavām, taču sabiedrības attieksmes rezultātā bieži šī ceļa atkārtošana tiešām notiek. Arī Pāvels nav tālu no tā, lai ietu tēva pēdās, zādzībām viņš pievēršas jau ļoti agri, tomēr zināmā mērā par spīti apstākļiem, viņam tomēr pamazām izdodas kļūt par sakarīgu cilvēku, līdz ar to var teikt, ka grāmatas vēstījums ir pacilājošs. Iespējams pat, ka to vismaz daļēji var saukt par Bildungsroman, proti, tādu darbu, kurā varonis attēlots attīstībā no zēnā par Cilvēku. Par nekādu grandiozu šī romāna cienītāju es kļuvis neesmu, bet varu atzīt, ka lasās arī 21. gadsimtā tas gana labi, nekādu pārmērīgu novecošanu tam pārmest nevaru, un kā laikmeta liecinieks tas nebūt nav slikts. Teikt, ka gribu to ikvienam ieteikt izlasīt un pašam būs vēlme pie tā vēl atgriezties, gan arī nevaru.
2022-02-13
comments powered by Disqus