Minhauzena atgriešanās
Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.
Ja tā padomā, jebkurš rakstnieks savā ziņā sirgst ar minhauzenismu - literāti to vien dara, kā uzbur iedomātas pasaules, neatkarīgi no tā, vai viņi raksta lubu romānus sievietēm, zinātnisko fantastiku par iedomātām pasaulēm vai sociālistiskā reālisma eposus par centīgo komjauniešu cīņu ar pagātnes paliekām, un Kržižanovskis nemaz neslēpj, ka arī viņam minhauzenisms nav svešs. Savā ziņā man šķiet šokējoši, ka šī grāmata gandrīz tika izdota vēl autora dzīves laikā - divdesmito gadu beigās - kā lasītā izdevuma pēcvārdā citēts pats Kržižanovskis, viņš bija saņēmis apstiprinājumu grāmatas izdošanai, lai arī ar (prognozējami) kritisku priekšvārdu, kur tiktu norādīts uz visām lietām, ko autors aprakstījis nepareizi, tomēr beigās notika prognozējamais un "Minhauzena atgriešanās" nonāca turpat rakstāmgalda atvilktnē (vai kur nu Krž. glabāja savus nepublicētos darbus), kur arī visi citi viņa novatorisma pilnās un gaužām modernās prozas veikumi.
Sižets īsumā ir sekojošs: ilgstoši dzīvojis grāmatu lappusēs, Minhauzens ņem un Versaļas konferences laikā izkāpj no tām ārā, atgriežoties sabiedrībā. Viņš savu darbību izvērš Berlīnē un Londonā, bet par viņa slavas īsto kaldinātāju kļūst Minhauzena referāts par viņa vizīti Padomju Krievijā. Faktiski šī Krievijas ceļojuma (protams, iedomāta) atstāstījums veido kādu trešdaļu grāmatas un tieši tajā atrodami visizteiksmīgākie minhauzenismi šajā darbā. Manuprāt, kolorītākais vēstījums ir par to, ka Minhauzens Maskavā novērojis, ka visos tramvajos uz soliņa ārpus vagona sēž pa sirmam vecītim, kas, kā izrādās, pilda pretslīdēšanas funkcijas - kad ziemā tramvajs nespēj pa slideno sliedi uzbraukt kalnā, vecītis iet pa priekšu, no viņa birst smiltis, un tādējādi tramvajam kļūst drusku vieglāk. Otra spilgta epizode - par Minhauzena iepazīšanos ar skaistu meiteni Maskavā un neveiklo pārpratumu, kas rodas tālab, ka Krievijā pieņemts vienā un tajā pašā veikalā tirgot nesavienojamas lietas - piemēram, konfektes un zārkus. Ā, un vēl stāstījums par to, kā Minhauzens Maskavā gribējis iestudēt savu variāciju par Gogoļa "Revidentu", kura vajadzībām viņam bijuši nepieciešami 30000 aktieru, kas visi atveidotu kurjerus (no oriģinālā "Revidenta" tur atlicis tik vien kā uzvārds Hļestakovs).
Nezinot apstākļus, kādos "Minhauzena atgriešanās" tapa, man ir grūti saprast, par ko un kādas motivācijas vadīts autors iesmēja (un vai vispār viņš iesmēja un vai kādam daudz kas šajā darbā bija adresēts), bet šaubu nav - grāmata nebija izcili piemērota izdošanai Padomju Savienībā - lai arī Minhauzens pats atzīst, ka visu aprakstīto par PSRS viņš ir izdomājis, cenšoties nepārklāties ar realitāti, pat tīri humora veidā izteikumi par badu un cilvēku tikumiem diez vai varētu būt patīkami cenzūrai. Vispār gan amizanti, ka Kržižanovskis diezgan reālistiski ataino Eiropas pilsētas (kā nekā viņš pats jaunības gados, vēl pirms 1. Pasaules kara, bija ne tikai ceļojis par Eiropu, bet arī publicējis ceļojumu piezīmes), kamēr savu dzimteni viņš attēlo tik ļoti transformētā veidā, ka patiešām nepieciešams vismaz Minhauzena prāts, lai saprastu, kas ar ko ir domāts. Vispār es gan laikam atzīšu, ka "Burtu slepkavu klubs" man patika labāk (ja kas - arī šīs grāmatas izskaņā, kas ir gaužām skumja un liriska, Minhauzens atvadās no alfabēta), bet arī "Minhauzena atgriešanās" ir visnotaļ lasāms publisku atzinību neguvušās alternatīvās Krievijas literatūras paraugs. Un manī ir nobriedusi pārliecība - pie pirmās iespējas jāiet uz ĢIT, lai noskatītos izrādi par Neiekosto elkoni.
Ja tā padomā, jebkurš rakstnieks savā ziņā sirgst ar minhauzenismu - literāti to vien dara, kā uzbur iedomātas pasaules, neatkarīgi no tā, vai viņi raksta lubu romānus sievietēm, zinātnisko fantastiku par iedomātām pasaulēm vai sociālistiskā reālisma eposus par centīgo komjauniešu cīņu ar pagātnes paliekām, un Kržižanovskis nemaz neslēpj, ka arī viņam minhauzenisms nav svešs. Savā ziņā man šķiet šokējoši, ka šī grāmata gandrīz tika izdota vēl autora dzīves laikā - divdesmito gadu beigās - kā lasītā izdevuma pēcvārdā citēts pats Kržižanovskis, viņš bija saņēmis apstiprinājumu grāmatas izdošanai, lai arī ar (prognozējami) kritisku priekšvārdu, kur tiktu norādīts uz visām lietām, ko autors aprakstījis nepareizi, tomēr beigās notika prognozējamais un "Minhauzena atgriešanās" nonāca turpat rakstāmgalda atvilktnē (vai kur nu Krž. glabāja savus nepublicētos darbus), kur arī visi citi viņa novatorisma pilnās un gaužām modernās prozas veikumi.
Sižets īsumā ir sekojošs: ilgstoši dzīvojis grāmatu lappusēs, Minhauzens ņem un Versaļas konferences laikā izkāpj no tām ārā, atgriežoties sabiedrībā. Viņš savu darbību izvērš Berlīnē un Londonā, bet par viņa slavas īsto kaldinātāju kļūst Minhauzena referāts par viņa vizīti Padomju Krievijā. Faktiski šī Krievijas ceļojuma (protams, iedomāta) atstāstījums veido kādu trešdaļu grāmatas un tieši tajā atrodami visizteiksmīgākie minhauzenismi šajā darbā. Manuprāt, kolorītākais vēstījums ir par to, ka Minhauzens Maskavā novērojis, ka visos tramvajos uz soliņa ārpus vagona sēž pa sirmam vecītim, kas, kā izrādās, pilda pretslīdēšanas funkcijas - kad ziemā tramvajs nespēj pa slideno sliedi uzbraukt kalnā, vecītis iet pa priekšu, no viņa birst smiltis, un tādējādi tramvajam kļūst drusku vieglāk. Otra spilgta epizode - par Minhauzena iepazīšanos ar skaistu meiteni Maskavā un neveiklo pārpratumu, kas rodas tālab, ka Krievijā pieņemts vienā un tajā pašā veikalā tirgot nesavienojamas lietas - piemēram, konfektes un zārkus. Ā, un vēl stāstījums par to, kā Minhauzens Maskavā gribējis iestudēt savu variāciju par Gogoļa "Revidentu", kura vajadzībām viņam bijuši nepieciešami 30000 aktieru, kas visi atveidotu kurjerus (no oriģinālā "Revidenta" tur atlicis tik vien kā uzvārds Hļestakovs).
Nezinot apstākļus, kādos "Minhauzena atgriešanās" tapa, man ir grūti saprast, par ko un kādas motivācijas vadīts autors iesmēja (un vai vispār viņš iesmēja un vai kādam daudz kas šajā darbā bija adresēts), bet šaubu nav - grāmata nebija izcili piemērota izdošanai Padomju Savienībā - lai arī Minhauzens pats atzīst, ka visu aprakstīto par PSRS viņš ir izdomājis, cenšoties nepārklāties ar realitāti, pat tīri humora veidā izteikumi par badu un cilvēku tikumiem diez vai varētu būt patīkami cenzūrai. Vispār gan amizanti, ka Kržižanovskis diezgan reālistiski ataino Eiropas pilsētas (kā nekā viņš pats jaunības gados, vēl pirms 1. Pasaules kara, bija ne tikai ceļojis par Eiropu, bet arī publicējis ceļojumu piezīmes), kamēr savu dzimteni viņš attēlo tik ļoti transformētā veidā, ka patiešām nepieciešams vismaz Minhauzena prāts, lai saprastu, kas ar ko ir domāts. Vispār es gan laikam atzīšu, ka "Burtu slepkavu klubs" man patika labāk (ja kas - arī šīs grāmatas izskaņā, kas ir gaužām skumja un liriska, Minhauzens atvadās no alfabēta), bet arī "Minhauzena atgriešanās" ir visnotaļ lasāms publisku atzinību neguvušās alternatīvās Krievijas literatūras paraugs. Un manī ir nobriedusi pārliecība - pie pirmās iespējas jāiet uz ĢIT, lai noskatītos izrādi par Neiekosto elkoni.
2017-05-05
comments powered by Disqus