Ученик
Patiesībā jau tieši "Mācekļa" dēļ mēs gājām uz Baltijas Pērli - tā otra filma bija tik vien kā patīkams bonuss, kamēr jaunākais Kirila Serebreņņikova darbs bija īstās intrigas iemesls. Vispār jau mūsdienu Krievijas kino man patiesībā šķiet diezgan interesants - protams, runa nav par gludo un pa spalvu veidoto kinematogrāfa daļu, kur pieņemts atainot varoņus Lielajā Tēvijas karā vai slavināt Krievijas Impērijas vēsturi, bet gan tāds daļēji puslegālais kino, kurš pamanās tomēr pastiept galvu apstākļos, kad atšķirīgs no oficiālā viedoklis it nemaz netiek mīlēts un godāts.
Lai arī filmai pamatā ir vācu dramaturga luga, tās saturu un norisi Serebreņņikovs ļoti organiski pārnesis uz Krieviju (filmēšana notikusi Kaļiņingradā), atainojot stāstu par čali, kurš diezgan maniakālā formā aizrāvies ar Bībeles lasīšanu un pamazām ar savu apsēstību aplipiina arī apkārtējos. Jāatzīst, ka sākotnēji man bija pavisam nepareizs iespaids par to, par ko īsti būs šī filma - kaut kā biju iztēlojies, ka galveno varoni apcels un pazemos viņa fanātisma pēc, kā jau tas skolas apstākļos mēdz notikt, pat nepieļaujot domu, ka tieši viņš kļūs par spēcīgo antivaroni.
Filmas centrālā pretestība ir starp skolnieku un skolotāju. Viņa pārstāv racionālo un mūsdienīgo pasauli, kurai pretī jaunais cilvēks liek Vecās Derības bezkompromisu nežēlīgo Dievu, kura labā viņš gatavs iet pāri jebkādiem upuriem. Patiesībā viņš, protams, izcili labi iederās mūsdienu Krievijā, kur tikumība, cīņa pret homoseksuālismu un pareizticība kā nāciju vienojošs elements ir teju vai valsts pamatprincipi. Un līdz ar to varoņa centieni pēc "tikumīgākas" pasaules ātri vien rod atsaucīgas ausis, kamēr skolotājai, protams, ir taisnība, bet vieglāk ir šo taisnību ignorēt, lai būtu pa labam ar tiem, kam ir spēks un vara. Zināmā mērā šī filma ir ļoti līdzīga "Leviatānam" - pozitīvā varoņa bezcerības sajūta te ir gandrīz tāda pati, tikai "Mācekļa" gadījumā laikam ir vēl vieglāk identificēties ar uz ekrāna redzamo, jo arī Latvijā netrūkst cilvēku, kuri labprāt redzētu tās pašas "vērtības" iemiesojamies dzīvē, un faktiski tas, pēc kā tiecas filmas varonis, itin labi saskan ar to, kādu nākotnes valsti redz šariāta likumu cienītāji - atkal jau arī viņiem ar to pašu Stepaņenko un Iesalnieka kompāniju var izrādīties pa ceļam, kas galīgi nesilda sirdi tādiem liberāliem bezkauņām kā man.
Filmai ir arī savi trūkumi - to nevar noliegt, reizēm filmas varoņu rīcība šķiet pārmērīgi izteikti nākusi no Rietumeiropas videi paredzēta darba un tā vien gribās teikt "krievs šādi nerīkotos vai nerunātu!", bet ir arī teicamas detaļas, kuru dēļ filma manās acīs pelnījusi pluspunktus - kaut vai tipiskā padomju skolas bezjēdzīgā pasniedzēja, kas slavē Staļina veikto industrializāciju un staigā ar gigantisku Georga lenti pie drēbēm vai arī visnotaļ ticamais fizkultūras skolotājs - Mācekļa pretinieces - draugs. Mazliet mani gan mulsina viens elements saistībā ar jaunā cilvēka reliģiju - tie teksti, ko viņš lasa no grāmatas, kuru visu laiku nēsā līdzi, man izklausās pēc tipiskas Vecās Derības, kamēr viņa izteikti piemītošais naids pret ebrejiem kaut kā ar to visu neiet kopā, tas jau daudz labāk būtu saskanējis ar Jauno Derību, un arī kopumā tā grāmata nešķiet gluži tik liela, lai varētu saturēt gan vienu, gan otru. Kopumā tomēr filma man patika un noteikti ir skatīšanās vērta, katrā ziņā - vairāk nekā "Raiņa sapņi".
Lai arī filmai pamatā ir vācu dramaturga luga, tās saturu un norisi Serebreņņikovs ļoti organiski pārnesis uz Krieviju (filmēšana notikusi Kaļiņingradā), atainojot stāstu par čali, kurš diezgan maniakālā formā aizrāvies ar Bībeles lasīšanu un pamazām ar savu apsēstību aplipiina arī apkārtējos. Jāatzīst, ka sākotnēji man bija pavisam nepareizs iespaids par to, par ko īsti būs šī filma - kaut kā biju iztēlojies, ka galveno varoni apcels un pazemos viņa fanātisma pēc, kā jau tas skolas apstākļos mēdz notikt, pat nepieļaujot domu, ka tieši viņš kļūs par spēcīgo antivaroni.
Filmas centrālā pretestība ir starp skolnieku un skolotāju. Viņa pārstāv racionālo un mūsdienīgo pasauli, kurai pretī jaunais cilvēks liek Vecās Derības bezkompromisu nežēlīgo Dievu, kura labā viņš gatavs iet pāri jebkādiem upuriem. Patiesībā viņš, protams, izcili labi iederās mūsdienu Krievijā, kur tikumība, cīņa pret homoseksuālismu un pareizticība kā nāciju vienojošs elements ir teju vai valsts pamatprincipi. Un līdz ar to varoņa centieni pēc "tikumīgākas" pasaules ātri vien rod atsaucīgas ausis, kamēr skolotājai, protams, ir taisnība, bet vieglāk ir šo taisnību ignorēt, lai būtu pa labam ar tiem, kam ir spēks un vara. Zināmā mērā šī filma ir ļoti līdzīga "Leviatānam" - pozitīvā varoņa bezcerības sajūta te ir gandrīz tāda pati, tikai "Mācekļa" gadījumā laikam ir vēl vieglāk identificēties ar uz ekrāna redzamo, jo arī Latvijā netrūkst cilvēku, kuri labprāt redzētu tās pašas "vērtības" iemiesojamies dzīvē, un faktiski tas, pēc kā tiecas filmas varonis, itin labi saskan ar to, kādu nākotnes valsti redz šariāta likumu cienītāji - atkal jau arī viņiem ar to pašu Stepaņenko un Iesalnieka kompāniju var izrādīties pa ceļam, kas galīgi nesilda sirdi tādiem liberāliem bezkauņām kā man.
Filmai ir arī savi trūkumi - to nevar noliegt, reizēm filmas varoņu rīcība šķiet pārmērīgi izteikti nākusi no Rietumeiropas videi paredzēta darba un tā vien gribās teikt "krievs šādi nerīkotos vai nerunātu!", bet ir arī teicamas detaļas, kuru dēļ filma manās acīs pelnījusi pluspunktus - kaut vai tipiskā padomju skolas bezjēdzīgā pasniedzēja, kas slavē Staļina veikto industrializāciju un staigā ar gigantisku Georga lenti pie drēbēm vai arī visnotaļ ticamais fizkultūras skolotājs - Mācekļa pretinieces - draugs. Mazliet mani gan mulsina viens elements saistībā ar jaunā cilvēka reliģiju - tie teksti, ko viņš lasa no grāmatas, kuru visu laiku nēsā līdzi, man izklausās pēc tipiskas Vecās Derības, kamēr viņa izteikti piemītošais naids pret ebrejiem kaut kā ar to visu neiet kopā, tas jau daudz labāk būtu saskanējis ar Jauno Derību, un arī kopumā tā grāmata nešķiet gluži tik liela, lai varētu saturēt gan vienu, gan otru. Kopumā tomēr filma man patika un noteikti ir skatīšanās vērta, katrā ziņā - vairāk nekā "Raiņa sapņi".
2016-09-22
comments powered by Disqus