Kazhes pierakstu burtnīca

Sev par pārsteigumu atklāju, ka Rīgas centrālās bibliotēkas Iļģuciema nodļā ir atrodamas šādas tādas grāmatas vācu valodā, lielākoties gan nekā tāda, ko es gribētu lasīt tieši vācu mēlē, tad nu izvēlējos Tomasa Bernharda romānu "Noriets" (vāciski "Der Untergeher", angliski "The Loser). Kā izrādās, pa kādai Bernharda grāmatai mēdzu laiku pa laikam izlasīt, taču nekad nav gadījies tā, ka, sākot lasīt nākamo, es vispār atcerētos, kas tas Bernhards tāds un kāda man bijusi līdzšinējā pieredze ar viņu.

"Noriets" laikam jau ir viens no viņa ievērojamākajiem darbiem - viena vīrieša iekšējais monologs, apcerot savu dzīvi un viņa attiecības ar diviem draugiem no studiju laikiem: slaveno pianistu Glenu Gūldu un Verthaimeru - kurš tāpat kā stāstītājs bija apdāvināts pianists, bet kurš nesen izdarījis pašnāvību un kurš arī ir šīs grāmatas "Lūzeris". Sižeta grāmatā nav sevišķi daudz - pirms dažiem gadu desmitiem stāstītājs un Verthaimers bija ļoti talantīgi pianisti, kas mācījās pie slavenā Horovica, taču tad viņi izdzirdēja, kā Gūlds spēlēja Baha "Goldberga variācijas" un tā rezultātā saprata - viņi abi nekad nekļūs kā Gūlds, un spēlēt klavieres, ja tu neesi Gūlds, vienkārši nav vērts. Un tad nu viņi pamet klavierspēli un katrs aiziet savu dzīves ceļu. Līdz Verhaimers, neilgi pēc Gūlda nāves, izdara pašnāvību.

Stāstītāja galvenais fokuss ir - es neesmu kā Verthaimers, es neesmu lūzeris, manas izvēles dzīvē ir mani darījušas laimīgāku, lai arī es reizēm esmu domājis par pašnāvību un lai arī es nekļuvu par pianistu, bet nē - manā dzīvē viss ir kārtībā, un tev kā lasītājam, protams, ir skaidrs, ka tā ir skaidrākā liecība, ka nekas tā stāstītāja dzīvē nav kārtībā un ka vispār viņš ir tā saucamais "unreliable narrator", kurš situācijas ataino sev labvēlīgākā gaismā, nevis objektīvi, un ka visticamākais lielākā daļa kritisko atsauksmju, ko viņš velta Verthaimeram, patiesībā tikpat labi atbilst viņa paša dzīves raksturojumam. Un līdz ar to arī varoņa atkal un atkal izteiktā kritika par to, cik slikti viss ir Austrijā un kādi mudaki ir austrieši - tā tikpat labi ir varoņa diagnoze, nevis kaut kas cits. Vienlaikus, cik saprotu, arī pats Bernhards bija absolūts Austrijas-fobs (lai arī visu mūžu šajā valstī nodzīvoja un projām nedevās), līdz ar to - ņem nu un saproti, kā ir patiesībā.

Mana lielākā problēma ar šo grāmatu ir tāda, ka atšķirībā no "Goldberga variācijām", kuras šodien cītīgi klausījos, "Der Untergeher" ir smagnējs darbs, kaut kas tāds, kas man kopumā arī saistās ar austriešu literatūru - vienas un tās pašas tēmas te atkārtojas atkal un atkal, kas gan daļēji ir arī muzikāls paņēmiens, bet ar visu to, ka grāmatā netrūkst humora, tā uz mani kā lasītāju iedarbojas nomācoši, nespēju es Bernharda prozu izbaudīt, un līdz ar to - arī citiem īsti to ieteikt neuzdrošinos.