Kazhes pierakstu burtnīca

Filma "Ģeogrāfs ir nodzēris globusu" savā būtībā ir ļoti patiesa. Ne tādā ziņā, ka ir patiesa tajā atainotā Krievija (lielā mērā ir), skolas vide (lielā mērā ir), bet gan tādā, ka ģeogrāfijas skolotājs ir deficīta prece jebkurā skolā. Vismaz tā bija gan manā skolā, gan Marinas skolā. Gan, kā liecina šī filma - vārdā nesauktā skolā Permas pilsētā.

Viktors Služkins ir biologs, kura dzīve ir mazliet aizgājusi greizi, lielā mērā alkoholisma dēļ. Izmisuma soļa rezultātā viņš iekārtojas strādāt par vidusskolas ģeogrāfijas skolotāju, lai gan par mācāmo priekšmetu viņam nav sevišķu zināšanu. Mājās viņam ir sieva Nadja, kurai vīrs ir sen apnicis un kura būtu priecīgs, ja viņš viņai liktu mieru un apgādātos ar mīļāko. Tomēr sanāk otrādi - pie mīļākā tiek pati Nadja, kurai izveidojas sakars ar Viktora skolas laiku draugu Budkinu - patuklu vīrieti ar solīdu valsts ierēdņa darbu. Skolā Služkinam arī neiet viegli - skolēnu acīs viņam nav nekādas dižās autoritātes, priekšmets nevienu neintersē, un skolotāja alkoholisms arī ne uz ko nemotivē.

Vispār jau filmu mēs skatījāmies tālab, ka atcerējos par to pirms kāda laiciņa dzirdējis no Ilzes filmā rādītā klases brauciena ar katamarānu dēļ. Kā nekā Ilze ar draugiem katru gadu dodas laivot Krievijā, bet pa tik mežonīgām krācēm, kā rādītas filmā, laikam gan nē. Tiesa, izrādījās, ka līdz krācēm kādu laiciņu jāpagaida, jo vairāk uzsvars filmā ir uz Služkina dzīves krācēm - gan personīgās, gan profesionālās, kur viss neiet gludi. Ar tikumību un morāli filmas varoņiem ir... nu tā, ne gluži izcili, un jo īpaši visām filmas sievietēm patīk Budkins, bet arī Služkins nepaliek gluži tukšā, lai gan tas nav gluži tas, pēc kā viņš tiecas, viņš vairāk cenšas kļūt par svēto, kam gan droši vien mazliet traucē viņa tuvās attiecības ar sīvo.

Kur filmai ir pluss, ka tā galīgi nav iedvesmojošais stāsts par skolotāju, kas piešķiļ dzirksteli savas audzināmās klases dzīvē, pārveidojot skolēnus par citiem, labākiem cilvēkiem, kas gatavi skolotājam sekot līdz par Sibīrijai. Nē, Služkins nav tas iedvesmojošais skolotājs, viņš gluži vienkārši grib dzīvot līdz nākamajai algai un netikt pārmērīgi traucēts. Un, nē, viņš īsti labi nezina, ko darīt ar skolnieces Mašas iemīlēšanos viņā, ne ar citām klasē valdošajām problēmām, un faktiski tas viņu sevišķi arī neuztrauc.

Zināmā mērā var just, ka filma ir tapusi Putina "pieklājīgajā" Krievijā, jo tās varoņi aizdomīgi maz (proti - faktiski nemaz) lieto trīsstāvīgo leksiku, situācijās, kad nepieciešams izteikties rupjāk, to darot viltīgākā veidā, nekā vienkārši sakot "Xyn!". Tas patiesībā ir pat interesanti, un nav traucējoši. Un filma ir vizuāli ļoti spēcīga - dabas skati, upe, ziema, tas viss sevī satur baigo spēku.

Ir grūti nesaskatīt līdzības starp šo filmu un Zvjaginceva "Leviatānu". Daļēji tālab, ka tās vieno aktrise Jeļena Ļadova, kas abās atveido galvenā varoņa sievu, bet galvenokārt - ar kopīgo viņas tēlos abos šai darbos. Tātad - abās filmās Ļadova laulībā ir nelaimīga, viņas vīrs pamatīgi dzer, bet vienlaikus ir inteliģents, viņai ir sakars ar viņa labāko draugu (kurš abos gadījumos ir atbraucis no Maskavas) un viņai nav nekāda izteikta kontakta ar bērnu (tiesa, Leviatānā viņa nav bērna māte). Grandiozā daba abās filmās tiek pretstatīta nožēlojamajiem cilvēciņiem, un gana daudz kopīga ir arī abu filmu galvenajos varoņos. Tiesa, "Ģeogrāfs ir nodzēris globusu" kritiska ir pret mūsdienu pasauli kā tādu, nevis Krievijas sabiedrību konkrēti, līdz ar to tai vieglāk gāja ar kritiku Krievijā.

Ā, un beigās vajadzētu pieminēt jaunos aktierus filmā - tajā, atšķirībā no Holivudas ierastās prakses, skolēnus patiešām atveido skolēni, nevis aktieri vecumā ap 22-25 gadiem, kas ievērojami uzlabo autentiskumu. Kopumā - filma man patika, lai gan tā ir diezgan pasmags gabals.