Svetļačok
Turpinu lasīt grāmatas, pirms izlemt - saglabāt tās vai atbrīvoties no tām. Ruslana Kirejeva vārds man galīgi nebija zināms un ar padomju literatūru vienmēr esmu diezgan piesardzīgs (vai uz to maz ir vērts tērēt laiku), bet grāmatas anotācija šķita pietiekami saistoša, lai vismaz dot iespēju autoram varētu. Gala rezultātā gan jāatzīst, ka īsti neesmu pārliecināts, kā tad īsti ir - ir šī grāmata tā vērta vai nav. Un šaubu gadījumā šajās situācijās tagad pieņemu lēmumu, ka nav. Bet - vispirms mazliet vairāk par grāmatu un tās autoru.
Viss, ko var uzzināt īsajā kursā par autora biogrāfiju, sevišķi nemudina iepazīt viņa darbus - šis 1941. gadā Uzbekijā dzimušais autors sākotnēji rakstījis sociālistiskā reālisma manierē, sākotnēji strādājis Krimā kā automehāniķis un tad sācis rakstīt, 1966. gadā iestājies Komunistiskajā partijā. Taču "Jāņtārpiņš" ir tapis un izdots astoņdesmito gadu vidū, un vismaz no socreālisma kanoniem autors uz to laiku sen ir brīvs, literārā forma krājumā iekļautajiem stāstiem galīgi nav šabloniska un stili - daudzveidīgi.
Tātad, krājumu veido pieci stāsti, kurus vieno darbības vieta (kurā, šķiet, risinās vairums tā laika Kirejeva darbu) - ne gluži reālas pilsētas kaut kur PSRS Dienvidos, iespējams, Uzbekijā, bet tikpat labi arī kaut kur citur. Pilsētas ir trīs: Svetopole, Guļgana un Vitte. Pēdējā ir kūrorts pie jūras, pie jūras atrodas arī Guļgana, bet Svetopole ir tuvāk tuksnesim.
Pirmais stāsts "Tur dzīvoja dzejnieki" patiesībā stāsta par mākslinieku un viņa dzīves pēdējiem gadiem. Vīrs, kuram ir teju neiespējami izdzīvot bezjūras Svetopolē, kurš glezno visu, tikai ne jūru, kuras dēļ viņš brauc uz Guļganu un kuram ļoti patīk sieviešu klātbūtne, iespējami jaunu un skaistu, un divas sievietes viņa dzīvē - lietišķā un praktiskā, un pa gaisu pagrābtā, kuru viņš vēl turklāt noceļ savam draugam un kolēģim.
"Jurhora pēdas" apakšvirsrakstā tiek dēvētas par "manas meitas neatrasto dienasgrāmatu" un tās ir rakstītas no devītas klases skolnieces skatu punkta. Cik ļoti es spēju noticēt tam, ka autors domā kā devītās klases skolniece - daļēji, teiksim tā. Un galīgi nespēju garantēt, ir vai nav šis stāsts daļēji autobiogrāfisks - meitenes tēvs ir rakstnieks, kas specializējas bērnu literatūrā (un šis konkrētais stāsts izteikti ir pusaudžu literatūra), bet cik viņam ir kopīgs ar pašu Kirejevu - to grūti saprast.
"Kurp tu, Jemi?" ir murgainākais stāsts krājumā, tur man pat saturu atstāstīt šķiet diezgan neiespējami. Varonis, kurš reizēm šķiet esam mazs bērns, reizēm atkal nē, sāk ar to, ka viņš grib iet uz miliciju atzīties, ka viņš ir nežēlīgs noziedznieks, jo viņam ir iepatikusies meitene "izziņots meklēšanā" plakātā, bet tur ir arī teksta daļas par viņa paša māti un audžutēvu, kur viņš galīgi šķiet esam bērns, tad atkal nē, un tad atkal man ir gluži vienkārši garlaicīgi, pat īsti domu nespēju uztvert.
Grāmatas lasīšanu es sāku ar ceturto tās stāstu "Jāņtārpiņš" - kā nekā tas ir tas, kam par godu nosaukta visa grāmata. Šis ir stāsts par vīrieti - bibliotekāru un sievieti, kas raksta diplomdarbu par vācu/franču rakstnieku Adalbertu Šamino. Sākotnēji šis stāsts šķita riktīgi labs - saistošā un netradicionālā veidā uzrakstīts (monologs komunikācijā ar sievieti, kur pārplūst viens otrā viņu dzīves notikumi un stāsts par Adalbertu Šamino), taču drusku cauri tam visam spiežas padomiskums, kas arī kopumā visā šajā grāmatā laiku pa laikam pabāž savu kāju no galdapakšas. Nē, par biedriem un piecgadēm autors neraksta, bet pat šī stāsta varoņa tētis, kas nonāk cietumā, beigu beigās šķiet drīzāk pamatoti tur nonācis, un iznācis ārā viņš dzīvo gana pārticīgi, tāpat kā citi varoņi, un vispār cilvēku dzīves šajā grāmatā atbilst tam, kā cilvēki dzīvoja padomju filmās nevis padomju savienībā.
Pēdējais krājuma stāsts "Smilšu akācija" ir depresīvākais no visiem. Stāsta galvenais varonis ir aktieris, kurš lieliski apzinās savu lomu - lokālas nozīmes slavenība, un vēsta viņš arī par savu draugu, kuram sākotnēji šķita, ka būs lemts kļūt par kaut ko daudz lielāku, bet rezultātā viņš vienkārši sabruka. Un pilsētas strauji pazūd zem tuksneša.
Grāmata nav slikta, nudien nav, bet ja es sekoju savam tradicionālajam principam, ka plauktā ir vieta tikai tam, ko es gribētu lai lasītu arī mani bērni un mazbērni, tad Kirejevam tur vietas nav.
Viss, ko var uzzināt īsajā kursā par autora biogrāfiju, sevišķi nemudina iepazīt viņa darbus - šis 1941. gadā Uzbekijā dzimušais autors sākotnēji rakstījis sociālistiskā reālisma manierē, sākotnēji strādājis Krimā kā automehāniķis un tad sācis rakstīt, 1966. gadā iestājies Komunistiskajā partijā. Taču "Jāņtārpiņš" ir tapis un izdots astoņdesmito gadu vidū, un vismaz no socreālisma kanoniem autors uz to laiku sen ir brīvs, literārā forma krājumā iekļautajiem stāstiem galīgi nav šabloniska un stili - daudzveidīgi.
Tātad, krājumu veido pieci stāsti, kurus vieno darbības vieta (kurā, šķiet, risinās vairums tā laika Kirejeva darbu) - ne gluži reālas pilsētas kaut kur PSRS Dienvidos, iespējams, Uzbekijā, bet tikpat labi arī kaut kur citur. Pilsētas ir trīs: Svetopole, Guļgana un Vitte. Pēdējā ir kūrorts pie jūras, pie jūras atrodas arī Guļgana, bet Svetopole ir tuvāk tuksnesim.
Pirmais stāsts "Tur dzīvoja dzejnieki" patiesībā stāsta par mākslinieku un viņa dzīves pēdējiem gadiem. Vīrs, kuram ir teju neiespējami izdzīvot bezjūras Svetopolē, kurš glezno visu, tikai ne jūru, kuras dēļ viņš brauc uz Guļganu un kuram ļoti patīk sieviešu klātbūtne, iespējami jaunu un skaistu, un divas sievietes viņa dzīvē - lietišķā un praktiskā, un pa gaisu pagrābtā, kuru viņš vēl turklāt noceļ savam draugam un kolēģim.
"Jurhora pēdas" apakšvirsrakstā tiek dēvētas par "manas meitas neatrasto dienasgrāmatu" un tās ir rakstītas no devītas klases skolnieces skatu punkta. Cik ļoti es spēju noticēt tam, ka autors domā kā devītās klases skolniece - daļēji, teiksim tā. Un galīgi nespēju garantēt, ir vai nav šis stāsts daļēji autobiogrāfisks - meitenes tēvs ir rakstnieks, kas specializējas bērnu literatūrā (un šis konkrētais stāsts izteikti ir pusaudžu literatūra), bet cik viņam ir kopīgs ar pašu Kirejevu - to grūti saprast.
"Kurp tu, Jemi?" ir murgainākais stāsts krājumā, tur man pat saturu atstāstīt šķiet diezgan neiespējami. Varonis, kurš reizēm šķiet esam mazs bērns, reizēm atkal nē, sāk ar to, ka viņš grib iet uz miliciju atzīties, ka viņš ir nežēlīgs noziedznieks, jo viņam ir iepatikusies meitene "izziņots meklēšanā" plakātā, bet tur ir arī teksta daļas par viņa paša māti un audžutēvu, kur viņš galīgi šķiet esam bērns, tad atkal nē, un tad atkal man ir gluži vienkārši garlaicīgi, pat īsti domu nespēju uztvert.
Grāmatas lasīšanu es sāku ar ceturto tās stāstu "Jāņtārpiņš" - kā nekā tas ir tas, kam par godu nosaukta visa grāmata. Šis ir stāsts par vīrieti - bibliotekāru un sievieti, kas raksta diplomdarbu par vācu/franču rakstnieku Adalbertu Šamino. Sākotnēji šis stāsts šķita riktīgi labs - saistošā un netradicionālā veidā uzrakstīts (monologs komunikācijā ar sievieti, kur pārplūst viens otrā viņu dzīves notikumi un stāsts par Adalbertu Šamino), taču drusku cauri tam visam spiežas padomiskums, kas arī kopumā visā šajā grāmatā laiku pa laikam pabāž savu kāju no galdapakšas. Nē, par biedriem un piecgadēm autors neraksta, bet pat šī stāsta varoņa tētis, kas nonāk cietumā, beigu beigās šķiet drīzāk pamatoti tur nonācis, un iznācis ārā viņš dzīvo gana pārticīgi, tāpat kā citi varoņi, un vispār cilvēku dzīves šajā grāmatā atbilst tam, kā cilvēki dzīvoja padomju filmās nevis padomju savienībā.
Pēdējais krājuma stāsts "Smilšu akācija" ir depresīvākais no visiem. Stāsta galvenais varonis ir aktieris, kurš lieliski apzinās savu lomu - lokālas nozīmes slavenība, un vēsta viņš arī par savu draugu, kuram sākotnēji šķita, ka būs lemts kļūt par kaut ko daudz lielāku, bet rezultātā viņš vienkārši sabruka. Un pilsētas strauji pazūd zem tuksneša.
Grāmata nav slikta, nudien nav, bet ja es sekoju savam tradicionālajam principam, ka plauktā ir vieta tikai tam, ko es gribētu lai lasītu arī mani bērni un mazbērni, tad Kirejevam tur vietas nav.
2019-08-02
comments powered by Disqus