Unga Astrid
Filma "Becoming Astrid" (oriģinālvalodā: Unga Astrid jeb Jaunā Astrīda) stāsta par izcilās bērnu rakstnieces dzīvi laikā, kad viņa vēl nebija izcila bērnu rakstniece un, domājams, arī pati pat neiztēlojās, ka par tādu jebkad varētu kļūt. Tās darbība risinās pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrā pusē, itin daudzus gadus pirms Pepija Garzeķe padarīja Lindgrēnu slavenu vispirms Zviedrijā, bet tad - arī visā pasaulē (ok, vismaz Eiropā noteikti, par pārējo pasauli man nav ne zināšanu, ne arī tik lielas intereses). Patiesību sakot, filmas varone nemaz nav Astrīda Lindgrēna, bet gan Astrīda Eriksone, jo Lindgrēns bija viņas vīra uzvārds, un līdz tam filmas darbības laikā vēl ir tāls ceļš ejams.
Par šo filmu vērts ziņot, ka kritiķi un skatītāji tai veltījuši tos labākos vārdus, kamēr vēl dzīvā Astrīdas meita Karīna Nīmane gan ir izteikusies, ka mātei ar šo filmu būtu bijušas nopietnas problēmas, jo tā pārāk daudz lien viņas privātajā dzīvē, un tas galīgi nebija kaut kas tāds, kas Astrīdai būtu paticis. Šis aspekts, protams, ir sarežģīts, droši vien vienkāršākais būtu palikt ar šādu formulējumu, nemēģinot svaru kausos salīdzināt "sabiedrības tiesības uz patiesību" un "tā nav sabiedrības darīšana". Sausais atlikums ir tāds, ka filma ir tāda, kāda tā ir, un punkts.
Tātad, iedomāsimies Zviedriju laikmetā starp Pasaules kariem, kur mazpilsētas daudzbērnu ģimenē ir uzaugusi literāri nenoliedzami apdāvināta jauniete, kuru ne pārmērīgi aizrauj rutīna, kurā ietilpst dievkalpojumu apmeklēšana un darbs uz lauka, viņa sapņo par kaut ko lielāku un kaut ko skaistāku šajā dzīvē. Un kaut kas tāds tajā patiešām ienāk, kad viņa tiek pie iespējas strādāt vietējā laikrakstā. Viss jau būtu labi, ja neizveidotos sakars starp jauno meiteni un viņas priekšnieku redakcijā, kurš ir ne tikai dažus gadu desmitus par viņu vecāks, bet vēl turklāt precējies un ar septiņiem bērniem (lai būtu sliktāk - tie bērni ir no pirmās laulības, proti, bērnu māte ir mirusi, un viņa tagadējā laulība ir stipri vien sačakarēta savos pamatos). Un, kā to var sagaidīt tajā laikmetā, itin ātri Astrīda konstatē, ka ir stāvoklī. Lieki teikt, ka konservatīvā sabiedrībā pirms teju simts gadiem - ne labākais liktenis jaunai sievietei.
Par to principā arī ir stāsts - par to, kā personīgās dzīves sarežģījumi ietekmēja to, kā viņa kļuva par to Astrīdu, kuru iemīlēja miljoniem (daudziem miljoniem, taču "miljardiem" tomēr būtu pārspīlējums) bērnu un viņu vecāku visā pasaulē, kaut kādā mērā par to, kā veidojās viņas darbu morālais kompass (un tāds labās bērnu grāmatās ir vienmēr, pat ja virspusē Karlsons un Emīls galīgi nav morālā kompasa etaloni).
Šī filma ir tipisks piemērs labai zviedru filmai - stilistiski perfekti ieturēta, atturīgos toņos un ar kopumā visai atturīgu aktierspēli, nopietnu dramatisko līniju, itin pamatīgu uzsvaru uz sievietes tiesībām (vai arī to trūkumu) konkrētajā laikmetā, ļoti pārliecinošu Albu Augustu, kas atveido pašu Astrīdu, bez pārmērīgas uzbāzības formā "reku, šito no savas dzīves viņa ieliks šajā grāmatā, bet to - šajā". Noteikti varu rekomendēt. Vēl viens pozitīvais faktors - šī filma uzrunāja Esteri, un pēkšņi atklājās, ka ar viņu var skatīties kopā mākslas filmas (vismaz tādas, kurās ir redzami arī bērni), kamēr pret jaunām un, jo īpaši, pilnmetrāžas multfilmām viņas attieksme ir kategoriski noraidoša.
Par šo filmu vērts ziņot, ka kritiķi un skatītāji tai veltījuši tos labākos vārdus, kamēr vēl dzīvā Astrīdas meita Karīna Nīmane gan ir izteikusies, ka mātei ar šo filmu būtu bijušas nopietnas problēmas, jo tā pārāk daudz lien viņas privātajā dzīvē, un tas galīgi nebija kaut kas tāds, kas Astrīdai būtu paticis. Šis aspekts, protams, ir sarežģīts, droši vien vienkāršākais būtu palikt ar šādu formulējumu, nemēģinot svaru kausos salīdzināt "sabiedrības tiesības uz patiesību" un "tā nav sabiedrības darīšana". Sausais atlikums ir tāds, ka filma ir tāda, kāda tā ir, un punkts.
Tātad, iedomāsimies Zviedriju laikmetā starp Pasaules kariem, kur mazpilsētas daudzbērnu ģimenē ir uzaugusi literāri nenoliedzami apdāvināta jauniete, kuru ne pārmērīgi aizrauj rutīna, kurā ietilpst dievkalpojumu apmeklēšana un darbs uz lauka, viņa sapņo par kaut ko lielāku un kaut ko skaistāku šajā dzīvē. Un kaut kas tāds tajā patiešām ienāk, kad viņa tiek pie iespējas strādāt vietējā laikrakstā. Viss jau būtu labi, ja neizveidotos sakars starp jauno meiteni un viņas priekšnieku redakcijā, kurš ir ne tikai dažus gadu desmitus par viņu vecāks, bet vēl turklāt precējies un ar septiņiem bērniem (lai būtu sliktāk - tie bērni ir no pirmās laulības, proti, bērnu māte ir mirusi, un viņa tagadējā laulība ir stipri vien sačakarēta savos pamatos). Un, kā to var sagaidīt tajā laikmetā, itin ātri Astrīda konstatē, ka ir stāvoklī. Lieki teikt, ka konservatīvā sabiedrībā pirms teju simts gadiem - ne labākais liktenis jaunai sievietei.
Par to principā arī ir stāsts - par to, kā personīgās dzīves sarežģījumi ietekmēja to, kā viņa kļuva par to Astrīdu, kuru iemīlēja miljoniem (daudziem miljoniem, taču "miljardiem" tomēr būtu pārspīlējums) bērnu un viņu vecāku visā pasaulē, kaut kādā mērā par to, kā veidojās viņas darbu morālais kompass (un tāds labās bērnu grāmatās ir vienmēr, pat ja virspusē Karlsons un Emīls galīgi nav morālā kompasa etaloni).
Šī filma ir tipisks piemērs labai zviedru filmai - stilistiski perfekti ieturēta, atturīgos toņos un ar kopumā visai atturīgu aktierspēli, nopietnu dramatisko līniju, itin pamatīgu uzsvaru uz sievietes tiesībām (vai arī to trūkumu) konkrētajā laikmetā, ļoti pārliecinošu Albu Augustu, kas atveido pašu Astrīdu, bez pārmērīgas uzbāzības formā "reku, šito no savas dzīves viņa ieliks šajā grāmatā, bet to - šajā". Noteikti varu rekomendēt. Vēl viens pozitīvais faktors - šī filma uzrunāja Esteri, un pēkšņi atklājās, ka ar viņu var skatīties kopā mākslas filmas (vismaz tādas, kurās ir redzami arī bērni), kamēr pret jaunām un, jo īpaši, pilnmetrāžas multfilmām viņas attieksme ir kategoriski noraidoša.
2021-09-23
comments powered by Disqus