Чувства
Vāclava Ņižinska dienasgrāmata droši pretendē uz pēdējo gadu grūtākās lasāmvielas statusu. Normālos apstākļos es arī nebūtu pat mēģinājis to lasīt, taču gatavojoties Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova iestudējumā apmeklējunam, šķita prātīgi uzzināt, ap ko tā visa lieta grozās.
Mazliet vēsturiska konteksta: Vāclavs Ņižinskis ir uzskatāms par pirmo izcilo mūsdienu baleta premjeru, proti, titullomu dejojošu vīrieti, bez viņa droši vien nebūtu iedomājami arī Nurijevs un Barišņikovs. Līdzās izcilajām dotībām pašā dejošanā Ņižinskis ievērojams ir arī ar saviem paša iestudējumiem, kas paplašināja sabiedrisko izpratni par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt baletā. Pēc izcelsmes polis, pēc audzināšanas krievs, Ņižinskis Pirmā Pasaules kara laikā bija ķīlniekam līdzīgā statusā savas sievas dzimtenē Ungārijā un principā tieši tur un tad viņam aizbrauca jumts. Dienasgrāmatu viņš rakstīja, jau būdams stipri skumjā mentālā stāvoklī, kas arī ir iemesls tās ierobežotajai lasāmībai, faktiski neilgi pēc tās pabeigšanas Ņižinski Šveicē ievietoja psihiatriskajā klīnikā un atlikušos 30 savā mūžā gadus viņš lielākoties pavadīja ārstniecības iestādēs.
Pārsteidzošā kārtā šī dienasgrāmata sākotnēji jau tika rakstīta, domājot par tās publicēšanu. Lai gan, varbūt tas arī nav pārsteidzoši, jo trakam cilvēkam var šķist itin dabiski, ka visiem nepieciešams uzzināt viņa viedokli. Vienlaikus Ņižinskis sevišķi necenšas ievērot jebkādu struktūru un vienkārši ļauj domai plūst. Tas zināmā mērā rāda ļoti modernas literatūras iespaidu, var pat teikt, ka savā rakstības manierē viņš ir līdzīgs Džoisam, Prustam un Beketam, ar to vien atšķirību, ka viņš absurda pilnu apziņas plūsmu rakstīja tāpēc, ka citādāk nemaz nevarēja.
Lasot šo grāmatu, ir neiespējami kaut uz mirkli aizmirst, ka tās autors ir slims cilvēks. Nonākšana pretrunās starp diviem blakus teikumiem, vienas un tās pašas domas atkārtošanās ik pa laikam, pirms piecpadsmit lappusēm aizsāktās domas turpināšanās, atkārtojot tos pašus vārdus. Diezgan slimi seksuālas dabas apraksti. Vajāšanas mānija (kas tik nevēl Ņižinskim nāvi). Krāšņā buķete. Reizi pa reizei arī kādi patiešām biogrāfiski elementi, īsti vai izdomāti. Laulības dzīves problēmas. Sens aizvainojums uz kādreizējo mīļāko Sergeju Djagiļevu. Tieksme nenošķirt jēdzienus Es un Dievs. Te nu būtu īstā vieta lietot terminu šizobalets. 200 lappuses teksta velkas ļoti ilgi, dinamikas tur nav, visu laiku atkārtojas sāpes par Djagiļevu, sievu un nez kādēļ arī britu politiķi Loidu Džordžu. Nomācoša lasāmviela, varbūt kaut kādā mērā arī pamācoša, bet kopumā - smaga padarīšana. Varbūt mazliet interesantu to dara apstāklis, ka dzīvojot emigrācijā, Ņižinska krievu valoda bija ieguvusi ļoti īpatnēju skanējumu, piem., bieži lietojot krievu valodā neraksturīgo darbības vārdu "būt" un teju katrā otrajā teikumā lietojot vārdu "ibo", pēc principa. "Я не есть Христос, ибо я Нижинский".
Domājams, visinteresantākā šī grāmata varētu būt psihiatrijas studentiem un baleta fanātiķiem. Es tā īsti neatbilstu nevienai no šīm kategorijām un arī neteiktu, ka mani ļoti interesē slimā cilvēka domu gājiens. Vienlaikus, ja šo grāmatu uztver kā moderno literatūru, piemirstot, ka tā rakstīta kā dokumentāla literatūra, tā ir diezgan ok.
Mazliet vēsturiska konteksta: Vāclavs Ņižinskis ir uzskatāms par pirmo izcilo mūsdienu baleta premjeru, proti, titullomu dejojošu vīrieti, bez viņa droši vien nebūtu iedomājami arī Nurijevs un Barišņikovs. Līdzās izcilajām dotībām pašā dejošanā Ņižinskis ievērojams ir arī ar saviem paša iestudējumiem, kas paplašināja sabiedrisko izpratni par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt baletā. Pēc izcelsmes polis, pēc audzināšanas krievs, Ņižinskis Pirmā Pasaules kara laikā bija ķīlniekam līdzīgā statusā savas sievas dzimtenē Ungārijā un principā tieši tur un tad viņam aizbrauca jumts. Dienasgrāmatu viņš rakstīja, jau būdams stipri skumjā mentālā stāvoklī, kas arī ir iemesls tās ierobežotajai lasāmībai, faktiski neilgi pēc tās pabeigšanas Ņižinski Šveicē ievietoja psihiatriskajā klīnikā un atlikušos 30 savā mūžā gadus viņš lielākoties pavadīja ārstniecības iestādēs.
Pārsteidzošā kārtā šī dienasgrāmata sākotnēji jau tika rakstīta, domājot par tās publicēšanu. Lai gan, varbūt tas arī nav pārsteidzoši, jo trakam cilvēkam var šķist itin dabiski, ka visiem nepieciešams uzzināt viņa viedokli. Vienlaikus Ņižinskis sevišķi necenšas ievērot jebkādu struktūru un vienkārši ļauj domai plūst. Tas zināmā mērā rāda ļoti modernas literatūras iespaidu, var pat teikt, ka savā rakstības manierē viņš ir līdzīgs Džoisam, Prustam un Beketam, ar to vien atšķirību, ka viņš absurda pilnu apziņas plūsmu rakstīja tāpēc, ka citādāk nemaz nevarēja.
Lasot šo grāmatu, ir neiespējami kaut uz mirkli aizmirst, ka tās autors ir slims cilvēks. Nonākšana pretrunās starp diviem blakus teikumiem, vienas un tās pašas domas atkārtošanās ik pa laikam, pirms piecpadsmit lappusēm aizsāktās domas turpināšanās, atkārtojot tos pašus vārdus. Diezgan slimi seksuālas dabas apraksti. Vajāšanas mānija (kas tik nevēl Ņižinskim nāvi). Krāšņā buķete. Reizi pa reizei arī kādi patiešām biogrāfiski elementi, īsti vai izdomāti. Laulības dzīves problēmas. Sens aizvainojums uz kādreizējo mīļāko Sergeju Djagiļevu. Tieksme nenošķirt jēdzienus Es un Dievs. Te nu būtu īstā vieta lietot terminu šizobalets. 200 lappuses teksta velkas ļoti ilgi, dinamikas tur nav, visu laiku atkārtojas sāpes par Djagiļevu, sievu un nez kādēļ arī britu politiķi Loidu Džordžu. Nomācoša lasāmviela, varbūt kaut kādā mērā arī pamācoša, bet kopumā - smaga padarīšana. Varbūt mazliet interesantu to dara apstāklis, ka dzīvojot emigrācijā, Ņižinska krievu valoda bija ieguvusi ļoti īpatnēju skanējumu, piem., bieži lietojot krievu valodā neraksturīgo darbības vārdu "būt" un teju katrā otrajā teikumā lietojot vārdu "ibo", pēc principa. "Я не есть Христос, ибо я Нижинский".
Domājams, visinteresantākā šī grāmata varētu būt psihiatrijas studentiem un baleta fanātiķiem. Es tā īsti neatbilstu nevienai no šīm kategorijām un arī neteiktu, ka mani ļoti interesē slimā cilvēka domu gājiens. Vienlaikus, ja šo grāmatu uztver kā moderno literatūru, piemirstot, ka tā rakstīta kā dokumentāla literatūra, tā ir diezgan ok.
2016-08-03
comments powered by Disqus