Otro gadu pēc kārtas (kāpēc tikai otro? kur es biju agrāk?) piedalījos lieliskajā draudzīgo entuāzistu apvienības "Enkurs" organizētajā pasākumā "Pastnieks meklē vēstuli". Šoreiz - ar visai pieklājīgu gala rezultātu. Startēju komandā ar skanīgu nosaukumu (kurš gan, ja ne pats lai to slavē): "Brīvie radikāļi". Dalībnieku sastāvs: 1) jninja jeb standarta cilvēku valodā Gundars - komandas kapteinis 2) SNlEGS, saukta arī Marina - eksperte labirintu un sudoku risināšanā, Vecrīgas navigatore 3) Nora - sabiedriskā transporta maršrutu plānotāja 4) Kazhe - atbildīgais par pietiekama skaita krāsainu flomasteru sagādāšanu. Gluži kā pagājušogad, distancē devās 34 komandas, taču kopējais dalībnieku skaits droši vien bija lielāks, jo šogad maksimālais dalībnieku skaits vienībā bija četri. Gluži kā mūsu komandā. Starta vietā ("Ušakova" Ķīpsalas pludmalē) es ierados kā gandrīz pirmais - priekšā bija vien divi Ketoni. Pamazām sāka pulcēties arī pārējie dalībnieki. No mūsu komandas visātrāk parādījās Gundars, tad Nora un netipiski kā pēdējā ieradās Marina, kurai bija gadījušies negaidīti piedzīvojumi ar velosipēdu. Pēc obligātās starta kopbildes komandām izsniedza pirmo uzdevumu, kurš lika doties uz centru, kur bija jāatrod piecas vērtības. Atšķirībā no daudzām citām komandām, mēs nekur nedalījāmies, visu vācām kopā. Tā kā Marina jau savlaicīgi izrēķināja, ka mums tālāk vajadzēs Pārdaugavu, sēdāmies 25.trolejbusā, lai brauktu vajadzīgajā virzienā. Taču uz Torņakalnu, protams, neviens pāri Vanšu tiltam nebrauc, tāpēc no Nacionālā teātra ātri kātojām uz Grēcinieku ielu, kur iekāpām 25.autobusā, kas mūs aizveda līdz LV-1004 pasta nodaļai, kurā bija pirmais kontrolpunkts. Turpmākajā dienas garumā es galvu pacēlu reti - lielāko daļu laika pavadīju, risinot uzdevumus un tikai pa retam apskatoties, kas notika apkārt, līdz ar to maršruta plānošanā neiesaistījos gandrīz nemaz. No pasta ceļš mūs veda uz Bieriņu (Mārupes?) skulptūru dārzu. Šis bija gadījums, kad vai nu ceļš bija pārāk īss vai uzdevumi pārāk gari. Rezultātā punktā ieradāmies ar atrisinātiem diviem no četriem uzdevumiem, pārējos risinājām turpat uz vietas. Marina ļoti veiksmīgi tika galā ar 5x5 laukuma "gājienu ar zirdziņu", tikām es uzņēmos šefību pār pārējiem šaha uzdevumiem. Šoreiz arī pārmaiņas pēc drusku izmantojām tehnoloģijas - kamēr atsevišķas komandas kādu šaha partiju simulēja reāli dabā, mēs to spēlējām telefonā. Turpat Bieriņos bija jāskaita taisnstūri, ko veica Marina, kā mums pašiem šķita perfekti. Realitātē tomēr - ne tik perfekti, no 31 saskatījām vien 24. Gadās. Dabūjām nākamo uzdevumu - labirints. Eh, tā gan nav man tuva tēma, no pilsētas medībām jau atceros kā murgu, cīnīšanos ar tā aizpildīšanu. Ierosināju, ka varētu digitalizēt - bet tas uztaisīts gana viltīgi, lai šo būtu paveikt grūti. Vismaz telefonā vai man pieejamajā planšetē noteikti. Nu neko, nododu labirintu Marinai, lai krāso. Šeit noderēja mans flomasteru komplekts. Sākumā Marina teica, ka ar vienu krāsu pietiks, beigās ar astoņām īsti nepietika. Nokļūšana nākamajā punktā - Vecrīgā - neiztika bez pārpratumiem. Sparīgā tempā soļojām uz patālu autobusa pieturu, tikai lai beigās izrādītos, ka autobuss nāca mums pretī pa to ielu, pa ko gājām. Ceļā līdz centram, autobusam kratoties, labirints tā arī neatrisinājās, bet pie Okupācijas muzeja tas beidzot padevās. Kods ievadīts, varam iet iekšā Vecrīgā. Tur - viena vienīgā moderno tehnoloģiju izmantošana, šķiet, ka Enkura programmētāju brigāde strādājusi nepajokam. Vai pareizāk - ar vienu joku, jo katru reizi, kad ievadījām pareizu atbildi, sistēma vispirms paziņoja "Atbilde nav pareiza", bet tad iedeva bildes, kurām sekojot bija jādodas uz nākamo punktu. Vecrīgas pastaigas nobeigumā iepeldam "Bubamarā". Tur mūs sagaida glāzes ar pieciem dzērieniem. Jāidentificē pēc smaržas. No manis - pilnīgi nekādas jēgas, nevienu no tiem, izņemot ūdeni, nekad neesmu baudījis. Jāatzīst gan, ka vispār mūsu komanda neatstāja sevišķas alkohola ekspertu vienības iespaidu. Kaut kā noteikuši, ka šis varētu būt tas, bet tas, savukārt, šis, tiekam pie kārtējās aploksnes ar maršrutu un uzdevumu. Naski dodamies uz Vērmanes parku, pie kura visai ātri parādās (ja nekļūdos) 2.autobuss. Brauciens ir ilgs - līdz pat Ziemeļblāzmai. Man gan ceļš pagāja gandrīz nemanot - saņēmām piecu māju uzdevumu pastnieka tematikā, kur vajadzēja noskaidrot, kurš pastnieks fano par futbolu (pieņēmums: Šmits) un kuram mīļākā šaha figūra ir zirgs (pieņēmums: Šmitam). Šāda veida uzdevumi man parasti īpaši nepadodas, bet šoreiz bija pārsteidzoši normāli. Tikām Marina cīnījās ar bilžu Sudoku, kam vienā brīdī pieslēdzās Gundars ar modernajām tehnoloģijām. Sacensībā cilvēks pret solveri uzvarēja pēdējais. Ierodamies Ziemeļblāzmā, priecīgi, ka uzdevumi jau atrisināti. Mazāk priecājamies par to, ka ir sācis līt, bet nav jau īsti izvēles - jāturpina kustība, jo konkurenti nesnauž. Sākot ar Vecrīgu līdz gandrīz dienas beigām visu laiku mūsu kustība gāja saskaņotā tempā ar Autolistes komandu, bieži tika novērota arī kāda Klusā daba. Ziemeļblāzmas parkā jāsaskata figūras dažādos objektos, ar to patiesībā gāja tīri labi, vai vismaz - ne sevišķi slikti. Norai īpašs prieks bija par kādas lauztas līnijas saskatīšanu. Kā no Ziemeļblāzmas nokļūt Čiekurkalnā? Labs jautājums, tik vienīgi es atbildi nepiefiksēju. Ceļā risināju krustvārdu mīklu ar asprātīgiem ģeometriskas dabas jautājumiem. Izcils bija mēģinājums gūglēt populāru tūristu galamērķi Āfrikā, līdz sapratu, cik tas ir acīmredzams - piramīdas. Laidnis ar bija labs. Kaut kā šo mīklu atkodām, un varējām tikt pie nākamā uzdevuma. Te nu gan mēs nolaidām luni, tā vismaz izskatās - ar lielu centību mērījām figūru laukumus dabā, veicām aprēķinus uz papīra un - visu salaidām dēlī, nevienas pareizas atbildes. Nezinu, kur tieši kaut ko sajaucām, bet sajaucām nepajokam. Patiesībā - ar šo punktu arī sākās mūsu tizlošanās, kā rezultātā domājams, arvien zemāk slīdējām kopvērtējuma tabulā un vienīgi ātrā finiša rēķināšana mūs atkal izcēla saulītē. arī šādi var mērīt figūru izmērus No Čiekurkalna - uz Teiku. Varēja iet ar kājām, izvēlējāmies braukt caur centru, lai vismaz varētu atrisināt uzdevumus. Tie gan izrādījās salīdzinoši vienkārši - Marina ar Noru būrās franču valodā, Gundars skaitīja durvju koda variācijas, bet es - šifrēju vārdu Pastnieks. Šķiet, ka ar šo mums problēmu nebija. Toties ļoti nopietnas problēmas mums radās ar spēli "petangs" - bumbiņu sviešanu. Atbildīgais pienākums tika uzticēts Gundaram, paļaujoties, ka viņam būs tā drošākā roka. Grūti teikt, kā būtu izgājis ar citu lodes grūdēju, bet tā mūsu rezultāts šajā disciplīnā sanāca visai bēdīgs. Tālāk ceļš veda uz Grīziņkalnu - nezinu, vai tur varēja saplānot kaut ko gudrāku, bet mēs vienkārši gājām uz Brīvības ielu un tur kāpām iekšā pirmajā transporta līdzeklī, kas pārveda pāri VEF tiltam. Kārtējais uzdevums man galīgi nebija piemērots - vardes izveidošana no papīra. Darbu iesāka Marina, taču ātri vien atklājās, ka origami jautājumos mūsu vienības galvenais eksperts bija Gundars, kurš tad arī šo darbu pabeidza. Varde bija jāsēdina papīra lidmašīnā un jāveic lidojums. Mūsu lidaparāts izrādījās pietiekami labs, bet ne izcils. Un tā pienāca uzdevums, kurā mēs pazaudējām mežonīgi daudz laika un neko tāpat neatrisinājām. Proti, uzdevums ar klasītēm, kur bija jāiegūst skaitļi atbilstoši kāju pozīcijām. Visu pārrēķinājām trīs reizes, bet tāpat katru reizi sanāca, ka mums bija vajadzīgs kādas rindas nulltais vārds. Jau iesnieguši nepareizu atbildi un saņēmuši uzdevumu gala vietas aprēķinam, sapratām, kas īsti bija jādara. Bet bija par vēlu... Iespējams, klasītēs mūs iegāza tas, ka uz šo laiku mūsu komandā bija par vienu gaišo galvu mazāk - Marinai bija aktivizējušās galvas sāpes, bet ko nu mēs pārējie varam izdomāt par klasītēm... Toties ar aprēķiniem galā tikām ļoti labi - daudzkārtējo projekciju Gundars veica ar Garmin palīdzību, kopā skatījāmies kartē atbilstošos objektus, un viss ļoti ātri salikās pa plauktiem. Cerēju, ka nobeigums būs Kreisajā krastā, tomēr nē - Šarlotes un Miera ielas krustojumā. Atlika vien doties uz 3.autobusa pieturu un doties uz galu. Protams, pieturā atkal bija Autolistes komanda. Pasākuma noslēguma bistro tautas vēl nebija sevišķi daudz - noteikti mazāk nekā 10 komandas. Protams, paredzēt to, cik labs vai slikts bija mūsu rezultāts, vēl nevarējām, jo soda minūtes nezinājām ne sev, ne citām komandām. Jautrās un mazāk jautrās sarunās īsinājām laiku, katra nākamā parādījusies komanda tika uzņemta ar jo vētrainākiem aplausiem, kulmināciju sasniedzot ar grupējuma "Pod vodočkoi" ierašanos, kura aptuveni sakrita ar rezultātu paziņošanas laiku. Iznākumā - "Brīvie radikāļi" finišēja ļoti knapā piektajā vietā, teju vai fotofinišā apsteidzot "Topogrāfiskos idiotus" un "Kluso dabu" un par vairāk nekā stundu atpaliekot no ceturtās vietas ieguvējiem. Taču tam, protams, vairs nebija nozīmes - piektās vietas kūku mēs dabūjām un tā bija garda! Secinājumi: pasākums bija ļoti feins, uzdevumi - pārdomāti un interesanti. Labi pavadīta diena lielisku cilvēku sabiedrībā. Paldies organizētājiem, paldies komandai, paldies konkurentiem! Domājams, šī nebūs pēdējā reize, kad jums nāksies dzirdēt par "Brīvajiem radikāļiem"! Par brīvību, par radikālismu! Mālpili - zivīm!* * Par to - nākamreiz.