Sangarid

Latvijas sabiedrisko mediju lapā man ne gluži skaidru iemeslu dēļ bija (ir) skatīšanai pieejama viena pietiekami svaiga igauņu filma, par kuru kaut ko pat biju dzirdējis. Tad nu, piedaloties European film challenge, ņēmām un šo filmu noskatījāmies.

Teorētiski šī filma ir trīs valstu: Igaunijas, Somijas un Latvijas kopražojums, bet igauņu līdzdalība tajā ir daudz lielāka kā pārējo valstu: vismaz no Igaunijas ir gan tās režisors, gan scenārija autors, gan vairums centrālo aktieru. Latvijas galvenais pienesums tikām ir Aigars Sērmukšs - filmas operators. Bet ne jau filmas izcelsmi es te dalīt grasos, tā vietā labāk mazliet dalīšos savos iespaidos par pašu kinolenti.

Filmas tēma uz papīra var likt domāt, ka tā ir mazliet nopietnāka kinolente, nekā tā reāli ir: stāsts par trīs igauņu jauniešiem, kas pārgalvīgā veidā gumijas laivā aizbēg uz Somiju (un tālāk - uz Zviedriju) no Padomju savienības, nevēlēdamies karot padomju pusē Afganistānā. Viens no viņiem pat bēgšanas dēļ pamet savu stāvoklī esošo draudzeni, un tagad jaunajiem cilvēkiem būs jāiedzīvojas pilnīgi citā vidē, nekā viņiem līdz šim pazīstamā. Ja par šo filmu kāds man pastāstītu šādā veidā, mani varētu saukt pie atbildības par maldināšanu, lai gan tīri formāli šī filma tieši par to stāsta. Realitātē tikām tā ir visnotaļ nenopietna komēdija, kur trīs uz visādām blēdībām tendēti čaļi pilnīgi nereālistiskā veidā aizmūk no Padomju Savienības, bet viss ar viņiem Rietumos notiekošais ir vēl mazāk atbilstošs skaudrajai dzīves realitātei. Un, kamēr tu no šīs filmas nesagaidi nopietnu padomiskās sistēmas izvērtējumu, tā tev vilšanos nesagādās.

Savā ziņā es varētu teikt, ka šī filma ir igauņu "Kriminālās ekselences fonds" ar tādu piebildi, ka šī filma nav ne tuvu tik stilīga kā tās latviskais ekvivalents. Tās varoņi - tie gan ir stilīgi un kolorīti KEF gaumē, bet pati filma tik ļoti netiecas līdzināties agrīnam Gajam Ričijam, bet drīzāk saistās ar sitcom stilistiku. Runā, ka pašmāju "Svingeru" žanra filmas esot daudz stulbākas par šo, bet par smalka humora paraugu šo filmu nekādi nenosauksi, lai arī atsevišķas epizodes tajā nudien ir smieklīgas. Un varu teikt, ka varoņu trijotne tajā ir izstrādāta gana veiksmīgi, viņu uzvedība varbūt nav gluži loģiska, bet vismaz tēliem atbilstoša un kauns šo filmu skatīties man nebija. Skatīties bija pietiekami interesanti, filmai veltīto laiku nenožēloju. Vai es gribētu par tās skatīšanos maksāt, iegādājoties kino biļeti? Tas jau ir sarežģītāks jautājums, uz kuru laikam tomēr atbildētu noliedzoši.

Lieki, teikt, ka oriģinālnosaukumā filmai nav nekāda sakara ar ātriem igauņu puišiem (šķiet, ka igauņu valodā runa ir par varoņiem, angliski - par disidentiem), bet tulkotais nosaukums labi piesaista uzmanību, un tas arī ir labi.
2019-02-26
7.0
comments powered by Disqus