Nedēļa Liepājā
Pavadīt veselu nedēļu vienā pilsētā, kas nav Rīga, manam dzīvesveidam nemaz nav raksturīgi. Ceļojumos pat divas naktis vienā pilsētā parasti šķiet daudz. Varētu mēģināt uzskaitīt, cik reizes dzīvē man vispār tā iepriekš bija sanācis darīt:
1) 2014. gada rudenī Sanfrancisko - darba pasākums, kas lielā mērā gan izvērtās par skriešanas treniņnometni
2) 2012. gada pavasarī Helsinkos - tur summāri sabiju kādas 5 nedēļas "Startup Sauna" ietvaros
3) 1995. gadā vasarā Palangā
4) 1993. gada vasaras beigās Jaltā, Krimā
Un tagad - 2017. gada maijs - Liepāja. Vērts piebilst, ka iepriekšējās reizēs sanāca kaut kur braukāt apkārt - no Jaltas tika braukts ar trolejbusu uz Simferopoli (un vēl šur tur), no Helsinkiem ar velo biju Lahti un vēl šur tur, no Palangas pilnīgi noteikti tika braukts uz Klaipēdu (protams, par ceļojumiem 9 un 11 gadu vecumā atmiņas nav pašas precīzākās), pat Sanfrancisko gadījumā ar riteni ārpus pilsētas robežām sanāca izbraukt. Tikām šoreiz Liepājas brauciena īpatnība bija tāda, ka pirmdien mēs tur ar auto ieradāmies un tā līdz svētdienai, kad devāmies prom, mašīna ne reizes netika kustināta. Un pat ne ar velo vai kājām ne reizes Liepājas pilsētas teritoriju nedēļas garumā nepametu. Droši vien būtu vērts noskaidrot, ar ko tad īsti es tur nodarbojos?
1. Orientēšanās
Nedēļas laikā sanāca četri starti. Pirmkārt, piedalījos Lejaskurzemes tūrisma un orientēšanās kluba "DR-KRASTS" seriāla posmā Liepājas piejūras zonas dienvidu galā. Tas sanāca itin labs treniņpasākums Liepājas kāpu iepazīšanai - sevišķi labi gan man šajā ziņā arī vēlāk negāja, bet gan jau bez šī skrējiena būtu grūtāk. Tāpat noskaidroju, ka Liepājā arī kāpu zonā var itin labi dabūt slapjas kājas zampā. Patika šī seriāla organizatoriskā puse.
Tad piektdienā ņēmu dalību telpu orientēšanās sacensībās koncertzālē "Lielais Dzintars". Tur gan man nesanāca veikt abas distances, jo uz pusēm ar Marinu menedžējām Esteri, kā rezultātā gan viens, gan otrs veicām tikai vienu maršrutu. Rezultāts galīgi nebija spožs, bet patiesībā varēja būt arī ļaunāk (arī dzirdētās atsauksmes neko labāku nelika gaidīt), zinot to, ka man nebija motivācijas steigties (uz otras distances startu paspēt nebija cerību), biju īpaši nesteidzīgs, bet vismaz pateicoties tam vairāk laika pavadīju, stulbi stāvot uz vietas un domājot, nevis stulbi bezjēgā skraidot apkārt.
Sestdien pienāca kārta Latvijas čempionātam orientēšanās sprintā. Par augstām vietām domāt tur, protams, nevarēju, bet gribējās vismaz, lai atpalicība no uzvarētāja nebūtu katastrofāla. Distance izrādījās ļoti vienkārša, faktiski tajā man sanāca viena salīdzinoši lielāka kļūda - nepareizi izskrēju ārā no mūsu mājas pagalma (kontrolpunkts bija novietots tā, ka mēs to būtu varējuši redzēt pa īrētā dzīvokļa logu, ja būtu zinājuši, ka tāds tur būs), tādā veidā pazaudējot kādas 20-30 sekundes. Pārējais - drusku par ilgu domāju, kā piekļūt vienam punktam, vēl šur tur varēja mēģināt ātrāk uzskriet, bet ar manu reālo skriešanas ātrumu, paņemot visus punktus perfekti, īpaši vairāk kā kādas 90 sekundes laikam nebūtu iespējams ievinnēt.
Visubeidzot pati nozīmīgākā (emocionāli) orientēšanās aktivitāte bija jauktās pāru stafetes, pērn jau startējām Latvijas čempionātā un šogad - atkal. Arī sastāvs mūsu komandai bija nemainīgs: Edijs, Raimonds, Baiba. Tik vien, ka šogad saucāmies "Darba rezerves 2", kamēr komanda ar Gustavu, Mārtiņu un Gunu bija "Darba rezerves 1". Līdzīgi kā pērn mums bija paredzēta sacensība ar "Surikatu" vienību, tikai šogad tai vēl apakšā bija itin nopietnas derības uz kasti alus. No vienas puses - laba motivācija nelaist luni, no otras - drusku lielāks stress, nekā varētu gaidīt.
Edijs man stafeti nodeva, no Surikatiem atpaliekot par 100 sekundēm. Jāatzīst, protams, es varēju noskriet labāk - kā nekā pie skatītāju punkta biju noķēris konkurējošo atlētu, taču pārmērīgs uztraukums posmā tuvāk finišam pamatīgi situāciju izčakarēja (stulba, stulba kļūda!), kā rezultātā finišā biju atvinnējis tikai 20 sekundes, kas lielāko darba daļu atstāja Baibai. Un gods kam gods - Baiba izdarīja visu pēc labākajiem paraugiem un lai arī ar asiņainām kājām, bet finišā ieskrēja pirms Surikatu pārstāves. Darba rezerves līksmoja! Tikām mūsu otrā (vai pirmā) komanda arī var teikt, ka savu mērķi sasniedza - rezultāts ieskaitīts, vieta Latvijas čempionātā ieņemta. Katrā nākamajā stafetē es jūtos drusku mazāk nelietderīgs komandai kā iepriekš, bet joprojām - jāturpina trenēties!
2. Baseins
Ja jau pavadi nedēļu Liepājā, prātīgi ir paviesoties arī peldbaseinā, lai novērtētu, ko Liepājas Olimpiskais centrs var piedāvāt salīdzinājumā ar Ķīpsalas peldbaseinu. Pirmais novērojums - viss tik moderns, tik moderns! Elektroniskas aproces, kas pilda gan caurlaides funkcijas baseinam, gan aizslēdz/atslēdz skapīšus. Ja salīdzina ar Ķīpsalu, kur tev personāls norāda "neko skapīšos neatstājiet, pie mums zog!" un tie paši skapīši nav nopietnas pārmaiņas piedzīvojuši kopš deviņdesmito gadu vidus, kā diena pret nakti vai Eiropa pret postpadomiju. Vienīgais, ar ko Ķīpsalas peldbaseins (nekur citur jau es arī nemēdzu iet, nav īsti pa ceļam) vienos vārtos uzvar, tā ir paša baseina kvalitāte. Liepājā man pat nācās pavaicāt kādam darbiniekam, vai tas, pie kā es atnācu, patiešām skaitās lielais, nevis bērnu baseins. Plus vēl no sešiem celiņiem tikai viens bija atvēlēts vienkāršajai tautai, kamēr visapkārt tev plunčājās uz treniņu sanākuši bērni, kas šļakstījās pēc labākajiem paraugiem. Kaut kā ar lielu saņemšanos 1600 metrus nopeldēju, bet biju paspējis diezgan pamatīgi izbesīties.
3. Barbershop
Līdzās citām atrakcijām Liepājā, izlēmu aiziet pie bārddziņa. Rīgā esmu iecienījis Knockout tīklu (tā laikam nav franšīze?), arī Liepājā viņiem ir pārstāvniecība, bet beigās izmēģināju vietējo iestādi "Asmens". Viss būtu labi, vienīgi ar rezultātu neesmu sevišķi apmierināts - gribēju gan bārdu patiešām noīsināt, bet ne jau nu tādā mērā, lai paliktu gandrīz vispār bez bārdas. Protams, no vienas puses - ko gan tu vari gribēt, ja pakalpojums, kas Rīgā tev izmaksātu 13 eiro, te ir par piecīti, bet gala rezultāts sanāca tāds, ka labprātāk tomēr būtu maksājis tos trīspadsmit eiro un staigājis tālāk gana bārdains. Laikam jau vajadzēja man kļūt piesardzīgam, ievērojot, ka no trim barbershop'ā strādājošajiem čaļiem nevienam nebija ne tikai bārdas vai ūsu, bet kaut vai puslīdz nestandarta frizūra. Pieredze gūta, turpmāk droši vien atkal iešu tikai uz zināmām vietām.
4. Skriešana
Nedēļas garumā skriet (neskaitot, protams, orientēšanos) sanāca tikai vienu reizi, toties izpildīju daļu no sava pēdējā laika top izaicinājuma - izskrēju Liepājas tramvaja ceļu turpu-šurpu. Vispār jau pēdējā laikā es cenšos skriet diezgan piesardzīgi, neko baigi neforsējot, arī šoreiz sāku ja ne gliemeža tempā, tad vismaz uz to pusi, bet kaut kā rīts bija tik labs, ka pamazām ieskrējos un beigās pat pusmaratona distanci sasniedzu ar treniņam itin pieklājīgu laiku - zem 1:45:00, kas man ir robežlaiks starp sportisku un nesteidzīgu skrējienu. Atšķirībā no Rīgas, kur parasti šādus skrējienus iespēju robežās veicu pa tramvaja sliedēm, Liepājā skrēju pa trotuāru tam blakus, jo uz sliedēm lielākoties aug smuka zālīte, kuru man negribējās nobradāt.
5. Kultūras programma
Šajā reizē tā man nebija sevišķa prioritāte, bet vismaz uz vienu koncertu aiziet sanāca, turklāt pirmo reizi apmeklējot kādu pasākumu Fonteinā. Very Cool People nelika vilties, kļūstot par trešo izpildītāju, ko šogad redzēju spēlējam pirmo reizi dzīvē. Teātra apmeklējums šai reizē izpalika (tāds toties bija vairumam pārējo "Darba rezervju" atlētu, daļai - pat divi), bet nekas - gan būs vēl braucieni uz Liepāju un vēl teātri.
6. Pastaigas
Itin pamatīgi sanāca novērtēt to, cik kvalitatīvas Liepājā ir ietves. Glīts, gluds bruģis, nolīdzinātas apmales, gribētos teikt - sajūtas kā Eiropā nevis kā tādā postpadomju pilsētā, kur valda Ušakovs. Turklāt šaubu nav - ekonomiskais stāvoklis Liepājā nav pats spožākais, iedzīvotāju skaits dramatiski sarucis, līdz ar Metalurga izbeigšanos pilsētas ekonomiskā dzīve piedzīvo īpaši nejautrus laikus, bet pat tas nav traucējis sataisīt labus ceļus. Pēc tiem atgriezties Rīgā bija diezgan depresīvi. Ušakov, atkāpies! Un komplektā, protams - Indrikson, atkāpies! Nezinu, cik lielā mērā šo Liepājas braucienu izbaudīja Estere, bet domāju, ka pat viņa varēja novērtēt atšķirību starp Rīgu un Liepāju mazākajai pilsētai par labu.
7. Dzīvesvieta
Apmetušies mēs bijām caur Airbnb noīrētā dzīvoklī Uliha ielas sākumā - jūra netālu, pilsēta netālu, viss ideāli. Dzīvoklī bija pāris īpatnības - elektriskā plīts, kas reizēm ieslēdzās pati no sevis un bija izslēdzama vienīgi ar elektrības atslēgšanu (have you tried turning it off and on again?). Otrs bonuss - kādu reizi man apsēžoties tuvāk gultas stūrim, kaut kas nokrakšķēja un gulta ielūza. Kā izrādījās - tai nesējkonstrukcijas bija veidotas no viena izturīgākajiem materiāliem - rupja tipa skaidu plates, kas nebija gatava tā ņemt un uzņemties manu mežonīgo astoņdesmit kilogramu svaru. Pozitīvi bija tas, ka šis incidents notika kaut kad priekšpusdienā - gan meistars pietiekami drīz varēja ierasties, gan nebija sevišķu šaubu, ka gulta nebija salūzusi, mēģinot izpildīt to triku, kura dēļ papagailis bija gatavs, ka tam nogriež mēli. Ja neskaita šos pāris negaidītos elementus, ar dzīvokli bijām apmierināti - laba vieta, nesen taisīts remonts, platība arī pieņemama (ok, varbūt ne dzīvošanai ilgtermiņā, bet uz vienu nedēļu bija ok).
Secinājumi
Šī bija pirmā reize, kad izmēģināju variantu doties ārpus Rīgas un vienlaikus strādāt, tiesa darba dienas šajā nedēļā bija tikai divas, līdz ar to par tādu kārtīgu digitālo klaidoni kļūt man nesanāca, bet, domājams, kaut kad šāds piegājiens tiks atkārtots - kopumā strādājās itin labi. Vienlaikus ilgtermiņā šādam modelim es droši vien neesmu piemērots. Bet tā - gan jau kādā no tuvajām pilsētām (Viļņa, Tallina, Daugavpils) šogad vēl kādu nedēļu vajadzētu padzīvoties.