Bērnības atmiņas
Sofija Kovaļevska bez pārspīlējumiem bija viena no nozīmīgākajām deviņpadsmitā gadsimta sievietēm. Pirmā sieviete - matemātikas zinātņu doktore, pirmā profesore Ziemeļeiropā, nozīmīgu darbu autore matemātiskajā analīzē, diferenciālvienādojumos un mehānikā, raksturota kā "izcilākā zinātniece pirms divdesmitā gadsimta". Un, kā izrādās, arī gana saistoša literāra darba autore, proti, viņas autogrāfija par bērnības gadiem, angliski saukta "A Russian Childhood", krieviski "Воспоминания детства", bet franču valodā, kurā to lasīju - "Souvenirs d'enfance". Manās rokās nonākušajā izdevumā (tas publicēts deviņpadsmitā gadsimta beigās) Kovaļevskas bērnības atmiņas turpina viņas draudzenes - zviedru rakstnieces Annas Šarlotes Lefleres stāstījums par savu pazīšanos ar Sofiju Kovaļevsku un matemātiķes dzīvi jau kā pieagušai sievietei. Noskaņas un vēstījuma formas ziņā šie darbi ir ļoti atšķirīgi, bet viens otru labi papildina.
Kovaļevskas bērnības atmiņas, kas vēsta par uzaugšanu krievu aristokrātu ģimenē apstākļos, kad sievietēm par augstāko izglītību pat domāt nebija pieklājīgi, ir ļoti saistoša lasāmviela kā laikmeta un vides ilustrācija. Kolorītākā grāmatas epizode gan patiesībā vairāk skar viņas māsu Annu, kura bija talantīga rakstniece, kas bija spiesta no tēva slēpt savu aizraušanos ar literatūru un tikai nejaušības pēc tēvs bija pārtvēris Annai adresētu vēstuli no kāda tobrīd populāra žurnāla izdevēja, vīra vārdā Fjodors Dostojevskis, kurš ziņoja par gaidāmu Annas stāsta publikāciju un bija izsūtījis arī honorāru. Konservatīvais izbijušais armijnieks šo situāciju bija interpretējis tā, ka jauna sieviete, kas no nepazīstama vīrieša saņem naudu par prozu, ir tikai soļa attālumā no tā, lai drīzumā saņemtu naudu par savas miesas pārdošanu. Arī citas epizodes, kas attiecas uz meiteņu / jaunu sieviešu no augstākajām aprindām ikdienu 19. gadsimta vidus Krievijā, brīžiem ir ļoti kolorītas.
Pati Kovaļevska bija plānojusi biogrāfiju turpināt, taču viņai nebija lemts - pāragra nāve šos plānus apturēja. Tad nu par viņas turpmāko dzīvi uzrakstīja Leflere, ar kuru Kovaļevska bija kopā arī rakstījusi, līdz ar to viņa bija ļoti kompetenta, lai šādu biogrāfiju veidotu (skumjā veidā arī pati Leflere visai drīz, tāpat jauna un negaidīti, nomira). Par otro daļu man ir mazāk sajūsmas - šis teksts ir sausāks un mazāk atmiņā paliekošs, taču vienlaikus tas vismaz ļauj gūt kaut kādu ieskatu ne tikai jaunā meitenē, kura ir greizsirdīga uz savu vecāko māsu, kurā iemīlējies pats Dostojevskis, bet arī uz zinātnieci, kurai gan nav nekāda spoža personīgā dzīve un kuru grūti nosaukt par laimīgu. Kā lai arī nebūtu, grāmatu rekomendēju izlasīt - tur ir daudz saistošas vēstures (jā, vēl vērts pieminēt, ka Anna, Sofijas māsa, bija stipri sapinusies ar tā laikmeta komunistiem un bija itin labi pazīstama ar Kārli Marksu).
Kovaļevskas bērnības atmiņas, kas vēsta par uzaugšanu krievu aristokrātu ģimenē apstākļos, kad sievietēm par augstāko izglītību pat domāt nebija pieklājīgi, ir ļoti saistoša lasāmviela kā laikmeta un vides ilustrācija. Kolorītākā grāmatas epizode gan patiesībā vairāk skar viņas māsu Annu, kura bija talantīga rakstniece, kas bija spiesta no tēva slēpt savu aizraušanos ar literatūru un tikai nejaušības pēc tēvs bija pārtvēris Annai adresētu vēstuli no kāda tobrīd populāra žurnāla izdevēja, vīra vārdā Fjodors Dostojevskis, kurš ziņoja par gaidāmu Annas stāsta publikāciju un bija izsūtījis arī honorāru. Konservatīvais izbijušais armijnieks šo situāciju bija interpretējis tā, ka jauna sieviete, kas no nepazīstama vīrieša saņem naudu par prozu, ir tikai soļa attālumā no tā, lai drīzumā saņemtu naudu par savas miesas pārdošanu. Arī citas epizodes, kas attiecas uz meiteņu / jaunu sieviešu no augstākajām aprindām ikdienu 19. gadsimta vidus Krievijā, brīžiem ir ļoti kolorītas.
Pati Kovaļevska bija plānojusi biogrāfiju turpināt, taču viņai nebija lemts - pāragra nāve šos plānus apturēja. Tad nu par viņas turpmāko dzīvi uzrakstīja Leflere, ar kuru Kovaļevska bija kopā arī rakstījusi, līdz ar to viņa bija ļoti kompetenta, lai šādu biogrāfiju veidotu (skumjā veidā arī pati Leflere visai drīz, tāpat jauna un negaidīti, nomira). Par otro daļu man ir mazāk sajūsmas - šis teksts ir sausāks un mazāk atmiņā paliekošs, taču vienlaikus tas vismaz ļauj gūt kaut kādu ieskatu ne tikai jaunā meitenē, kura ir greizsirdīga uz savu vecāko māsu, kurā iemīlējies pats Dostojevskis, bet arī uz zinātnieci, kurai gan nav nekāda spoža personīgā dzīve un kuru grūti nosaukt par laimīgu. Kā lai arī nebūtu, grāmatu rekomendēju izlasīt - tur ir daudz saistošas vēstures (jā, vēl vērts pieminēt, ka Anna, Sofijas māsa, bija stipri sapinusies ar tā laikmeta komunistiem un bija itin labi pazīstama ar Kārli Marksu).
2020-11-01
comments powered by Disqus