Neredzamais bērns
Dažus stāstus no muminu pasaules krājuma "Neredzamais bērns" Esterei biju izlasījis jau aizvadītajā vasarā - Eiropas ceļojuma laikā man aptrūkās papīra grāmatu un Kindlā ielādēju šo krājumu. Toreiz Estere bija gatava klausīties tikai tos stāstus, kuros piedalījās mumini vai vismaz Susuriņš. Arī tagad viņa ne visam un ne uzreiz bija gatava, bet ar savu devu pārliecināšanas panācu, ka viņa tomēr noklausījās arī tos stāstus, ar kuriem iepriekš nebija pazīstama.
Ar ko man patīk Muminu pasaule (nezinu, cik lielā mērā tas uzrunā Esteri), ka tās iemītnieki un viņu dzīves pārmērīgi necieš no loģikas ierobežojumiem. Vai varoņi ir bērni vai pieaugušie, cilvēki vai zvēriņi (arī tiem, kas izskatās pēc cilvēkiem, vārdiski piesauc ķepiņas), viņu izmēru proporcijas, bieži arī sižets - tas vairāk līdzinās sapnim nekā garlaicīgajai ikdienai. Vienlaikus tas viss nav gluži bez morāles - piemēram, par bailuli, kurš vecākiem izstāsta, ka viņa mazo brālīti apēduši briesmoņi, bet pēc tam, kad viņam pašam mazā Mija izstāsta par cilvēkēdājām sēnēm un bailuli pārbiedē, kaut kādu mācību viņš gūst. Tāpat labs ir stāsts par Svilpasti, kura visu laiku baiļojas, ka nāks katastrofa, bet tad patiešām pienāk katastrofa, kas iznīcina viņas māju, un Svilpaste top brīva no bailēm, jo tas ļaunais jau ir garām, un vairs nav jāsatraucas. Tad vēl ir stāsts par Susuriņu un ļekainīti, pret kuru sākotnēji Susuriņš izturās nevērīgi, taču pēc tam viņš atzīst savu kļūdu, bet ir jau par vēlu un Susuriņš vairs ļekainītim nav vajadzīgs.
Kā lasāmvielai Esterei šai grāmatai ir liels pluss stāstu apjomā - pat garākie stāsti ir tādi, ka tādus varu vakarā vienu izlasīt priekšā, īsākos - pat divus, proti, ir loģiskas vietas, kad lasīšanu sākt un beigt, nepātraucot pašā baisākajā vietā. Domājams, ka ceļojumu muminielejā drīzumā turpināsim.
Interesanti, ka angliski grāmatas nosaukums ir "Tales from the Moominvalley", kamēr somiski tas ir "Det osynliga barnet och andra berättelser" jeb "Neredzamais bērns un citi stāsti", proti, latviskais nosaukums ir gana tuvs oriģinālam.
Ar ko man patīk Muminu pasaule (nezinu, cik lielā mērā tas uzrunā Esteri), ka tās iemītnieki un viņu dzīves pārmērīgi necieš no loģikas ierobežojumiem. Vai varoņi ir bērni vai pieaugušie, cilvēki vai zvēriņi (arī tiem, kas izskatās pēc cilvēkiem, vārdiski piesauc ķepiņas), viņu izmēru proporcijas, bieži arī sižets - tas vairāk līdzinās sapnim nekā garlaicīgajai ikdienai. Vienlaikus tas viss nav gluži bez morāles - piemēram, par bailuli, kurš vecākiem izstāsta, ka viņa mazo brālīti apēduši briesmoņi, bet pēc tam, kad viņam pašam mazā Mija izstāsta par cilvēkēdājām sēnēm un bailuli pārbiedē, kaut kādu mācību viņš gūst. Tāpat labs ir stāsts par Svilpasti, kura visu laiku baiļojas, ka nāks katastrofa, bet tad patiešām pienāk katastrofa, kas iznīcina viņas māju, un Svilpaste top brīva no bailēm, jo tas ļaunais jau ir garām, un vairs nav jāsatraucas. Tad vēl ir stāsts par Susuriņu un ļekainīti, pret kuru sākotnēji Susuriņš izturās nevērīgi, taču pēc tam viņš atzīst savu kļūdu, bet ir jau par vēlu un Susuriņš vairs ļekainītim nav vajadzīgs.
Kā lasāmvielai Esterei šai grāmatai ir liels pluss stāstu apjomā - pat garākie stāsti ir tādi, ka tādus varu vakarā vienu izlasīt priekšā, īsākos - pat divus, proti, ir loģiskas vietas, kad lasīšanu sākt un beigt, nepātraucot pašā baisākajā vietā. Domājams, ka ceļojumu muminielejā drīzumā turpināsim.
Interesanti, ka angliski grāmatas nosaukums ir "Tales from the Moominvalley", kamēr somiski tas ir "Det osynliga barnet och andra berättelser" jeb "Neredzamais bērns un citi stāsti", proti, latviskais nosaukums ir gana tuvs oriģinālam.
2022-11-21
comments powered by Disqus