Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr lielāko daļu Eiropas plosīja 1.Pasaules karš, Zviedrija saglabāja neitralitāti un varēja uzņemt filmas, kurās dominēja mākslinieciskā sastāvdaļa un kur neatradās vieta politiskajam vēstījumam. "Terje Vigen" ir viena no šādām filmām.
Filmai pamatā ir Henrika Ibsena poēma, kura stāsta par kādu vīru, kas deviņpadsmitā gadsimta sākumā mēģināja no angļu blokādes pakļautās Zviedrijas aizbraukt uz Dāniju pēc pārtikas sievai un bērnam, bet tika angļu apturēts, nokļuva ieslodzījumā līdz pat kara ar Napoleonu beigām, atgriezies mājās, viņš atklāja, ka ģimene ir mirusi badā. Terji pārņēma depresija, viņš kļuva par laivinieku pats un kādā brīdī viņam radās iespēja atriebties viņu sagūstījušā angļu kuģa kapteinim.
Jāatzīst, ka šo filmu noskatīties bija ļoti grūti - poēmas sižetu tā atstāsta nu ļoti, ļoti atturīgi. Faktiski, man pat radās sajūta, ka es skatos ne gluži filmu, bet tādu kā grāmatu ar ilustrācijām, kurās pa reizei parādās arī kāda kustība. Nenoliedzami, šī filma tika veidota kā mākslas un nevis kā izklaides darbs, un nav šaubu, ka Viktors Sjestrēms (kurš filmā arī pats atveido galveno varoni) bija ļoti nozīmīga persona ne tikai Zviedrijas kino vēsturē, bet arī globāli - vēlāk viņam nāca panākumi Holivudā, bet jau būdams pavisam vecs vīrs, viņš vēl filmējās Bergmana "Meža zemenēs". Taču filmas izklaides līmenis ir vienkārši katastrofāli zems - tā ir tīra augstā māksla, kuru tev diez vai izdosies izbaudīt bez laba vīna un entlektuālas sabiedrības. Tā kā mana sabiedrība, šo filmu skatoties, bija aizmidzis suns, bet alkoholu mājās vienatnē lietot nemēdzu, laikam jau nav brīnums, ka līdz sajūsmai te bija patālu. Jā, interesanti nofilmēts, bet ja es filmu esmu spiests skatīties divreiz, un pat otrajā reizē man ir problēmas noturēt uzmanību visā filmas garumā, tad var pieņemt, ka šis nav man labi piemērots kino.