Kazhes pierakstu burtnīca

Kurts Vonnegūts (vai arī Bokonons) ir rakstījis: "Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša Dieva pasniegtas deju stundas." Tieši šādi varu raksturot to, kā es uz pāris dienām nokļuvu Fēru salās.

Vēl šo otrdien no rīta man bija skaidri plāni turpmākajām dienām. Pēcpusdienā - autobuss uz Viļņu, tur - Niks Keivs, tad naktī - autobuss uz Rīgu, trešdien - darbs. Viss kā parasti (izņemot varbūt piecas stundas Viļņā pa nakti līdz autobusam). Bet te - piedāvājums, no kura nevar atteikties. Nē, zirga galva tur iesaistīta nebija. Proti, iespēja nākamajā rītā lidot uz Fēru salām ar Riga FC uz eirokausu spēli pret vietējo čempionvienību. Protams, ņemot vērā, ka šobrīd vienīgā mana nosacītā saikne ar futbola žurnālistiku ir raksti šajā blogā, un visbiežāk tie skar ne visai aktuālus notikumus, reizēm - vairāk kā gadsimtu senus, skaidrs, ka šajā situācijā varu būt pateicīgs apstākļu sakritībai, citu cilvēku nevarēšanai lidot un Edmunda (ļoti daudzkārtējs Latvijas futbola gada labākais žurnālists) manis iekļaušanai potenciālo līdzbraucēju sarakstā. Īsais situācijas skaidrojums: kluba algotā čarterreisā uz Fērām bija pieejamas vietas četriem žurnālistiem. Trīs bija gatavi braucēji, par ceturto kļuvu es. Senos laikos man preses karte ir bijusi, un blogs kazhe.lv par futbolu kaut cik nopietnus materiālus publicē biežāk nekā daži vadošie valsts ziņu portāli, līdz ar to - viss gandrīz saskan. Intervēt futbolistus bloga vajadzībām gan pagaidām neesmu gatavs, bet varbūt - ar laiku, it īpaši, ja es saņemtos bišķi piedzīt savu franču valodu, tad varētu kļūt par ekskluzīvu intervētāju leģionāriem no frančvalodīgās Āfrikas.

Sakot "Jā!" šim variantam, es apzinājos, ka tas būs loģistikas murgs un ka būs jāatrisina vairāki jautājumi, bet es galīgi neesmu cilvēks, kas baidās no plānu maiņas. Skarbākais šajā visā bija auto brauciens starp pusnakti un pieciem no Viļņas uz Rīgu. Bija plānots, ka auto nebūšu viens, tomēr biju, līdz ar to sarunas manu prātu skaidru noturēt nevarēja, taču patiesībā nebija tik ļauni, par laimi tieši naktī man pie stūres parasti miegs nenāk. Kas esi piecos aizgājis gulēt, celties piecpadsmit pāri septiņiem arī nav optimāli, bet pats jau to gribēju, līdz ar to neesmu tiesīgs sūdzēties. Jā, vēl vajadzēja paņemt "ārkārtas" atvaļinājumu, bet tā šajā stāstā bija mazākā no problēmām. Līdzi paņemto drēbju un citu mantu komplektu gan šis haotiskais laiks ietekmēja ne tajā labākajā veidā, bet par to stāstīšu, kad stāstījuma gaitā nonākšu atbilstošajās situācijās.

Lai lieki neterētu laiku (ātrāks būtu tikai taksometrs, bet tos es nemīlu), uz lidostu braucu ar velosipēdu. Ierados tur pirmais no četrotnes (vēl - Edmunds, Arkādijs un Agris), bet drīzumā pa vienam ieradās arī pārējie, un arī pati Riga futbola komanda un tās personāls. Neko nokavējis nebiju, pase man bija līdzi (Fēru salas ir Dānijas autonoma teritorija, bet, atšķirībā no pašas Dānijas, ar ID karti tur neaizlidosi), tādējādi - viss bija sagājis. Bet būtu varējis izgāzties dramatiski, ja es Viļņā koncerta laikā drusku vēlāk būtu konstatējis, ka no bikšu kabatas izkritušas mašīnas atslēgas.

Lidmašīnā es lielāko daļu laika negulēju (pašam par pārsteigumu), taču pie pilnas apziņas arī nebiju, vismaz sevišķi daudz atmiņu par lidojumu man nav. Daļēji pie vainas noteikti interneta klātbūtne lidojuma laikā (pat grāmatu nebiju paņēmis līdzi, nesanāca laika par šādu lietu iedomāties). Vienīgais, ko vērts pietiksēt - lidlauks Fēru salās ir ar īpaši īsu skrejceļu, tāpēc visiem bija jāsaliek mantas nodalījumos virs galvas, jo bija gaidāma īpaši strauja bremzēšana. Izjūtas gan tik pikantas nebija, ja mēs nebūtu brīdināti, diez vai es piefiksētu kādas atšķirības no normas.

Vienīgais Fēru salu lidlauks, Vagar, atrodas patālu gan no šīs "gandrīz valsts" galvaspilsētas Toršavnas, gan no Klaksvīkas, kur bija gaidāma futbola spēle un kur Arkādijs bija atradis "lētāko dzīvokli valstī". Par dzīvoklī - vēlāk, bet tagad būtu īstais brīdis izstāstīt pamata informāciju.

Sāksim ar pirmo jautājumu: kas ir Fēru salas. Ja esi zinošs ģeogrāfijā un konkrēti - ziemeļvalstu ģeogrāfijā - vari šai rindkopai tīt pāri. Tas ir salu arhipelāgs, kas teritoriāli ir Dānijas karalistes sastāvdaļa, bet kopš 1948. gada - autonoma teritorija, salu iedzīvotāji vēsturiski izvēlējušies neiegūt neatkarīgas valsts statusu. Ģeogrāfiski tās atrodas uz ziemeļiem no Skotijas, virzienā uz Islandi. Salas ir novietotas viena otrai diezgan tuvu, starp vairumu no lielākajām salām ir uzbūvēti tuneļi. Kopējais iedzīvotāju skaits - ap 55'000, teritorija - 1'393 kvadrātkilometri (Latvija ir 46 reizes lielāka). Klimats: Golfa straumes ietekmēts, par spīti atrašanās vietai diezgan tālu ziemeļos, pilsētās ziemā sniega parasti nav, tiesa, vasaras arī nav nekādas siltās - 10 grādi pa dienu skaitās silts. Pamata nodarbošanās saliniekiem tradicionāli bijušas divas: zveja un aitkopība. Otrā ir tik nozīmīga, ka pat salu nosaukums Færeyjar veidots no vārdiem "fær" (aita) un "eyjar" (salas). Tāpēc aplams ir savulaik bieži lietotais šīs teritorijas latviešu valodā "Farēru salas", jo tulkojumā tas nozīmētu "Aitu salu salas", kas ir muļķīgi. Sporta jomā Fēru salu iedzīvotāji ir apsēsti ar futbolu, ja tev valstī ar 55'000 iedzīvotāju ir reģistrēti 7'000 cilvēku, kas nodarbojas ar futbolu (protams, ne jau profesionālā līmenī), tad nav jāšaubās, ka fērieši kā jau monarhijai pakļauti ļaudis saprot, kas ir sporta karalis.

Un tad otrs būtisks jautājums: kas bija tā spēle, uz kuru mēs devāmies un kāpēc tā bija nozīmīga. Ja es zinošs futbolā - vari šai rindkopai tīt pāri, te būs tik ļoti pamatinformācija, lai to spētu uztvert cilvēks, kurš par futbolu zina tikai to, ka tur visi tēlo un kā vienīgo Latvijas futbolistu var nosaukt Juriju Žigajevu, jo viņš ir influenceres Svetlanas Žigajevas vīrs un ir redzēts RIMI reklāmās. "Riga Football Club" (saīsināti Riga FC) ir aktuālā Latvijas čempionvienība futbolā, bagātākais klubs mūsu valstī. Kā Latvijas čempionei tai šogad eirokausos tika tā saucamais "vieglais ceļš" uz kāda no turnīriem pamata fāzi, kurā nokļūst, kvalifikācijā pieveicot citas komandas, šajā gadījumā - citu valstu čempiones, bet - ne vadošo valstu klubus, tas ir atslēgas elements. Rigai šajā ziņa ir gājis dažādi, bet spēles pret Klaksvíkar Ítróttarfelag, saīsinājumā KÍ vai latviešu valodā vienkārši - Klaksvīkas komandu, ir ļoti nozīmīgas, jo divu spēļu summā labākā komanda tiks pamatturnīrā, kas nozīmē - sešas eirokausu spēles rudenī, sacenšanos ar jaudīgiem pretiniekiem no Eiropas un - kas nav mazsvarīgi - bagātīgu naudu no Eiropas futbola. Jā, atšķirībā no citiem sporta veidiem, kur spēlēšana eirokausos klubiem galvenokārt sagādā izmaksas, futbolā tā ir visai ienesīga padarīšana, jo - kā jau teikts, futbols ir karalis. Un kas tad tas par karali, ja viņam nav naudas? Visbiežāk - tāds, kuram beigās #vissirslikti. Riga FC līdz šim eirokausu pamatturnīros nav spēlējusi, kamēr tās principiālākā konkurente RFS to ir paveikusi jau divreiz, un skaidrs, ka Riga vadībai šāda bilance nepatīk. Ir bijušas divas reizes, kad pietrūka viena soļa - pērn pret Prāgas "Sparta" gan tas bija smags solis un tā nepārvarēšana bija paredzama (lai gan Riga jaudīgi cīnījās), kamēr 2021. gada vasaru un zaudējumu Gibraltāra komandai "Red Imps" labāk nepieminēt, tās atmiņas ir sāpīgas ne tikai Riga cilvēkiem, bet vairumam Latvijas futbola fanu (izņemot RFS atbalstītājus un vēl vienu čali no "Mettas" ultrām, zinātāji sapratīs), jo togad bija tik tuvu, lai pēc ilga pārtraukuma Latvijā varētu rudenī baudīt eirokausu grupu turnīru, bet... nesagāja. Un tagad Riga FC noteikti vēlas panākt, lai trešā reize kļūtu par laimīgo.

Informatīvā atkāpe noslēgusies, varam atgriezties pie aktuālajiem notikumiem. No lidostas uz Klaksvīku devās divi Riga FC autobusi. Pirmajā brauca futbola komanda un tās treneri. Otrajā - visi pārējie, ieskaitot komandas līdzjutējus, tautā sauktus par "dināriešiem" (neskaidrošu - kāpēc), un mūsu četrotni. Loģistika gan bija īpatnēja - mūs neizlaida Klaksvīka centrā, bet gan aizvizināja līdz vietai, kur dzīvoja komanda (tas bija 20 minūšu braucienā ārpus pilsētas), un tad atpakaļ. Pozitīvais - redzējām mazliet vairāk iespaidīgu dabasskatu, un arī komandas viesnīcu (no ārpuses). Tad gan - uz Klaksvīkas centru. Braucienā ar autobusu atklāju vienu nopietnu problēmu - manā fotoaparātā nebija SD kartes, kas nozīmē, ka dažas pirmās bildes, ko uzņēmu, patiesībā netapa, un turpinājumā nācās lietot manu nožēlojamo telefonu, kura kamera ir zem jebkādas kritikas. Par to, vai Klaksvīkā - pilsētā ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju - būs tāds veikals, kur varētu dabūtu jaunu SD karti, bija nopietnas šaubas, tomēr gluži bezcerīgi tas arī nešķita. Taču uz kādu laiku noteikti biju palicis bez iespējas kaut ko jēdzīgu nofotografēt.

Pilsētā dienas kārtība bija sekojoša: nolikt liekās mantas dzīvoklī, aiziet kārtīgā pastaigā dabā, pēc tās pārējie vīri dotos uz pirmsspēles preses konferenci un komandas treniņu, bet es - kā nu sanāks. Par to pēdējo aizdomas bija, ka izvēlēšos kādu laiku pagulēt, jo divas stundas naktsmiega nekādi nav optimāls daudzums. Kā jau Klaksvīkas izmēra pilsētā, sevišķi tālu līdz dzīvoklim jāiet nebija. Vispirms gan pamanījāmies pārbaudīt vairākas nepareizās durvis, bet beigās atradās arī īstās. Kā jau iepriekš bija teikts, šis bija lētākais dzīvoklis, ko bija iespējams noīrēt Fēru salās. Katram no mums par nakti tie sanāca 60 eiro - no vienas puses, nav maz, no otras - tādai ekskluzīvai vietai - izcili lēti. Turklāt, kā stāstīja Arkādijs un Edmunds, kuri bija veikuši naktsvietu izpēti, citi varianti, arī divtik dārgi, bija daudz bēdīgāki, stratēģiski slikti novietoti un tā tālāk. Arī par iespēju pašam izklāt savu matracīti koka nojumē nāktos maksāt diezgan sālīti. Vienīgais lētākais variants - lidot ar savu telti. Izskatāms, bet ne gluži sapņu variants, it īpaši, ņemot vērā ne tos draudzīgākos klimatiskos apstākļus, kas valda šajās salās. Tikām mūsu dzīvoklis bija diezgan wow. Plašs, moderns, acīmredzami - paša saimnieka ikdienā apdzīvots. Kā varēja saprast, šis saimnieks vēl gluži vienkārši nav piešāvies, cik par šādām naktsmītnēm pieņemts prasīt. Proti, mums paveicās, un mēs novērtējām šo paveikšanos. Arkādijam tika personīgā istaba, Edmunds un Agris iekārtojās istabā ar divām gultām, bet es paliku uz dīvāna dzīvojamajā istabā. Taču ne šajā brīdi - tagad mums bija paredzēts nevis iet gulēt, bet gan pastaigāties.

Vispirms gan izmetām līkumu gar pārtikas bodi, lai nedotos pastaigā tukšām somām. Atšķirībā no dināriešiem, kuriem iečekojamajā bagāžā līdzi bija ne tikai sava šmiga, bet arī savi konservi, mēs uztura jautājumos bijām noskaņojušies sildīt vietējo ekonomiku; ar ekonomiku tur gan, protams, viss pilnā kārtībā, bet laiks drēgns - tātad jāsilda! Un tad devāmies maršrutā, ko man bija ieteicis internets - uzkāpt pilsētai tuvākajā pieejamajā virsotnē, kas nes vārdu Klakkur. Par to, cik tieši tālu un ilgi jāiet, bija dažādas versijas, turklāt mans sagatavotais GPX fails izrādījās pārāk tendēts uz došanos pa azimutu, tai skaitā vietā, kur nebija pārliecības, ka tiešām paredzēts iet, beigās gājām vien pa acīmredzami publiskai lietošanai paredzētiem ceļiem un takām.

Mums bija paveicies ar laikapstākļiem - jā, silts nebija (jo tāds Fēru salās vispār nemēdz būt), bet varētu pat teikt, ka bija saulains, un arī vējš bija diezgan minimāls. Pirmā daļa posma veicama pa kalnā vedošu ielu, pēc auto stāvvietas - jau pa kārtīgu taku, diezgan dubļainu. Par dubļiem pat nav nepieciešams piebilst, ka tādi ir slapjā laikā, jo, kā šķiet, Fēru salās biežāk līst nekā nelīst, līdz ar to diez vai tas apvidus kādreiz ir sevišķi izkaltis. Absolūtais augstums galīgi nav iespaidīgs - Klakkur atrodas 414 metrus virs jūras līmeņa, taču būtiski ir tas, ka pati Klaksvīka atrodas jūras krastā (proti, pie nulles). Mūsu dzīvoklis gan bija savu gabaliņu augstāk, proti, savus 30 metrus virs jūras, proti, vairāk kā 350 augstummetri bija jāiegūst. Jā, bija stāvs, bija dubļains, bija diezgan daudz aitu ceļā, bet skaidrs, ka tas tika paveikts un nekāda varoņdarba tur nebija. Sekoja gājiens atpakaļ lejā, kāds brīdis padzīvošanās dzīvoklī, un tad nāca novērojums ka, autentiskajiem žurnālistiem bija jādodas uz preses konferenci, bet man - uz veikalu pēc alus. Vispār jau, ja būtu tāda iespēja, es labprāt arī būtu gājis uz preseni, un gan jau, ka tāda iespēja būtu, taču te bija nianse - preses konference sākās pussešos, un alkohola tirdzniecība Klaksvīkā arī beidzās tajā pat laikā. Tas, protams, nenozīmē, ka mums plānos bija kāda baisa ballēšanās - Agris vispār nelieto, es lietoju minimāli un arī pārējie ne uz kādiem rekordiem negāja. Par alkohola tirdzniecību Fēru salās vērts zināt, ka teju viss ir pieejams tikai specializētajos valsts monopola veikalos, izņemot divgrādīgu alu, līdz ar to kārtība ir visai stingra. Man ar to nav nekādu problēmu, vienkārši vērts būt informētam. Iepirku bodē dažādas skārdenes ar vietējas izcelsmes dzērieniem un gribēju tālāk doties uz elektronikas preču veikalu, bet ar to sanāca drusku aplauziens. Proti, es kārtējo reizi, būdams ārpus tās zonas, kur internets telefonā tev kā eiropietim ir bezmaksas, izvēlējos "pārtikt" no tā interneta, kas pieejamas no Wifi mūsu dzīvesvietā, bet visur citur - paļauties uz offline saglabātām kartēm. Tikai elektronikas veikala atrašānās vietu es nekur saglabājis nebiju, un paļauties uz to, ka to atradīšu uz labu laimi, nevarēju, tāpēc gāju vien atkal līdz dzīvoklim (mājā pat iekšā negāju), lai noskaidrotu, kur īsti man ir jāiet.

Veikals izrādījās savas 15 minūtes no mūsu dzīvokļa, sekmīgi tur nokļuvu un par lielu laimi sev uzzināju, ka tur ir bagātīgs atmiņas karšu piedāvājums, tā nu mans fotoaparāts no butaforijas atkal pārvērtās par lietojamu ierīci. Prieks un laime!

Vakara turpinājumā es galvenokārt laiskojos dzīvoklī, jo uznāca lietus un man nebija motivācijas vēl kādai pastaigai, kamēr pamatīgi uznāca miegs, kas nav pārsteidzoši, atceroties iepriekšējo nakti, kā arī to, ka šī diena tāpat sanāca ļoti gara (lidojot uz Fēru salām, bija "ievinnētas" divas stundas). Rakstīju materiālu par RPI futbola komandu, zvilnēju. Atnāca pārējie, aizgājām vēl vakarā uz tuvējo picēriju, tikām pie lielizmēra picām (40 centimetru diametrā - tās noderēja ne tikai vakariņām, bet arī vēl ēdienreizēm nākamajā dienā), pēc ēdiena vismaz man pamazām uznāca lūziens, un ar to šī trešdiena, kas patiesībā bija sākusies vēl otrdienas rītā bija cauri.

Pamodos es, kā jau to varētu sagaidīt, agri - ap sešiem. Uzreiz gan kustībā nedevos, kādu brīdi vēl pazvilnēju, bet pusseptiņos sapratu, ka pietiek laiskoties - jāiet skriet. Izskrēju kādu gabaliņu pa Klaksvīkas ielām - garās ielas ir līdzenas, šķērsielas ved kalnā, veicis nepilnus deviņus kilometrus, neplānoti nonācu pie mūsu dzīvesvietas. Distance zem desmit kilometriem man šajā rītā nešķita pieņemama, tāpēc saņēmos tam, par ko bijām runājuši iepriekšējā dienā un kam man galīgi nebija noskaņojuma, uzsākot rīta skrējienu - aizskriet to posmu no gājiena uz Klakkur, kas ved pa ielām un civilizēto taku, proti, līdz stāvlaukumam. Sacīts, darīts! Mazliet gan pārvērtēju savas spējas, jo bija doma visus kilometrus turēt ar vidējo tempu, ātrāku par sešām minūtēm uz kilometru, bet posmā, kur kilometra laikā tu iegūsti ap simts augstummetriem, tas man izrādījās par skarbu. Nācās vienā brīdī uztaisīt pauzi uz pārdesmit sekundēm un tikai tad turpināt. Tomēr augšā tiku. Augstākajā punktā mēģināju atrast slēpni, lai varētu atzīmēties ar savu pirmo (un pēdējo) atradumu Fēru salās, taču atkal jau, rīkojoties bez interneta un iztiekot bez GPS lietojuma, kā arī norādes, kur tam slēpnim vajadzētu būt, šis uzdevums izrādījās pārāk sarežgīts. Vēl vienam slēpnim bija jābūt kaut kur posmā starp pilsētu un šo stāvvietu, taču nezināju - kur tieši. Beigās skrējiens sanāca piecpadsmit ar pusi kilometrus garš - tīri pieklājīgs.

Drīzumā augšā bija arī pārējie, un plānojām - kur mums vajadzētu doties tajā laikā, kas atlicis pirms spēles. Tīkamākais variants būtu ar kuģīti aizbraukt uz tuvāko no tām salām, kurp neved tuneļi - Kalsoy, tur ir ļoti daudz ko redzēt, tikai bija satraukums par to, vai neiesprūdīsim uz šīs salas un nenokavēsim futbolu. Bijām noskaņojušies desmitos izbraukt no Klasvīkas piestātnes, apmēram 9:45 bijām klāt, un secinājām, ka par šo plānu varam aizmirst - ceturtdienās nekāda kuģa desmitos nebija, nākamais bija pustrijos, skaidrs, ka tas nekādi nebija apvienojams ar nepieciešamību 18:30 būt futbolā. Labi, jāķeras pie plāna B - pārgājiena tepat no Klaksvīkas. Vispirms gan bija jāsagaida Agris, kurš ar kuģi braukt nevēlējās, bet pārgājienā iet bija gatavs. Kaut kādu maršrutu biju telefonā ievilcis (lietojot OsmAnd aplikāciju ar lejupielādētām kartēm), ko tieši tas solīja, gan nebiju noskaidrojis, bet tā jau tieši interesantāk.

Oficiālās takas sākumā (tā tiešām bija oficiāla taka, GPX fails nebija pilnīgi nejaušs) bija informācija, ka šī taka ir ar augstu sarežģītības pakāpi un nav sevišķi labi uzturēta, jo kopš 1967. gada, kad izbūvēts kāds tunelis, tā zaudējusi savu nozīmi. Ņemot vērā, ka no mums četriem es vienīgais biju apstākļiem piemērotos apavos (Salomon botas ar Goretex membrānu un sakarīgu protektoru), labāk man būtu paticis, ja tur būtu rakstīts "difficulty: medium", bet - kā ir, tā ir. Pēc pirmā posma, kas bija visai stāvs kāpiens, mijoties slapjai zālei un slapjiem akmeņiem, Agris paziņoja, ka viņš tālāk neies - kāpt augšā ir nieks, bet vajadzēs tikt arī lejā, un šī daļa viņu nemaz neuzrunāja. Pārējie trīs izvēlējāmies turpināt. Jā, par slapjumu runājot, jāpiemin, ka atšķirībā no mūsu pirmās dienas Fēru salās, kad brīžiem spīdēja saule un pat vējš bija minimāls, šajā dienā jau kopš paša rīta bija slapjš. Bija arī dūmakains, tomēr skati tāpat bija pasakaini - sajūtu līmenī kaut kas starp Islandi un Jaunzēlandi - divām iespaidīgākajām zemēm, kur man gadījies būt. Ļoti novērtēju iespēju būt šeit un tagad.

Kāpienam augšup sekoja relatīvi plakans posms, ejot pa kori, tad - vēl viens posms uz augšu, pārgājām arī virs tuneļa, pa kuru brauc automašīnas. Ceļš bija vidēji labi marķēts - ar zemiem dzelteniem stabiņiem, kur lielākoties no viena varēja saskatīt nākamo, bet reizēm nācās kādu brīdi palūkoties apkārt, līdz izdevās identificēt pareizo virzienu. Reizēm arī salīdzināju ar telefonā iezīmēto maršrutu, ka gājām pareizi. Uztaisījām nelielu pikniku pie namiņa, kura funkcijas nesapratām, un tur sastapām arī pirmos cilvēkus šī pārgājiena laikā - sparīgi soļojošu pārīti. Sasniedzām punktu, kur varēja tikt grēdas otrā pusē, paviesojušies nelielā plato, bijām gatavi sākt ceļu atkal lejā. Te mēs sastapām vēl divus pārgājiena veicējus, tikai šie nāca mums pretī. Nedaudz ar viņiem aprunājāmies, un uzzinājām, ka kāpiens augšup no viņu puses bijis tik stāvs, ka viņi izlēmuši tur vairs neatgriezties, bet lejā kāpt Klaksvīkas pusē - tajā, no kuras nācām mēs. Esot diezgan traki, bet ne neiespējami. Mums atpakaļ iet negribējās, tāpēc gājām vien uz priekšu.

Ceļā sastapām bariņu ar aitām, kuras pavadošais jērs vai nu gribēja uzbrukt Arkādijam vai negribēja, precīzas atbildes uz šo jautājumu nav, un, lai arī ir pieejams daļējs notikumu video atkārtojums Edmunda telefonā, pieejamie rakursi nav gana precīzi, lai ar VAR (video assistant referee) palīdzību varētu nonākt pie pārliecinoša verdikta. Šķērsojām vienu aitu žogu, kuru mums droši vien nevajadzēja šķērsot, gājām tik uz priekšu. Marķējums joprojām bija, tāpat redzēju, ka šāda taka ir iezīmēta topogrāfiskajā kartē, līdz ar to it kā viss bija kārtībā. Mulsināja tikai viena lieta - kaut kā pamazām atkal sākām iet kalnup, nevis lejā. Tā kā atbilstoši manai izpratnei līdz vietai lejā uz ceļa, kur mums vajadzēja nokļūt, taisnā līnijā bija vien daži simti metru, kaut kad taču mums vajadzētu sākt izteiktu ceļu lejup, bet peizāža uz priekšu neko tādu neliecināja, un mēs bijām atgriezušies faktiski tajā pašā augstumā, kur bijām sākuši nosacīto kāpienu lejup. Ieskatījos telefonā rūpīgāk, un sekoja izsauciens: "Piķis un zēvele! Esam auzās!" Vai kaut kas tamlīdzīgs, tikai tādiem vārdiem, kuru lietošanas dēļ daudzi vecāki uzskata, ka nevajag savas atvases vest uz futbolu. Tas, ko es biju kartē iztēlojies kā ceļu, ko mums vajadzēja sasniegt, bija vēl viens tunelis, kuram mums būtu jāiet pāri pa kalna virsotni. Un tā vieta, kur taka izveda uz ceļa, bija tālu, ļoti tālu. Acīmredzami mēs bijām pamanījušies nokļūt uz citas takas, nevis tās, pa kuru savu ceļu bijām gājuši iepriekš. Ja tā padomā - kaut kā šajā posmā brīžiem bija novēroti sarkani, nevis dzelteni stabiņi. Tā varētu būt bijusi zīme...

Informēju par šo situāciju ceļabiedrus, un apspriedāmies - ko darīt. Iet atpakaļ uz to vietu, kur pirms apmēram stundas bijām bijuši sākotnējā virsotnē un mēģināt tur atrast citu taku? Iet visu ceļu atpakaļ? Bet varbūt - mēģināt kāpt lejā tepat? Lejā varējām redzēt šoseju - ja mēs tiekam līdz tai, tad jau viss būs kārtībā. Tāds viens sīkums - kā mēs tiksim lejā? Es uzņēmos iniciatīvu doties pa priekšu un izpētīt apstākļus. Kā nekā - man bija labākie apavi. Sākotnējais posms bija vidēji izaicinošs, bet satraucošākais elements bija priekšā: viens līmenis, kurā bija jātiek lejā no klints. No augšas izskatījās, ka vienā punktā tas būtu izdarāms - cik vienkārši vai sarežģīti, tas vēl bija jānoskaidro. Pārliecinājos - ir izdarāms, un saucu vēl daudz augstāk esošajiem Edmundam un Arkādijam - var iet! Ja nevarētu, tad būtu jādomā alternatīvie varianti. Šis posms nepavisam negāja ātri, it īpaši Arkādijam, kuram ne reizi vien gadījās piezemējumi uz dibena.

Beigās es pat teiktu - ne tuvu tik traki nebija, kā varētu gadīties. Vispār jau tā pati doma - vienkārši maukt lejā ne pa taku, bet tur, kur tev šķiet, ka būs ok - tā nav laba doma, ar pārgalvību var pamatīgi apdedzināties. Bet - kad tev izdodas, prieks tikai lielāks. Bijām jau diezgan netālu no ceļa, kad tikām pie iespaidīga ūdenskrituma. Vispār gan jāpiebilst, ka Fēru salās ūdenskritumi ir teju visur, no kalniem ūdens plūst visdažādākajās vietās, un bieži - tas lido lejā ūdenskritumos. Taču šis konkrētais bija patiešām simpātisks, ar nelielu baseiniņu tā priekšā. Šķita - te vajadzētu nopeldēties. Un - ja vajag, tad vajag.

Atšķirība, protams, tajā, ka Kiprā bija karsts, bet Fērās, lai būtu karsts, jāiekāpj kublā vai jāieiet saunā. Taču apakšbikses gan abās reizēs man stipri līdzīga paskata.

Posmā lejup no ūdenskrituma mēs pat pārsteidzoši izgājām uz tās takas, pa kuru mums bija paredzēts iet. To apstiprināja lejā pie ceļa novērota zīme ar pastaigu takas maršrutu. Patiesībā mēs neuzzinājām, vai īstais maršruts būtu bijis vieglāks vai izaicinošāks par to, kuru izvēlējāmies mēs, bet būtiskākais bija tas - līdzīgi kā saka komandu treneri pēcspēles presenēs - ka iztikām bez traumām.

Tātad, bijām iznākuši uz ceļa pie miesta Árnafjørður, ko dažādi avoti sauc par mazpilsētu vai par ciematu, taču tā iedzīvotāju skaits - 50 - kaut kā vairāk saistās ar otro variantu. Tā kā visās pusēs (izņemot jūru) to ieskauj klintis, uz Klaksvīku no tā ved tunelis. Varianti mums bija divi - meklēt autobusu vai mēģināt iet pa tuneli. Pirmais nokļuvis ceļa līmenī, ieraudzīju, ka viens no tuneļiem ir ar zīmi "braukt aizliegts" un barjeru nobloķēts auto satiksmei, bet pa otru brauc mašīnas. Apskatījos kartē - patiešām, ir lielais tunelis un mazais tunelis. Apvaicājos tuvumā sastaptam vīram, vai pa šo slēgto tuneli var iziet cauri. Šis pretī - neesmu dzirdējis, ka kāds tā darītu. Ok - bet, vai ir kādi objektīvi iemesli, kāpēc nevarētu tikt cauri? Nē, tunelim vajadzētu būt normālā kārtībā, vēl nesen tur arī mašīnas braukušas. Viņš gan nevarot mums garantēt, ka tur tiešām var iet, bet viņaprāt, varot gan (acīmredzami, kāds nevēlējās uzņemties atbildību). Savstarpēji ilgi neapspriedāmies - jāiet! Ja salīdzina ar variantu, kur tu ietu pa tuneli, kur brauc mašīnas un kur nav trotuāra, šis šķita izcili.

Gājām vien iekšā tunelī. Tas nav no īsākajiem - ap diviem kilometriem, taču gaismu tuneļa galā uzreiz varēja redzēt, viss šķita droši un paveicami. Pēc izaicinošajiem cīniņiem pa reljefu šī pastaigas daļa bija viena vienīga atpūta. Priecājāmies arī par to, ka šis tunelis bija taisnāks par to, kas joprojām tiek lietots. Šis vecais tunelis bija šaurāks, pretimbraucošas mašīnas tajā izmainīties nevarētu, bet tas vairs nav aktuāli. Pēc aptuveni 20-25 minūtēm priecīgi iznācām dienasgaismā, un skatījāmies telefonos - cik tad atlicis līdz Klaksvīkai. Vajadzētu būt kādiem četriem kilometriem. Pag, kas par desām? Kāpēc bultiņa mūsu atrašānās vietu rāda netālu no miesta Depil (bijām iepriekš smējušies, ka varētu nonākt Edmunda dzimtajā Daugavpilī), nevis Klaksvīkas tuvumā? GPS kļūda? Nē, sasodīts - kaut kādā neizprotamā veidā bijām teleportējušies pilnīgi pretējā virzienā. Mēs bijām iegājuši nepareizā tunelī! No Árnafjørður, kā izrādījās, tuneļi gāja divos virzienos. Mēs izvēlējāmies neīsto. Velns pār stenderi! Ko darīt? Iet divos kilometrus atpakaļ pa nupat veikto tuneli, un tad - vēl divus pa īsto. Stulbi. Bet labāku variantu nebija. Tad nu gājām vien atpakaļ. Vēl tikai jāpasūdzās, ka atceļā neilgi pirms izejas no tuneļa konstatēju, ka tas ir piečurāts. Tur gan bija dīvaini - pirms es gāju attiecīgajai vietai garām, tas tāds nebija.

Rezultātā vēsos un totāli tumšos tuneļos bijām pavadījuši vairāk nekā stundu, bet otrajā piegājienā patiešām attapāmies četru kilometru attālumā no mūsu dzīvesvietas. Tas jau tīrais sīkums. Jā, pirmais gājiena posms bija pa tā saucamās šosejas malu, kur atkal jau par gājējiem neviens nav domājis (un kālab gan lai domātu, ja ceļš ieved tunelī), bet Fēru salu autovadītāji ir pietiekami labi audzināti, lai mēs pilsētu sasniegtu pat bez kādas saņemtas uzpīpināšanas. Maksimums - kāds padomāja par mums sliktas domas, bet tās jau nesāp.

Centrā ātri piestājām vietējās alusdarītavas veikalā, un tad - uz dzīvokli. Kopā nostaigāts ap 20 kilometriem - tas nav nekas iespaidīgs, taču būtiskākais - pastaiga bija ilgusi septiņas stundas, un tas jau atkal ir diezgan ok. Izteicu prognozi, ka pēc šīs pastaigas, neatkarīgi no spēles iznākuma, neviens no mūsu trijotnes līdz rītam neballēsies. Tā izrādījās precīza. Te gan jāpiebilst, ka tādā Klaksvīkā ballēties līdz rītam pats par sevi ir ļoti grūts uzdevums, ja vien tu neballējies kopā ar "Riga FC" līdzjutējiem viņu viesnīcā, bet būtu grūti iztēloties scenāriju, kurā tas varētu piepildīties.

Kādu brīdi uzkavējāmies dzīvoklī, bet tad posāmies uz stadionu. Pirmo reizi dzīvē uz futbola spēli devos ar kaklā iekārtu lapiņu ar uzrakstu "Media". Tā garantēja izcilu vietu, no kuras vērot futbolu. Turklāt - skatīties futbolu, sēžot starp Edmundu Novicki un Arkādiju Birjuku, tas jau vispār ir kaut kas super ekskluzīvs. Pats stadions, kurā Klaksvīkas aizvada savas mājas spēles, ir maksimāli kompakts: tā ietilpība ir 1300 sēdvietas, it kā ar stāvētājiem vietu ir divreiz vairāk, tā vēsta Wikipedia, bet eirokausos ir atļautas tikai sēdvietas, turklāt šajā konkrētajā spēlē tāpat stadions nebija pilns, oficiāli ziņots par 1'001 skatītāju. Lieki teikt, ka pēc visas loģikas tas tūkstošpirmais esmu es. Protams, ja ņem vērā, ka Klaksvīkā ir pieci tūkstoši iedzīvotāju, un arī Feru salās kopumā cilvēku nav daudz, tas tāpat tikai apstiprina to, ka fērieši ir apsēsti ar futbolu. Diez vai aptuveni simts reizes lielākajā Rīgā izdosies piepildīt 6'500 vietu Skonto stadionā.

Šis mazais stadions, mazais iedzīvotāju skaits un Fēru salu atrašanās vieta diezgan nekurienē varētu likt domāt, ka tādus Klaksvīkas futbolistus Rīgas profesionāļiem vajadzētu samalt miltos, bet - pieturam savus rumakus, pirms kādu nomētāt ar cepurēm! Tieši šajā stadionā Klaksvīkā vietēja KI komanda eirokausos ir ļoti ciets rieksts arī par "Riga FC" skaļākiem pretiniekiem. Nacionālajā stadionā Fēru salu galvaspilsētā statistika nav tik traka, piemēram, tur pirms nedēļas Poznaņas "Lech" fēriešus sabradāja ar 5:0, taču Klaksvīkā - ui, cik grūti ir pieveikt KI. Sarakstā ar komandām, kuras no Fērām pēdējo piecu gadu laikā atgriezušās bez uzvaras, ir norvēģu "Bodø/Glimt", kas 2026. gada pavasarī Čempionu līgā tika 1/8 kārtā, ungāru milzis "Ferencvaros", zviedru "Häcken", vēl viena Norvēģijas komanda "Molde", Lille no Francijas augstākās līgas un Zviedrijas pēdējās desmitgades labākā komanda "Malmö FF" (iespējams, dažas no šīm spēlēm tomēr spēlētas Toršavnā, bet jebkurā gadījumā - Fēru salās) - visi šie klubi ir tādi, kas spēlēs pret "Riga FC" būtu pārliecinoši favorīti, kā arī vēl virkne komandu, kuras varētu ar Riga būt aptuveni vienā līmenī. To, protams, apzinājās arī Riga treneru štābs un spēlētāji, līdz ar to skaidrs, ka par pretinieku nenovērtēšanu runas nevarēja būt. Spēle bija paredzama grūta, un būtiskākais bija uz atbildes spēli Rīgā ierasties ar tādu rezultātu, kas ļautu dueli noslēgt savā labā.

Kur slēpjas Klaksvīkas brīnumainās spējas mājas spēlēs? Atslēgas elements ir stadions - maziņš, ar iespējami šauru laukumu, sintētisko segumu, no kura bumba atlec savdabīgā veidā, kuru vietējie futbolisti, protams, pārzina daudz labāk par pretiniekiem, regulārs neprognozējams vējš un lietavas, un arī komandas spēlētais futbols, kas ir maksimāli pielāgots šai videi - atlētisks, uz ātrām pārejām, atstrādātām standartsituācijām tendēts.

Zinot augstāk minēto, jāatzīst - spēle bija brīva no pārsteigumiem. Riga spēlēja tik atbildīgi, cik vien spēja, pirmajā puslaikā gan itin bieži piespēles gāja nekurienē vai epizodes beidzās ar kādu neveiklu darbību, ko noteikti sekmēja laukuma īpatnības. KI centās izmantot stūra un soda sitienus, bet Riga bija tiem labi sagatavojusies (jāatzīst gan, ka arī šo standartsituāciju izpildījums nebija nekāds grandiozais), bīstamu momentu ne pie vieniem, ne otriem vārtiem nebija daudz. Ramiriss Rigas uzbrukuma smailē kā motors skrēja presingot vārtsargu un tāpat gāja zemāk, lai mēģinātu veidot momentus no citām pozīcijām. Tāpat uzbrukuma grupā jaudīgi darbojās Rakī Avanī, kuram arī enerģijas trūkumu nevarētu pārmest. Tikām trešais priekšējā trijnieka pārstāvis Meisa Diops bija tieši tāds pats kā parasti - jā, reizēm viņš var labi aizskriet ar bumbu, bet lielākoties laukumā izskatās apmaldījies, bumbas atņemšanā neiesaistās, no kontakta izvairās un diriģē pārējos par to, kur viņiem vajadzētu laukumā atrasties, kamēr pats, kā vismaz izskatās no malas, laukumā slaistās. Pastāv teorija, ka Diops sākumsastāvā tiek iekļauts tikai tāpēc, lai pretinieks pierastu, ka viņa pozīcijas spēlētāju var ignorēt, un tad viņa vietā izlaist Kajū, kurš gan ir darītājs. Šoreiz gan arī Kajū neko dižu nepaveica. Ļoti pārliecinoši bija abi malējie aizsargi Jurkovskis un Salazars. Daži bīstami momenti bija abu komandu futbolistiem, un 1:1 droši vien būtu loģiskāks rezultāts, bet to var atzīt, ka šī bija diezgan neizšķirta spēle, kas nozīmē - viss izšķirsies Rīgā, un cerams, ka savā laukumā Riga varēs apliecināt, ka tās futbolisti patiešām ir meistarīgāki nekā fēriešu komandā.

Noteikti vērts kādus vārdus veltīt fēriešu līdzjutējiem. Viņu nav, protams, super daudz, bet aktivitātes līmenis ir atzīstams, turklāt bija pat divas aktīvo fanu grupas - viena no tām atradās tieši zem mums, otra - aiz vārtiem. Jā, skatītāji bija tikai aiz vieniem vārtiem (līdzīgi, kā tas ir "Skonto" stadionā Rīgā), kamēr aiz otriem atrodas iela, kura spēles laikā bija slēgta satiksmei, toties uz diviem pacēlājiem bija nostiprināts milzīgs KI kluba karogs. Jā, par kluba karogiem runājot - Klaksvīkā tādus redz ļoti daudzviet pie mājām un mājās, vietējiem iedzīvotājiem klubs ir svarīgs. Arī mūsu dzīvokļa saimnieks ar garantiju ir aktīvs KI atbalstītājs, dzīvoklī redzējām vairākus kluba atribūtikas paraugus. Ar garantiju varu apgalvot, ka nevienā Latvijas mazpilsētā tu neko pat nedaudz šim līdzīgu nenovērosi. Savukārt par līdzjutējiem stadionā: fēriešu priekšnesuma obligāta sastāvdaļa ir pūtēju grupa, kas man vismaz ļoti patīk. Jā, kaut kādā mērā, tā ir blēdīšanās salīdzinājumā ar dziedāšanu, bet izklausās super jaudīgi un nav arī tukša trokšņa radīšana, kāda bieži ir bungošana, ar ko grēko "Riga" līdzjutēji, pārņemot "pasaulē labāko" ledushokeja fanu tradīcijas. Jā, Klaksvīkas pūtēju repertuārs varētu būt plašāks - to pusotru melodiju, ko viņi ir apguvuši, droši vien pat es varētu pāris dienās iemācīties nospēlēt, lai arī man uz auss ir uzkāpis leduslācis, nevis parastais, bet tāpat šis ir forši un arī līdzjušanas kultūra KI klubā atbilst statusam "ģimenisks klubs".

Pēc spēles žurnālisti devās intervēt Riga treneri un spēlētājus. Es gāju līdzi. Patiesībā tiešām varētu būt interesanti pašam pamēģināt nointervēt kādu frankofono spēlētāju, lūk, tā būtu īsta izkāpšana no komforta zonas, atšķirībā no, piemēram, peldes ūdenskritumā. Ne tālab, ka man būtu bail intervēt futbolistu, bet tālab, ka franču valodā runāšanas bloku sevī tā arī neesmu pārvarējis, bet noteikti būtu svētīgi to izdarīt. Izaicinājums/apņemšanās nākamajam gadam? Hmm, vērts par šo padomāt.

Vakars Edmundam un Agrim pagāja, gatavojot materiālus publicēšanai. Arkādijam - kāda neliela vakara daļa, šķiet, arī, bet tad viņu pieveica dienas pārgājiena nogurums, un viņš kļuva par šī vakara pirmo kritušo. Es salīdzinoši drīz sekoju viņa piemēram, kā nekā man pa virsu pārgājienam vēl bija agrākā rīta celšanās un pusotra stunda skrējiena. Un joprojām atrašanās mīnusos pret nepieciešamo miega daudzumu nedēļas griezumā.

No rīta es atkal pamodos agri, šoreiz pat vēl agrāk - pussešos. Un izlēmu - šī ir mana pēdējā iespēja atzīmēties ar Fēru salās atrastu slēpni. Šoreiz es viena no diviem kalnā esošajiem slēpņiem lokāciju saglabāju savā kartes aplikācijā, kā arī iegaumēju, ka šis ir tas slēpnis, kas meklējams aiz zīmes "Savāc sava suņa kakas". Un trešo reizi mazāk kā divu diennakšu laikā devos tajā pašā kalnā, šoreiz - ar pieticīgāku kalnā skrējiena tempu. Slēpni atradu, tas man kļuva par pirmo reģistrēto atradumu divu gadu laikā (iepriekšējais - Armēnijā, kur arī biju uz futbolu), nu jau ilgāku laiku, ja arī gadās kādu slēpni fiziski atrast, internetā atzīmēšanos uzskatu par lieku laika tērēšanu, ja vien runa nav par jaunas valsts apmeklējumu. Un tad atkal lejā. Šoreiz skrējiens nieka seši kilometri, toties principā viss - vai nu kalnā vai lejup no kalna, jāatzīst, ka Klaksvīka būtu lieliska vieta, kur trenēties ne pārāk sarežģītiem, bet tomēr relatīvi gariem skrējieniem kalnā un lejā - tādu variantu ar četru kilometru (ja dodas līdz īstajai virsotnei) kāpumu un tādu pat kritumu dievzemītē neatradīsi. Vienlaikus - nespēju sevi iztēlojamies dzīvojam tik ļoti tālu no lielpilsētas kņadas un ar ļoti ierobežotām kultūras un izklaides iespējām. Kas gan tur ir milzīgs pluss - risks, ka varētu nākt "atbrīvotāji no fašisma", ļoti zems.

Aptuveni pusastoņos bijām Klaksvīkas centrā (proti, desmit minūšu gājienā no nu jau vairs ne mūsu, bet bijušā mūsu dzīvokļa), kur kāpām autobusā, lai brauktu uz lidostu. Atlika vairs tikai mājupceļš, un šis īsais, bet maģiskais brauciens uz zemi, par kuru iepriekš nezināju faktiski neko (izņemot tās klubu un izlases regulāru tikšanos ar latviešiem) un kurā es droši vien gribēšu kādreiz atgriezties, lai, piemēram, apmeklētu Džeimsa Bonda kapa pieminekli vai beidzot ieraudzītu tuklīšus (puffins), kas šajās salās mājo.

Šis būtu brīdis pateicībām: Riga FC, kā arī Edmundam un kompānijai, kas deva man iespēju šo piedzīvot. Kā jau teikts, dažādajās cepurēs, kuras es valkāju, "futbola žurnālista" loma nav atrodama, tik vien kā "futbola vēsturnieka" statuss, bet - kas zina, varbūt arī tādi materiāli kā šis ceļojuma apraksts, kas vismaz daļēji tēmē uz auditoriju, kura dzīvo stereotipā: "Sports? Par to taču interesējas tikai deģenerāti, alkoholiķi un gatera strādnieki!", var dot kādu kripatiņu pretī. Un pavisam nobeigumā - novēlējums Riga FC divu spēļu summā pieveikt fēriešus, jo es labprāt baudīšu kvalitatīvu Eiropas futbolu Rīgā arī rudenī! Latvijas Virslīgas ietvaros manas attiecības ir sarežģītas ar visiem klubiem, bet Eiropā - visi mūsējie ir manējie!

P.S. Ikvienam, kurš vēlas pamēģināt, kas tas tāds - Latvijas klubu futbols, un vai man tas varētu garšot, varu dot sekojošus ieteikumus: 1) sportacentrs.com nodrošina visu Virslīgas spēļu tiešraides (bez maksas). Labākais komentētājs, ar kuru sākt šo pieredzi, ir Arkādijs Birjuks; maksimālai jaudai var skatīties spēles starp Riga FC un RFS, kuras parasti komentē kopā Arkādijs un Edmunds;
2) tajā pašā Sportacentrā pamatīgus rakstus par futbolu regulāri publicē Agris Suveizda. Jā, viņš ir tas cilvēks, kas visprincipiālāk Latvijas žurnālistikā cīnās par to, lai ārzemju sportistu uzvārdi tiktu atveidoti atbilstoši latviešu valodas gramatikas prasībām, bet būtiskāka vērtība ir viņa padziļinātajām zināšanām futbolā;
3) kad esi gatavs jau pavisam nopietnai Latvijas futbola devai, nav nekā vērtīgāka par Edmunda Patreonu, kur par nelielu, bet taisnīgu mēneša maksu iegūsi maksimālu daudzumu informācijas.

P.P.S. Mājās, izkratot mugursomu, no tās izkrita... pazudusī fotoaparāta SD karte. Merde!

Tas arī viss, un uz tikšanos stadionos!