Kazhes pierakstu burtnīca

Korejiešu režisoram Bonam Čunho ir izdevies kaut kas tāds, kas nav bijis pa spējam nevienam un nekad - radīt filmu, kuru ASV kinoakadēmija apbalvo kā gada labāko filmu, par spīti tam, ka šī filma ir "svešvalodā". Man gandrīz vai šķita, ka šādu sasniegumu bija jau guvis francūzis Mišels Hazanāvičs ar "Mākslinieku", bet tā filma tomēr bija mēmā kino tehnikā veidota, plus vēl vienīgais teikums, kas tajā tiek pateikts, tomēr ir angliski, līdz ar to - nudien neskaitās. Un tā nu ir sanācis, ka Bons Čunho ir paveicis to, kas nebija pa spēkam ne Kimam Ki Dukam, ne Bunjuelam, ne Trifo, ne Godāram, ne Kurosavam, ne Bergmanam, ne Joseliani, ne Tarkovskim, ne Fellini un pat ne Aigaram Graubam. Diez vai tālab "Parazīta" režisoru kāds uzskatīs par pārāku kā visus iepriekšējā teikumā uzskaitītos režisorus (izņemot Graubu), bet tas noteikti ir pieminēšanas vērts fakts.

Par ko īsti ir šī filma? Tās varoņi ir trūcīga ģimene, kas mitinās puspagraba dzīvoklī kādā no Seulas skumjākajām daļām. Filmas sākumā viņu finansiālais stāvoklis ir bezcerīgs - nevienam nav darba, viņiem ir atslēgti mobilie telefoni un kaimiņi ir uzlikuši paroli savam bezvadu tīklam, kā rezultātā Kimu ģimene ir palikusi bez jebkādiem sakariem ar ārpasauli. Ļoti minimāli viņu situāciju uzlabo iespēja strādāt, lokot picu kastes, taču viņu lielā iespēja rodas, kad pie Kivo - Kimu ģimenes dēla - ierodas viņa draugs, augstskolas students, kurš dodas uz ārzemēm un piedāvā draugam uzņemties viņa līdzšinējo darbu - sniegt privātstundas meitenei bagātā ģimenē. Čalis šo uzdevumu piedāvā savam trūcīgajam draugam, jo (nepamatoti) uzskata, ka šī cilvēka rokās atstāt jauno meiteni būs droši, kamēr visi viņa augstskolas draugi ir samaitāti tipāži, kuri nespēs pievaldīt savas rokas. Tā sākas Kimu ceļš augšup, jo visai drīz bagātajā Pārku ģimenē strādā ne vien puisis, bet arī viņa māsa (viltus psihoteraipete, kas darbojas ar Pārku jaunāko dēlu, kuram ir trauma kopš kāda atgadījuma pirmajā klasē), tēvs (šoferis) un māte (mājkalpotāja). Protams, ka viņi visi slēpj radniecību viens ar otru, kā arī to, kādā veidā viņi ir izēduši no vietas savus priekšgājējus šajā postenī. Un, jāatzīst, šo uzdevumu viņi paveic ļoti atjautīgi, kas manī raisa būtisku jautājumu - kādā veidā viņi, būdami tik slīpēti, sākotnēji varēja būt tik sūdīgā stāvoklī? Vai patiešām Dienvidkorejā ir tik bēdīga situācija, ka gadījumā, ja tu esi vienreiz pakritis, tev vairs nav nekādu cerību piecelties? Un otrais - ne mazāk būtiskais jautājums - vai viņiem tiešām bija nepieciešams uzreiz visiem četriem iefiltrēties Pārku ģimenē? Iespējams, neesmu gana ambiciozs, bet man būtu šķitis, ka tajā brīdī, kad tur bija nodarbināti abi bērni (kuri turklāt tur nonāca ar tikai melošanu par izglītību un kvalifikāciju, bet vienlaikus - nevienam darbu neatņemot un esot gana profesionāli, lai uzņemtos šādus pienākumus), viņiem būtu vajadzējis apstāties un gaidīt izdevību vecāku iekārtošanai darbā kādā legālākā veidā. Aizraujoties ar piekasīšanos, es varētu turpināt savu neticību dažādiem filmas elementiem, bet laikam jau man vajadzētu atzīt - tajā pasaulē, kurā risinās filmas darbība, tā notiek. Un punkts.

Kas filmā ir labs? Pirmkārt, tā perfekti tevi kā skatītāju vairākas reizes izved cauri mainīgajiem attieksmei pret tās varoņiem. Vai tev ir jājūt līdzi Kimu ģimenes liktenim? Vai Pārki ir kas vairāk kā bagāti nelgas? Filma ļoti meistarīgi izceļ laiku pa laikam kādu jaunu slāni, kas tev liek atzīt - varbūt tev nebija taisnība, spriežot par šiem cilvēkiem, kad tavā rīcībā ir ierobežots informācijas daudzums. Tāpat filma atmiņā paliek ar divām maģiskām vidēm, kurās risinās tās darbība - klaustrofobisko pagrabu, kurā mitinās Kimi, un sapņu namu, kuru iegādājušies Pārki. Droši vien nav šaubu, ka parazīts no nosaukuma šajā gadījumā ir Kimu ģimene, taču filmas veidotāji ļoti labi pamato to, kāpēc viņi par šādu parazītu kļūst un ka lielā mērā tā nav pašu šo cilvēku vaina, ka viņi kļūst tādi, kādi viņi ir, bet gan draņķīgu apstākļu komplekts. Raisāmo pārdomu ziņā filma noteikti ir laba.

Vai šī ir 2019.gada labākā filma? Ņemot vērā to, cik maz filmu mums vispār šobrīd sanāk gada laikā noskatīties, skaidrs, ka es uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Vai pareizāk - gan jau, ka nav, bet tas patiesībā nemaz nav svarīgi, vismaz mani ļoti priecē, ka tā ir Oskarota un iepogājusi tiem darbiem, kuru veidotāji jau filmēšanas procesā domāja par to, ka viņiem jāmēģina tikt pie Oskara kā gada labākajai filmai. Nudien neticu, ka kas tāds varētu būt bijis plānā korejiešiem, ņemot vērā to, ka šādu precedentu, kā zināms, līdz šim nebija bijis. Tagad ir, un ceru, ka būs vēl. Pat, ja man "Parazīts" nekļūs par visu laiku iecienītāko filmu un varbūt pat ne par visvairāk atmiņā paliekošo no tām, ko redzēšu 2020.gada laikā.