Kazhes pierakstu burtnīca

Dāņi sabradā Rīgas sastādīto. Par brīnumbērniem sportā.

Brīvā Zeme

Brīnumbērni sportā.
Brīnumbērniem, kad viņi reiz izauguši, pa lielākai daļai skaistā nākotne jau ir pagātnē. Tikai reti šie agros ziedos izplaucētie cilvēces pumpuri nobrieduši līdz veselīgiem augļiem. Mums ir uzvarētāju saraksti no Olimpijas un citiem senās Helādas lielajiem sporta svētkiem. Jau toreiz bija kārtējās olimpiskās sacīkstes zēniem. Tikai retos izņēmumu gadījumos mēs atradīsim zēna - uzvarētāja vārdu arī vēlāk vīriešu sacensības uzvarētāju sarakstos. Jauno čempionu lielākā daļa tikpat ātri nokrita no savas sportistu slavas augstumiem, kā bija to sasnieguši. Bet bijuši un ir izņēmumi.
Sportā, vairāk kā visās citās nozarēs, brīnumbērni ir savu vecāku "burvju spēka" radījums. Mēs visi esam dzirdējuši par Soņu Henie, kas 15 gadu vecumā jau bija pasaules meistariene slidu skriešanā, kas 12 gadu vecumā piedalījās Šamonī olimpiskās sacīkstēs. Viņas tēvs Vilhelms Henī, kādreizējais riteņbraucējs amatieris, ieguva daudz naudas. Visu savu godkārību, visu savu tēva mīlestību, visu savu bagātību viņš koncentrēja ap savu meitu. Viņš sūtīja viņu uz Vīni studēt slidu skriešanas mākslu, viņš brauca ar viņu kopā tur, kur bija ziema, nedaudzo gados viņš no tās iztaisīja pasaules meistarieni. Neskatoties uz visiem citiem izdevumiem, viņam šī tēva mīlestība skaidrā naudā izmaksājusi 100'000 Ls. Bet viņa lepnums ir apmierināts, viņa sirds sajūt laimi, kad viņš redz savu meitu skrejot, kad desmitiem tūkstošu ļaužu viņai sajūsmināti uzgavilē, kad visas pasaules laikraksti viņai veltī slavas dziesmas, sniedz viņas ģīmenti, kad tā iegūst jaunu meistara titulu. Tas bija uz visiem laikiem slavenās Lenglen tēvs, kas savu meitu Suzannu, "dievišķo Suzannu", no bērna izaudzināja par lielo tenisa meistari. Viņš un viņa dzīvoja tikai spēlei un viņi sasniedza savu lielo mērķi. Suzanna kļuva par pasaules labāko spēlētāju un par tādu arī palika. Kas zina, vai maz būs kāda spēlētāja, kas varēs aizsniegt viņu. Tēvs bija viņas vadonis un skolotājs, viņš noteica viņas dzīves ceļu.
1922. gada vācu tenisa meistarei Sīlijai Ausemai viņas vadonis un uzmudinātāja bija māte. Braunas māte bija tā, kas pēdējās olimpiskās peldēšanas sacīkstēs saistīja vislielāko ievērību. Laikrakstos ievietotie uzņēmumi rāda, kā Johanna Brauna, guļot baseina malā uz vēdera, skaņā balsī dod padomus savai meitai Marijai, uzvarētājai 100 metru peldēšanā uz muguras, un tur viņai pretim izstieptu fetišu, lai stiprinātu meitas spēkus. "Dievišķīgās Suzannas" dzīves stāstu aprakstījis kāds dzejnieks, Klods Anē. Viņš gribēja, lai arī viņa meita Leila staigātu Lenglen pēdās. Leilai tagad ir tikko 17 gadu, bet jau kopš 2 gadiem franču tenisa turnīros viņai piekrīt liela loma. Viņas tēvs nenoskatās viņas spēlē, jo viņa nervi to nevar izturēt (Ausemas un Braunas mātes tad ir no cita materiāla!). Sacīkstes laikā Klods Anē staigā kaut kur aiz tribīnēm ar rožkroni rokās un lūdz Dievu, lai tas viņa meitai piešķirtu uzvaru. Dažreiz Dievs tēva lūgšanu uzklausa, bet dažreiz arī nē. Vajaga taču apdomāt, ka arī skaistās Leilas pretiniecēm ir mātes un tēvi, kas arī lūdz Dievu.
Bet ne vienmēr vecāku aizgādniecība un rūpes sporta brīnumbērniem nāk par labu. "Jungs" Strinlings ir daudzu boksa pazinēju acīs tikpat labs cīnītājs, kā Šārkejs, kuram viņš zaudēja ļoti apšaubāmi un pēc punktiem, vai arī Šmēlings. Bet tomēr neviens nepiemin viņa vārdu sakarā ar pasaules meistara titula izcīnīšanu smagā svarā. Striblingam, lai tiktu pašā priekšā, nepieciešams cits menedžeris, nekā viņa tēvs. Viņa vadībā tas gan nopelnījis vairākus miljonus latu un visa nauda vismaz paliek pašu ģimenē, bet uz priekšu Striblings tomēr netiek. Arī "Tediju" Sandvinu, pazīstamās spēka atlētes dēlu, viņa vecāki veltījuši boksera karjerai, bet viņa tēvs kā menedžeris jau pirmās cīņās pielaida dažas kļūdas, kas dēlam maksās, ja arī ne visu karjeru, tad tomēr dažus gadus, un profesionālam bokserim laiks noteikti ir nauda.
Daudzus, daudzus meistarus un meistares vēl varētu pieminēt, kas paklausījuši vairāk vecākiem, nekā savai iekšējai dziņai, ķērušies pie sporta un ieguvuši titulus. Talants viņiem ir nepieciešams, bet talants ir daudziem, un ne mazums tādu, kuriem nav titulu, ir pat apdāvinātāki, nekā dažs labs meistars. Talantam vajag vēl pievienot trenēšanas iespēju un ārkārtēju čaklumu. Mūsu laika vecākai paaudzei nācies daudz ciest no vecāku antipātijas pret sportu, jo kad bērni gribējuši trenēties, viņiem draudējis pēriens. Modernai jaunatnei tagad, acīmredzot, jācieš no pretējā. Viņai draud pēriens, ja tā netrenējas. Kas dažiem vecākiem palicis neaizsniegts, meistara tituls, pasaules slava, publicēšana laikrakstos, to viņi iedomāja, ka tiem jāsasniedz savos bērnos. Bieži vien tagadnes cilvēks vairāk tiek piespiests strādāt tādā arodā, nekā viņš tam tiešām piemērots, vismaz sportā izvēlei vajadzētu būt brīvai, brīvībai pēc iespējas mazāk ierobežotais un prieku un labpatiku vajadzētu šķirt no vecāku godkārības. Bet kas to zina, vai bērni - tad nekādi brīnumbērni - maz par to būtu pateicīgi?
Lieki teikt, ka man daudz interesantāk būtu lasīt par brīnumbērniem Latvijas sportā.

Latvis

Mācības stunda, ko mūsu futbola vienībai vakar pasniedza Kopenhāgenas Boldklubben Fremad, bija dārgi jāsamaksā. Kombinētā vienība cieta milzu 1:6 zaudējumu galvenokārt savas vājās saspēles dēļ, kamēr dāņi šai ziņā bija kā paraugs. Pirmais puslaiks gan vēl nebūt neliecināja, ka kombinētai vienībai nāksies piedzīvot katastrofu. Abi vārti, ko Fremad ieguva šai puslaikā, krita aizsardzības taktiskas kļūdas dēļ: Jurgens, nelabu iznākumu paredzēdams, abas reizes brīdināja savus sabiedrotos, aizrādot, kas pašlaik darāms, bet ikreiz viņa balss palika bez atbalss. Grāvelis spēli izprata labāk kā Kundrāts. Jurgens bija slavējami brašs. Vienu reizi gan viņš nemaz necentās pretinieka raidījumu ķert. Bija aizmugures stāvoklis. Tiesnesis Kreicbergs atzina vārtus likumīgi iegūtus. Kombinētā vienība pretinieka vārtus ieņemt nespēja, kaut gan laba izdevība bija ne viena vien. Bet visas šādas reizes pajuka. KOmbinētās vienības locekļiem trūka savstarpējas labas saskaņas, kaut gan centās tie ļoti. Tas jāatzīst.
Spēlēja: vārtos Jurgens, aizsargos Kundrāts, Grāvelis, pussargos Bērziņš, Stančiks, Fogels, uzbrucējos Tauriņš, Priede, Pētersons, Novickis, Pavlovs. Otrā puslaikā uzbrukumā bija Tauriņš, Novickis, Pētersons, Brēdersons, Peilis. Braša ofensīva šai puslaikā deva kombinētai vārtu jau 2. minūtē. Galavārdu teica Brēdersona šāviens. 15. minūtē izstājās pussargs Fogels un 5 minūtes vienība bija 10 spēlētāju sastāvā, līdz 20.minūtē kā puslabais nāca Lidmanis un Novickis ieņēma vietu pussargos. Kombinētai vienībai neveicā un pirmā puslaikā 8. un 9. minūtē zaudētiem vārtiem 2.puslaikā pievienojās vēl 4 vārti. Pretinieka šāviens sasniedza mērķi 5, 20, 28. (aizmugure) un 34.minūtē. Stūru skaits atzīmējās 7-2 (2-2) par labu Fremad vienībai. Vai labāks sastāvs būtu novērsis zaudējumu? Roze, Šeibelis, Karsons u.c. šoreiz bija skatītājos.

Pēdējā Brīdī

Futbolisti tiesā...
Otrdien, 27.maijā, 13. iecirkņa miertiesā iztiesās lietu, kurā kā apsūdzētie figurē RFK un Rīgas Vanderera spēlētāji Jurgens, Urbāns, Vizla un Tauriņš. Pagājušā gada rudenī, sacīkstē starp šīm komandām, starp vienas un otras puses spēlētājiem notika sadursme, kuras rezultātā laukumā saplūda publika un bezmaz radās lielāks skandāls. Sacīkstes tiesnesis (Gotfrīds Krūmiņš) bija spiests pārtraukt spēli. Policija sastādīja protokolu un tagad minētos spēlētājus sauc pie atbildības par meira traucēšanu. Domājams tomēr, ka lieta beigsies bez kādām sekām, jo apsūdzībai pret spēlētājiem nav nekāda pamata. Vainojama publika kas faktiski bija nekārtību cēlāja.