Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc paviesošanās Jaunzēlandē man vairs nav sarakstā kādas valsts, kurā paviesošanās būtu obligāta ar diviem O. Protams, ir vietas, kuras gribās apmeklēt, bet maniakālās dziņas nav. Un diezgan droši varu apgalvot, ka ceļojums uz Ziemeļkoreju it nemaz nav atrodams manā prioritāšu sarakstā. Tas gan nemainīja to, ka krievu dokumentālista Vitālija Manska filmu par šo valsti ļoti gribējās redzēt. Un tā kā pagājušajā piektdienā sanāca pamatīgs aplauziens, kad izrādījās, ka biļetes uz Krievu drāmu biju paņēmis uz nepareizo datumu, lai saglābtu vakaru, aizgājām uz kino.

"Saules staros" ir divas filmas vienā: tā ir gan propagandas pseidodokumentāla lente, ko korejieši pasūtīja Viktoram Manskim uzņemt, gan filmas reālos tapšanas apstākļus skaidrojoša īsta dokumentāla filma. Pirms "Saules stariem" man nekad nebija īsti ienācis prātā, ka dokumentālais kino var būt ne tikai tendenciozs (tā ir pilnīgi ikdienišķa parādība), bet pat totāli safabricēts. Varētu taču gadīties, ka patiesībā "Ērik, atnāc" galvenais varonis bija parasts mežcirtējs, bet otrā plāna personāži - aktieri. Vai varbūt Juris Gulbis "Vai viegli būt jaunam" tika izvēlēts tikai tāpēc, ka bija zināms, ka viņš ir vēlākais Lattelecom vadītājs? Kā lai arī nebūtu, Ziemeļkorejas greizo spoguļu zemē tas, ka dokumentālā kino nav pilnīgi nekā dokumentāla, šķiet pilnīgi normāla parādība. Bet vai kaut ko citādu maz varētu gaidīt no zemes, kurā teorētiski valda komunisms, bet patiesībā ir visklasiskākā absolūtā monarhija, kur pie varas šobrīd ir jau trešais Kimu dinastijas pārstāvis? No zemes, kur pilnā nopietnībā bērniem stāsta pasakas par varoņdarbiem, ko pastrādājis katrs Kims un kur bez mazākajām problēmām var citas tautas (nevis to vadītājus, bet pašas tautas) saukt par neģēļiem un ienaidniekiem? Un pats būtiskākais - no zemes, par kuru patiesībā nevienam no ārpasaules nav nekādas puslīdz sakarīgas informācijas, jo Ziemeļkorejā melu ir tik daudz, ka tev vairs nav iespējams saprast, vai tā patiesība, kuru it kā apslēpj šie meli, arī nav viena vienīga fikcija. Katrā ziņā Džordžs Orvels ar Ziemeļkoreju varētu lepoties pat vēl vairāk kā ar PSRS tās ziedu laikos.

Ievērojot to, ka filmēšanas grupas iespējas Ziemeļkorejā bija, maigi izsakoties, neeksistējošas, pats efektīvākais paņēmiens, kā tikt pie patiešām kvalitatīva materiāla, ir saglabāt dažādu ainu vairākus ierakstus (ar domu - vēl no tām samontēsim kvalitatīvāko variantu). Tā, piemēram, tu vari piecas reizes skatīties, kā galvenās varones - 8 gadus vecas meitenes, kas tiek šobrīd uzņemta vietējā Hitlerjugend vai oktobrēnu paveidā, "ģimene" (jo nekādas pārliecības, ka viņas vecāki ir īsti) ēd vakariņas (ēdiena, protams, uz galda ir kosmisks daudzums, un nav šaubu, ka filmas varoņi lielāko tā daļu iepriekš savā dzīvē nav redzējuši). Iestudēts dialogs, kas jau pirmajā reizē šķiet gaužām samākslots, katrā nākamajā jau kļūst absurdāks un absurdāks. Joks, kuru nodiktē vīrs ādas jakā, pavēstot, ka visiem sirsnīgi jāsmejas. Pilnīgs absurds. Līdzvērtīgi šizoīdas ir ainas abu "vecāku" darbavietās - acīmredzami butaforiskos ražošanas parauguzņēmumos, kur par darbiniekiem uz filmēšanas laiku nozīmēti tā saucamie vecāki. Grūti teikt, vai pašiem ziemeļkorejiešiem filmā redzamais varētu šķist dabisks, jo nav skaidrs, vai viņi vispār domā tādos jēdzienos - faktiski tur vispār nav skaidrs, ko, kā un vai vispār viņi domā. Ir zināma oficiālā partijas līnija - bet kādi ir reālie cilvēki, neviens jau īsti nevar saprast, jo viss ir tik slēpts un slēgts, ka tu pat nevari saprast - vai viņi baidās no varas vai arī viņi baidās no ārzemniekiem, jo patiešām tic tam, ko vara apgalvo.

Filmu var uzslavēt arī par to, cik skaisti tā ir uzņemta - tīri no propagandas kino viedokļa "Saules staros" varētu būt teicama filma tīri vizuāli. Saturiski tā, protams, galvenokārt ir biedējoša. Bet laba.