Ravintola Tirra, koncerta norises vieta, ir leģendārs Lahti bārs un klubs, ko vērts apmeklēt autentiskai Somijas pieredzei. Koncerta publika - kādi 60-70 cilvēki, dažādu gadugājumu. Liela daļa - ne visai jauni, bet bija arī daži studenti, kas līdzinājās hobitiem no LOTR filmām, pāris jaunas sievietes vakarkleitās, daži klasiski iereibuši somi utt.
Arī grupas sastāvs raibs - sešu vīru kolektīvs, kur vecākais (viens no ģitāristiem) izskatījās esam īsto Pink Floyd vienaudzis, bet jaunākais dalībnieks (bundzinieks) diezgan droši jaunāks par mani. Viens vai divi no viņiem - amerikāņi, pārējie - somi.
Te būtu vieta vispārīgām pārdomām par kavergrupām, to vietu un misiju pasaulē. Rokmūzikas ziedam novīstot un lielākajai daļai leģendāro grupu beidzot eksistēt, arvien mazāk atliek iespējas dzīvajā izpildījumā pieredzēt to, ko var saukt par roka klasiku. Taču netrūkst tehniski labi sagatavotu kolektīvu, kas šo mūziku izpilda, pa pasauli ceļo dažādas variācijas par bītliem, Queen, Pink Floyd, ACDC un tā tālāk. Ir cilvēki, kas šādas kavergrupas uzskata par teju vai zaimošanu attiecībā pret oriģinālizpildījumu - tukšu formu, bez satura, kamēr citi slavē tehniskā izpildījuma kvalitāti un uzsver, ka klasisko mūziku vispār tikai šādā veidā patērējam un ka neviens nekad neklaigā, ka Lista mūziku jāklausās autora izpildījumā, nevis, piemēram, Vestarda Šimkus interpretācijā. Kur ir patiesība? Manuprāt, kaut kur pa vidu.
Kvalitatīvi izpildīt (dzīvajā) arī svešu mūziku vajag mācēt, tas nav vienkārši. Un, ja tev nav bijusi iespēja, piemēram, pieredzēt The Division Bell tūri, profesionāls tās atveidojums varētu būt alternatīva. Un, esot pieredzējis veca Ian Anderson dziedāšanu Jethro Tull dziesmām, es atzīstu, ka labprātāk būtu tās klausījies gados jaunāka solista izpildījumā. Bet ir viena nianse - atšķirība starp interpretāciju un imitāciju. Klasiskajā mūzikā un arī džezā allaž darīšana būs ar interpretāciju. Tikmēr rokmūzikā, kurā šovam ir lielāka loma, tipiska padarīšana ir iejušanās tēlos. Un tas ir aspekts, kas man šo kavergrupu principu bišķi sabojā. Proti, dzīvajā izpildījumā man prasās, lai tas būtu patiešām dzīvs - ar kaut kādu konkrētā izpildītāja pienesumu, nevis tikai perfekts iestudējums. Labāk kāda šķība nots un varbūt pat nevajadzīgas izmaiņas attiecībā pret oriģinālu, bet - lai būtu īstuma sajūta.
Ko šajā ziņā piedāvā "Oink Floyd"? Paši viņi apgalvo, ka spēlē PF mūziku ar savu piesitienu, un varu tam piekrist. Kāda būtiskākā atšķirība? Atbilstoši somu mentalitātei, PF dziesmas zaudē daļu sava patosa, kļūst piezemētākas, draudzīgākas. Tu redzi, ka mūziķi uz skatuves labi pavada laiku un vienkārši izbauda kopā spēlēšanu, nevis tev piedāvā kaut kādu grandiozu vēstījumu. Apstākļos, kad šīs dziesmas izskan bārā ar publiku pie galdiņiem, tāda pieeja šķiet pareiza. Cilvēki atnākuši atpūsties un labi pavadīt vakaru. Jā, iespējams, "the lunatic is in my head", jā, "no matter how he tried he could not break free, and worms ate into brain", bet - vai tālab ir jāskumst? Jokus starp dziesmām, protams, neuztvēru, jo tie bija somu valodā, bet tas nekas. Klausoties šo koncertu, tu, ne brīdi nešaubīsies, ka tā ir Pink Floyd mūzika, un tas arī nebija tikai tukšs gimmick kā "Pink Floyd, bet regeja ritmos " vai "Pink Floyd, bet uz ukuleles". Nē, tā, atbilstoši manai izpratnei, bija patiešām īsta interpretācija, un tas man patika. Pirmajā koncerta taimā izskanēja "Dark side of the moon", otrajā - dažādas dziesmas no vēlākā perioda. Atmiņā palika, ka bija "Sorrow", "Wish You Were Here", "Pigs (Three different ones)", "Run Like Hell", "Young Lust", "Comfortably Numb", "High Hopes", varbūt vēl kaut kas, bet neatceros. Un nobeigumā viena iebilde - kas man nepatika koncerta pirmajā daļā, bija autentiskie sampli no "Time" un "Money" - tie pulksteņi un birstošās naudas skaņas, lūk, tas radīja man netīkamo karaokes sajūtu. Bet par laimi vēlāk tā nebija. Un man ļoti patika aizrautīgais un omulīgais solists - tieši tāds tipāžs, kādam absolūti nebūtu vietas Rodžera Votersa vadītā grupā.