Отец и сын
Šī jau bija otrā Sokurova filma, ko skatījāmies grāmatas rekomendāciju dēļ - un joprojām tā nav viena no tām, kuru dēļ vispār man šī režisora vārds ir zināms - tā vismaz šķiet, ka vienkāršās tautas vidū (kurai sevi, protams, pieskaitu) Sokurova vārds visvairāk saistās ar biogrāfiskajām drāmām par Hitleru un Ļeņinu, tikām "Tēvs un dēls" galīgi nav biogrāfisks stāsts, kur starp Ādolfu un Iļjiču tiktu izveidota ģimeniska saite.
Vispār runāt par šīs filmas sižetu ir itin sarežģīti. Ir tēvs, un ir dēls. Viņi dzīvo pilsētā pie jūras, kura it kā ir krieviska, lai gan patiesībā ir Lisabona. Dēls mācās kara akadēmijā, tēvs ir izbijis armijnieks. Ar ko tēvs nodarbojas šobrīd, īsti nevaru saprast. Dēlam ir draudzene, kuras attiecībās ar puisi viņai laikam drusku traucē pārmērīgā tēva klātbūtne, un attiecības izbeidzas. Un vēl ir viens čalis, kurš nāk pie puiša tēva noskaidrot patiesību par pats savu tēvu, bet tā īsti nenoskaidro vis. Taču to visu saukt par mērķtiecīgi izstāstītu vēstījumu noteikti nevar, līdzīgi kā "Krievu šķirstā", Sokurovs galīgi savam stāstam necenšas piešķirt reālisma piegaršu - tas ir tipisks mākslas kino, un man kā cilvēkam no tautas tādu mākslas kino ir diezgan grūti izbaudīt - idejiski tu saproti, ka režisors noteikti ir zinājis, ko viņš ar šo filmu ir vēlējies pateikt, bet man viņš to nav vēlējies teikt. Jā, estētiski ļoti baudāms kino, kur itin netipiski dievišķas iezīmes tiek piešķirtas vīrieša un nevis sievietes ķermenim (arī attiecības starp tēvu un dēlu ir diezgan fiziskas un jutekliskas, bet ne gluži seksuālā nozīmē, vai vismaz - ne par to ir filma). Par ko tieši tā ir? Par tēva un dēla mīlestību, un par atlaišanu. Manai gaumei gan laikam par smalku un poētisku. Nē, reizēm gadās tādas izteiktas mākslas kino filmas, kas spēj mani aizraut, bet šī galīgi nav viena no viņām.
Apmēram pirmā filmas trešdaļa mani pamatīgi kaitināja, jo tur bija īpaši grūti saprast, kas tajā notiek un kāpēc, pēc tam kļuva relatīvi labāk - ar tā otrā čaļa parādīšanos varbūt nekļuva tā, ka varētu sākt identificēties ar varoņiem, bet vismaz kaut kas notika, parādījās kaut kāds back-story un vispār vairs tik traki uz miegu nevilka. Skatīties gan filmu ir grūti arī ļoti savdabīgās aktierspēles dēļ (profesionālu aktieru tur neesot) un tālab, ka filma ir visai specifiski apskaņota - tik ļoti neorganisku skaņu nenākas pieredzēt pat apšaubāmākajās latviešu filmās, taču šeit tu saproti, ka tas tā ir darīts ar gudru ziņu, tikai man no tā nekļuva skaids, kāda tieši tā gudrā ziņa ir. Joprojām ceru, ka "Moloh" vai "Teļec" man varētu patikt, bet grūti būs saņemties vēlreiz pieķerties Sokurovam.
Vispār runāt par šīs filmas sižetu ir itin sarežģīti. Ir tēvs, un ir dēls. Viņi dzīvo pilsētā pie jūras, kura it kā ir krieviska, lai gan patiesībā ir Lisabona. Dēls mācās kara akadēmijā, tēvs ir izbijis armijnieks. Ar ko tēvs nodarbojas šobrīd, īsti nevaru saprast. Dēlam ir draudzene, kuras attiecībās ar puisi viņai laikam drusku traucē pārmērīgā tēva klātbūtne, un attiecības izbeidzas. Un vēl ir viens čalis, kurš nāk pie puiša tēva noskaidrot patiesību par pats savu tēvu, bet tā īsti nenoskaidro vis. Taču to visu saukt par mērķtiecīgi izstāstītu vēstījumu noteikti nevar, līdzīgi kā "Krievu šķirstā", Sokurovs galīgi savam stāstam necenšas piešķirt reālisma piegaršu - tas ir tipisks mākslas kino, un man kā cilvēkam no tautas tādu mākslas kino ir diezgan grūti izbaudīt - idejiski tu saproti, ka režisors noteikti ir zinājis, ko viņš ar šo filmu ir vēlējies pateikt, bet man viņš to nav vēlējies teikt. Jā, estētiski ļoti baudāms kino, kur itin netipiski dievišķas iezīmes tiek piešķirtas vīrieša un nevis sievietes ķermenim (arī attiecības starp tēvu un dēlu ir diezgan fiziskas un jutekliskas, bet ne gluži seksuālā nozīmē, vai vismaz - ne par to ir filma). Par ko tieši tā ir? Par tēva un dēla mīlestību, un par atlaišanu. Manai gaumei gan laikam par smalku un poētisku. Nē, reizēm gadās tādas izteiktas mākslas kino filmas, kas spēj mani aizraut, bet šī galīgi nav viena no viņām.
Apmēram pirmā filmas trešdaļa mani pamatīgi kaitināja, jo tur bija īpaši grūti saprast, kas tajā notiek un kāpēc, pēc tam kļuva relatīvi labāk - ar tā otrā čaļa parādīšanos varbūt nekļuva tā, ka varētu sākt identificēties ar varoņiem, bet vismaz kaut kas notika, parādījās kaut kāds back-story un vispār vairs tik traki uz miegu nevilka. Skatīties gan filmu ir grūti arī ļoti savdabīgās aktierspēles dēļ (profesionālu aktieru tur neesot) un tālab, ka filma ir visai specifiski apskaņota - tik ļoti neorganisku skaņu nenākas pieredzēt pat apšaubāmākajās latviešu filmās, taču šeit tu saproti, ka tas tā ir darīts ar gudru ziņu, tikai man no tā nekļuva skaids, kāda tieši tā gudrā ziņa ir. Joprojām ceru, ka "Moloh" vai "Teļec" man varētu patikt, bet grūti būs saņemties vēlreiz pieķerties Sokurovam.
2017-11-22
comments powered by Disqus