Pusnakts Zaķusalā
Izmantojot pēdējo iespēju (cerams, ka ne pēdējo pavisam, bet pēdējo uz kādu laiku) izbraukt ar @sicis laivu, pieņēmu lēmumu pusnaktī iekarot Zaķusalu. Tā kā šī operācija nebija saskaņota ar "Pie dirsas republiku", Latvijas valsts teritoriālā vienotība apdraudēta netika.
Komandu atlasīju labu labo: Normis bija atbildīgs par operatīvu misijas norisi, nodrošinot transportu uz un no upes; Marinai tikām bija vēl atbildīgāks uzdevums - būt daiļā dzimuma pārstāvei laivā. Ā, un atrast slēpni, jo ne mani, ne Normi par super vērīgiem un pacietīgiem slēpņotājiem nenosauks pat kāds no tuvākajiem draugiem. Man, savukārt, līdzās tradicionālajai funkcijai - beztēmas muldēšanai - klājās būt atbildīgam par airēšanu (kas gan šādā smieklīgā attālumā nav diži būtiski).
Jau pa dienu biju noskatījis, ka tieši pretī mums vajadzīgajai vietai ir itin laba piestātne, pie kuras ieradāmies kādu brīdi pirms pusnakts un piepumpējām laivu. Ūdenī to laist nācās rūpīgi, lai neuzrautos uz kāda armatūras gabala. Aizirties līdz Zaķusalai nekādas grūtības nesagādāja, mazliet gan sanāca nocīnīties ar tikšanu cauri lēpjiem (es tās dzeltenās puķes parasti saucu par ūdensrozēm, bet Normis zina labāk), kuri gar salas krastu saauguši nepajokam. Slēpni meklējām visai ilgi līdz Marina (kurš gan cits!) to atrada. Uzsākām atceļu, kad pamanīju motorlaivu. Ne es viens pamanīju. Un arī motorlaiva bija pamanījusi mūs. Kas gan cits, ja ne Pašvaldības policija!
Saņēmām aicinājumu piebraukt klāt, kas lēpju dēļ bija vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Policistu kungi bija mazliet pārsteigti par to, kālab mēs šādā jautrā trīs cilvēku sastāvā naktī braukājām ar laivu. Normim gan uzreiz bija gatava atbilde: "Skaists vakars!" bet nezinu, cik tā šķita pārliecinoša. Droši vien, ja būtu braucis divatā ar Marinu, policisti neko nejautātu, jo pieņemtu, ka viss tāpat skaidrs. Ja divatā ar Normi - arī nejautātu, jo negribētu zināt. Droši vien gan variants trijatā arī atbilda kategorijai: "Detaļas nevajag!"
Ko gan vajadzēja - uzrādīt glābšanas vestes. Cik mums tādu bija? Viena. Cik būtu jābūt? Trijām. Vai mums bija glābšanas riņķis? Nebija. Vai būtu jābūt? Jā. Likumus šeit nekomentēšu, jo tie ir tādi, kādi ir. Nepieminēšu arī to, ka bijām trīs divvietīgā laivā, bet par to neviens neko neteica. Ja kāds mēģinās izmantot šo bloga ierakstu kā pierādījumu, ka braucām nepiemērota izmēra laivā, visu noliegšu (es to neesmu rakstījis, tas nav mans blogs, autors ir kaut kāds idiots). Policistu kungi pārbaudīja manus datus, nekur neuzrādījās, ka es būtu reģistrēts maniaks, kas ved savus upurus laivā uz Zaķusalu, tālab viss beidzās ar mutisku brīdinājumu un aicinājumu turpmāk sekot glābšanas vestu skaitam laivā. Tā arī darīšu.
Paldies komandas biedriem par līdzdalību, Paldies Pašvaldības policijai, ka mūs nesašņorēja un neielika aiz restēm! (zinu, ka viņiem nebūtu tiesību šādi rīkoties, bet tāpat Paldies).
Tā kā nevienas bildes no pasākuma nav, te būs dziesma par Zaķusalu: