Kazhes pierakstu burtnīca

Reti gadās tā, ka Estere kādai grāmatai pretojas tik ļoti kā Lapsai un zaķim. Manuprāt, pagāja divi gadi kopš pirmā mēģinājuma viņai šo grāmatu lasīt priekšā līdz brīdim, kad beidzot to izlasījām. Iemesli? Pārliecība, ka agrāk vai vēlāk lapsa zaķi apēdīs, nekas, ka grāmatas sākumā šie dzīvo kopā. Sava loģika tur ir, tomēr mēģināju Esteri pārliecināt, ka bērnu grāmatā diez vai gluži tā vis lietas notiks, turklāt rādīju arī bildes, kur vēl pēdējā lappusē zaķis ir redzams un nav apēsts. Tomēr Estere bija nepielūdzama - tikai ne šo grāmatu! Gan jau, ka speciālisti bērnu audzināšanā man aizrādītu, ka prakse laiku pa laikam it kā nejauši paņemt šo grāmatu no plaukta un piedāvāt: "Varbūt izlasām šo?" nav laba, bet lai tie speciālisti paliek savās vietās, es palikšu savējā. Un tad beidzot pienāca vakars, kad Jurģis piekrita klausīties šo grāmatu, un tad arī Estere samierinājās. Un pēkšņi izrādījās, ka viņai šī grāmata ļoti patīk.

Saturs patiesībā ir interesants arī no pieaugušā viedokļa, īpaši tā grāmatas daļa, kad mežā ierodas pilsētas vāvere un lapsa, lai arī viņam ir stabila kopdzīve ar zaķi, piedāvā tai ievākties pie viņa alā. Tas, kā lapsa un arī viņa kaimiņš ūpis sit kanti vāverei, ir lieliski aprakstīts. Un vispār šī grāmata labi tur balansu starp "šis ir bērniem domāts saturs" un "paga, vai tā tiešām ir bērnu grāmata?". Grāmata ir reizē jauka un mīlīga, un arī mazliet divdomīga - tieši tā, kā man patīk. Arī tās ilustrācijas ar zaķi, kurai šķiet, ka viņai nav pietiekami glīta aste, un lapsu, kurš apzinās, ka viņš pārāk daudz ēd un ir pārāk resns, ir ļoti simpātiskas. Mazie klausītāji gan sevišķi neuztvēra grāmatas audzinošo daļu, bet tā droši vien nav liela bēda. Galvenais, ka pati grāmata viņiem patika un tagad "Lapsa un zaķis" visticamākais nonāks tajā grāmatu sarakstā, ko periodiski vajag pārlasīt.