Египетская марка

Vispār jau Osips Mandelštams primāri bija dzejnieks, bet šī konkrētā grāmata ir pieskaitāma prozai, lai arī ļoti dzejiskai prozai. Grāmata, kura apjomā nebūt nav liela, sastāv no trim savā būtībā ļoti atšķirīgām daļām. Rakstīts tas viss ir, šķiet, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, bet vismaz konkrētais izdevums tapis 1991. gadā. Ja ņem vērā, ka Mandelštamu 1933. gadā arestēja par dzejoli, kurā viņš visai skaidrā formā vērsās pret Staļinu, nav brīnums, ka viņa daiļrades statuss padomijā ilgstoši nebija pats legālākais un bieži viņa darbu izdevumi nenotika. Ja pareizi saprotu, tad šajā izdevumā pilns teksts ir tikai pirmajam stāstam - "Ēģiptes marka", kamēr gan "Feodosija", gan "Laika troksnis" te publicēti tikai fragmentāri (bet tā pārliecinoši saprast to nevar). Mēģināšu kaut kādā mērā (cik nu tas man izdosies) raksturot, kādas ir katras šīs grāmatas daļas būtiskākās iezīmes.

"Ēģiptes marka" īsumā būtu raksturojama kā "vīrietim neveicas". Čalim, kuru jau skolas dienās ir apcēluši, arī pieaugušā statusā visu laiku atgadās visādas figņas - kaut kāds armijnieks no ķīmiskās tīrītavas savāc viņa uzvalku (nezinu, kā pareizi latviešu valodā saukt to, kas krieviski ir "визитка", bet angļu valodā - morning dress), tad vēl tas pats armijnieks noceļ varonim sievieti, un arī visādas citas ķibeles viņam atgadās. Te gan vērts piebilst, ka šis garstāsts nav viegls lasīšanā. Mandelštamam jau vispār ir "dzejnieka proza", bet šis konkrētais teksts ir piesātināts dažādām alegorijām, asociācijām un droši vien arī kultūrcitātiem, kuri tādam prastam lasītājam kā man aiziet garām neizprasti. Kā izrādās, nesen šis stāsts izdots atkārtoti ar izvērstiem komentāriem, domājams, ka tādu klātbūtne varētu padarīt mīklaino skaidrāku.

"Laika troksnis" daudz stāsta par autora bērnību un jaunību, un te ik pa brīdim parādās arī latviešu lasītājam zināmas vietas un lietas. Kā izrādās, dzejnieka vecvecāki dzīvoja Rīgā, atpūsties viņi brauca uz Dubultiem un Siguldu, līdz ar to ir interesanti atskatīties uz "svešinieka" redzējumu par šo vietu pagātni. Interesants fakts, par ko vispār nebiju informēts - tolaik Dubulti faktiski bija ebreju kūrorts, pretstatā vāciskajām visām pārējām Rīgas jūrmalas daļām, tāpēc tur kafejnīcās skanēja Čaikovskis, nevis Vāgners (protams, vērts atzīmēt, ka Čaikovskis jau nu īsti nebija ebreju komponists). Un autors ir pieļāvis vienu izteiksmīgu kļūdu - tēmā par Siguldu viņš piemin upi, sauktu par "Kurzemes Aa", taču tā ir klaja ģeogrāfiska kļūda, jo Gaujas vāciskais nosaukums bija "Livländische Aa", proti tā bija lībiešu Aa, kamēr "Kurländische Aa" bija Lielupe (neko neteikšu par vācu nosliecēm uz vārda Aa došanu visam pēc kārtas). Šī grāmatas daļa ir visvieglāk lasāma un vismazāk mākslinieciska, cik saprotu - tas arī agrīnākais no trim tekstiem.

Visubeidzot "Feodosija" ir vairāki stāsti, kuru darbība risinās tāda paša nosaukuma Krimas pussalas pilsētā. Šie teksti nav tik dīvaini kā "Ēģiptes marka", bet arī ne tik viegli uztverami kā "Laika troksnis". Tomēr arī tos droši vien labprātāk būtu lasījis variantā ar anotācijām.

Īsumā - protams, ka Mandelštams ir jāiepazīst viņa dzeju veidā. Viņa prozu lasīt nav viegli, un ja gadās ar šiem tekstiem saskarties, noteikti jāizvēlas variants ar komentāriem, tad būs mazāk sajūtas "es neko nesaprotu".
2020-11-23
7.5
comments powered by Disqus