Bagātīgajā vēstuļu komplektā, ko saglabāja mana vecmāmiņa, itin daudz ir satura, kas nav tieši dzimtas stāsti, jo tie vēsta par cilvēkiem, ar kuriem neesam rados. Daļa no tām - vecmāmiņas sarakste ar viņas draudzenēm. Ar vairākām no viņām sarakste ilgāka vairākas desmitgades, tai skaitā - šķērsojot kontinentus, jo vairums vecmāmiņas draudzeņu nonāca trimdā un līdz ar to klātienes tikšanās viņām vairs nebija iespējama.

Stāsts par Olgu Simis ir mazliet atšķirīgs tādā ziņā, ka viņu dzīves ceļi izšķīrās jau drīz pēc draudzības uzsākšanas, proti, ilgstoši viņas kopā ar blēņām nenodarbojās, bet vienlaikus, tā kā Olga ar ģimeni palika Latvijā, šī pašķiršanās nebija galīga un neatgriezeniska, un līdz pat Olgas mūža beigām periodiski viņas tikās. Un, kas ir būtiski - mana mamma pie Olgastantes laukos pavadīja vairākas vasaras.

Biogrāfiska informācija: Olga Ūsiņa piedzima 1907. g. 18. jūlijā, tēvs - Jēkabs Ūsiņš, māte - Mīle Ūsiņa. Mācījusies Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā, to absolvējusi 1926. gadā, uzsākusi vēstures studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē (1929. gadā mācības tur uzsāka mana vecmāmiņa). 1930. gadā. apprecējusies ar Kārli Simi, pārcēlusies dzīvot uz Simju dzimtas mājām "Raģiem", studijas pārtraukusi. Bija brālis Voldemārs Ušiņš (1910-?), kā var nojaust no Olgas vēstulēm, divdesmito beigās viņas māte jau bija mirusi, iespējams, jau būtiski senāk, nekādas liecības tam neatrodu, vēstulēs māte ne reizes nav piesaukta. Par brāļa likteni neko nezinu. Jaunības gados (kas, atbilstoši pašas Olgas izpratnei, beigušies līdz ar laulībām un pārcelšanos uz laukiem) Olga rakstījusi dzeju, bijusi liriski noskaņota jauniete, bet nācās vien samierināties ar jaunajiem apstākļiem. Šķiet, ka ar to viņai negāja viegli, taču, iespējams, ka jau vēlākos laikos izrādījās, ka viņai bija paveicies - uznākot okupācijām, droši vien atrasties prom no acīm bija relatīvi drošāk.

Kaut kad "Raģus" Simju laulātais pāris ar bērniem (par to skaitu neesmu drošs) pameta un nonāca Olgas dzimtajā pusē Bārbelē, "Leišūru" mājās. Iespējams, ka tas notika jau padomju varas apstākļos (nacionalizācija?), bet neko precīzāk nezinu - vēstuļu krājumā ir divi milzīgi pārrāvumi: starp 1932. un 1953. gadiem un no 1955. līdz 1964. gadam. Daļa korespondences varētu būt zudusi kara laikā (vai arī - pārvācoties no Mazās Pils ielas uz Kuldīgas ielu, vai arī jau vēlākos laikos, kad Kuldīgas ielā mita īrnieki un šo to nokurināja), līdz ar to visas manas zināšanas ir fragmentāras (un kopš mammas nāves nav neviena, kam paprasīt, arī mana māsa Olgas tanti neatceras).

Nejūtos tiesīgs šo korespondenci publiskot pilnībā (kā nekā - rakstītāja nebija pat mana radiniece), bet atsevišķus fragmentus gan, tādus, kas šķiet interesanti vai nu no stila vai satura viedokļa. Vēstuļu oriģinālvaloda ir krievu, fragmentus sniedzu tulkojumā.

Pirmās vēstules ir no 1929. gada sākuma, kad Olga ar tēvu un brāli (tobrīd - ģimnāzistu) dzīvoja kaut kur Sarkandaugavā. Šo vēstuļu pamattēma: slimošana. Šķiet, ka tolaik vispār jaunām sievietēm dažāda veida slimošana bija ļoti izplatīta (joprojām savu uzvaras gājienu turpināja tuberkuloze), bet ne mazāk svarīga bija arī savas slimošanas afišēšana un detalizēti pārskati par slimības gaitu.

Varu bez saviebšanās dzert terpentīnu, un tikai vēlāk, pēc garšas mutē, saprast, kādu riebeklību esmu iedzērusi. Iesmaržojos arī ar terpentīnu. Iztēlojos, kā par šo aromātu sajūsminās mani viesi un rūpīgi katru vakaru iedzeru borskābes uzlējumu ūdens vietā, jo tam nav smaržas.

Pēc izveseļošanās Olgas prātu pārņem satraukums par gaidāmajām laulībām - tā gan izklausās pēc viņas pašas izvēles, bet pēc tādas izvēles, kur viņa nav pārliecināta, vai ir tam gatava, pārmaiņas tomēr ļoti radikālas. Vēstulēs Kārli Simi viņa sauc par "Л. Ч.", kas atšifrējas kā "Любимый Человек" jeb "Mīļotais Cilvēks", taču jau doma par vizīti pie topošās vīramātes viņu nomāc, un nāk šādi fragmenti:

Rīt braukšu uz Raģiem pie Mīļotā Cilvēka iepazīties ar savu nākotnes dzīvi, iemēģināt to. Dvēselē tagad tādas šausmas. Manā dzīvē jau ir iestājies lūzums, man ir jāizdara izvēle, bet es neko neizvēlos, spēlēju ar dzīvi kauliņu spēli. Šobrīd man ir ļoti skumīgi. Tētis guļ, brāļa nav mājās. Jūtos ļoti nošķirta no pasaules, cenšos ar domām pieķerties šai man pazīstamajai un ierastajai dzīvei. Ar mīlošu skatienu apveltu savu istabu, cik ļoti man te viss ir tuvs un mīļš. Tas, protams, ir tikai noskaņojums, bet ļoti ilgi tas pieturās.

Pirmajā reizē "Raģos", šķiet, viss izgāja relatīvi labi, bet dažus mēnešus vēlāk sūtītā vēstulē atrodams šāds fragments:

Šajā manā braucienā notika divas sarunas (ja tās var dēvēt tik maigā vārdā) ar topošo vīramāti. Pēc pirmās es biju līgava, un pat kāzu datums bija gandrīz norunāts. Pēc otrās esmu atkal brīva kā pirksts, un visi ceļi man vaļā. Cepuri gaisā gan nesviešu un nekādu atdzīvošanos nedemonstrēju. Cilvēks tomēr ir tik dīvaini iekārtots, novērtē vien to, kas jau zaudēts. Un tagad, kad noskaidrojies, ka es uz laukiem nebraukšu, bet M. C. tur vēl nav iekārtojies, tas ir - visa padarīšana ir ja ne likvidēta, tad atlikta uz tālāku nākotni, tikai tagad es jūtu, cik kopumā tas viss ir nelāgi un cik ļoti es esmu šim cilvēkam pieķērusies. Redzēsim, kā būs. Pagaidām - nāksies zubrīt.

Laulība tomēr notika - 1930. gada 23. martā (gan datums, gan gads nolasāms no vēlākām vēstulēm). Jau kā precēta sieva Olga raksta šādi 1930. gada vasarā:

Paldies, mīļā Ļusja, ka atcerējāties par mani un manu dzimšanas dienu, lai gan nezinu, kādai nejaušībai par to lai pateicos. Jums ar Jūsu plašo draugu logu aizmirst savu pašu mazāko paziņu būtu tīrais nieks! Kur gan Jūs esat? Kā Jums klājas? Kādu gaisu elpojat, kādiem ūdeņiem mazgājaties, kādai saulei sniedzat savus maigos vaigus? Kas tagad ietilpst jūsu svītā un ko jūs bezkaunīgi komandējat, izrādot savas despotiskās rūpes, kā savulaik - Jūsu paklausīgo kalponi? Kad atklāsiet savu salonu Rīgā? Par sevi nevaru uzrakstīt uz šīs papīra strēmeles. Patiesībā tomēr varu: Mokoša Garlaicība.

Līdzīgi liriski skumja vēstule arī 1931. gada pavasarī, kad, šķiet, jau nācis pasaulē Olgas pirmdzimtais:

Mans cietums ir pārvērties baltā paradīzē un Jūs neatpazītu kailos paugurus, ko tikāt redzējusi. Ziedošu ievu jūra, gaiss smaržu pilns un mana Cecīlija (Marijas vietniece) visu dienu staigā ar nopūtām. Viņas drudzi raisa Dominiks - mūsu strādnieks - un fons viņas romānam ir patiešām burvīgs. Skatos uz viņu un izjūtu skaudību. Esmu tam jau par vecu. Nedzirdu cīruļus, negribu viņus dzirdēt, lai gan viņi uzstājīgi tralina pie auss un gandrīz vai nolaižas uz pleca. Manai Cecīlijai ir 16 gadi un viņa ir katoliete. Saimniecībā viņai ir mazāk nojēgas nekā man, un varat iztēloties manu tagadējo dzīvi bez Marijas. Nolādu pavasari, nolādu cīruļus un baltos paugurus, un ievas, un vijolītes mežā! Vai tas viss ir man? Brēcošais Fedja, divi sivēni, arī brēcoši, 300 cāļu, katli ar zupu un putrām. Man ir 100 variantu pašnāvībai.
Un tomēr cīruļi un ievas valda manā divu aršīnu būrītī, ko aizpilda galds un bērnu ratiņi. Nospļauties uz to visu, es vispār nemīlu ievas. Cīruļiem gan nav ne vainas. Es tikai baidos, ka ķirši un ievas noziedēs un Jūs tos neredzēsiet. Kur tagad esat, ko darāt? Nepametiet mani vienu ar manām drūmajām domām par to, kā esmu pazudinājusi savu dzīvi. Redziet, pat cīruļi nespēj kliedēt manas skumjas, lai gan šodien esmu salīdzinoši labā noskaņojumā.

1932. gada pavasarī rakstītā vēstule stāsta jau par otro Olgas bērnu - meitu Elizabeti (vēlākās vēstulēs viņu sauks par Ļizu) un viņas kristībām, kā arī kārtējo minoro saturu par zaudēto jaunību:

"Paldies par rūpēm par manu priekšlaicīgi bojā gājušo talantu. Ja manas dzejas, pateicoties jūsu rūpestiem, tomēr publicēs, tas kļūs par kapa pieminekli manai jaunībai. Pat slavas dārdi mani neiekustinās manā purvā. Esmu gājusi bojā.
Mūsu stāvoklis joprojām ir draņķīgs. Visi grasās notīties. Mammīte šurp brauc vai katru dienu, izmantojot mūsu pacietību un moka mani ar savām nevajadzīgajām rūpēm un padomiem. Ja atceraties par pērnā gada skandālu: Fredis un naksnīgā apmeklētāja. Tad, lūk, tagad viņa ar viņu dzīvo jau likumīgā ceļā (vīramātes, nevis likuma priekšā). Interesanti. Jums būtu, ko mācīties. Abi krāc līdz pusdienai, un nekas. Viņa patiesībā ir pat jauka, klusa, starp citu, lai gan mēs neklātienē jau esam salamājušās. Par to - vēlāk.
Ceru satikties. Atbrauciet. Esmu noilgojusies pēc Rīgas. Eju bojā. Tikai ne man ir tā visa jezga. Krāju dusmas uz vīramāti. Tāds salds un ļaunprātīgs radījums. Viņa, nevis es. Ja atļausiet." Par ieceri kaut kur publicēt Olgas dzejas un tās iznākumu neko, protams, nezinu. Ludmilas draudzenes ar kaut kādiem literāriem izdevumiem bija saistītas, bet neko precīzāk nezinu, tai skaitā - pat, ja kādi Olgas dzejoļi tika publicēti, pilnīgi iespējams, ka ne zem viņas vārda, bet ar kādu literāro pseidonīmu.

Pēdējā vēstule vēl no neatkarīgās Latvijas laikiem, rakstīta 1932. gada rudenī, apkopo vairākas iepriekšējo iezīmes un zīmīgi noslēdz vēstījumu:

"Mīļā Ļusja, Ira man teica, ka Jūs bijāt ļoti smagi slima, tāpēc ar Kārlīti steidzu nosūtīt Jums savu līdzjūtību. Kaut arī nokavētu. Krājiet spēkus gaidāmajai ziemai. Bet tas, ka Jūsu dzīvoklī ir remonts un tālab Jūs aizkavēsieties vasarnīcā ilgāk par pierasto, pusslimam cilvēkam arī nav labi. Vēsa vasarnīca - mitrums u.t.t. To visu rakstu, jo Jūs, pēc Iras vārdiem, bijāt ļoti slima un esat ļoti novājējusi. Es ar bērniņiem Jūs atceros vēl tādu ziedošu, skaistu un jautru, neskatoties uz visām romantiskajām likstām. Bet tas jau bija vasarā, tagad ir rudens. Un Jūs esat atfzīvojusies!
Bet, ja Jūs grauzīsiet mani par šo vēstuli un citēsiet saviem draugiem frāzes kā "rudenīgā Ļusja", tad, Dievs ir mans liecinieks, nerakstīšu jums vairs, pat ja esat novājējusi ne par 10, bet par 20 kilometriem. Pieminiet manus draudus, rudenīgā Ļusja!
Bet man pašai ir rudens ilgas pēc pilsētas, ķinīšiem, teātra, operas un dejas ritma. Dzīves alkas mani uzveic tā, it kā es būtu akmens kapā nogulējusi šos trīs gadus un redzējusi ilgu un garlaicīgu sapni." Kas notika tālāk - nezinu. Bet varu pieņemt arī variantu, ka vecmāmiņa patiešām citēja "rudenīgo Ļusju", un Olgai viņai tādēļ 20 gadus nerakstīja. Diez vai tieši tā gan bija, bet to nenoskaidrot.

Korespondence (atbilstoši pieejamajam saturam) atjaunojās 1953. gadā. Tad jau arī Ludmila bija precējusies ar manu vectēvu, bet manai mammai bija septiņi gadi. Dzīvesvieta no Vecrīgas bija nomainīta uz Kuldīgas ielu Zasulaukā, arī pašai Olgai pavisam citas rūpes un raizes, par biežu tēmu vēstulēs kļuva Olgas vīra Kārļa slimošana. Olgas pieaugušie bērni, cik var saprast, dzīvoja Rīgā, un itin bieži apgrozījās arī pie maniem vecvecākiem.

"Mīļā Ļusja! Jūs, droši vien, mani gaidāt? Bet, diemžēl, mums neveicas. 28. decembrī Kārlītis bija mežizstrādē, tur apaukstējās, un tagad visu laiku guļ. Izrādījās, ka viņa ir reimatisms locekļos, tālab skats uz nākotni mums ir visai drūms. Labā plauksta jau ir pietūkusi un locītava palielinājusies izmērā. Tāpat sāp arī vieglās locītavas un abi elkoņi un pat kreisā roka. Bet ar labo viņš nevar brīvi rīkoties. Ārste viņas izrakstīja nosūtījumu uz Bauskas slimnīcu. Bet runā, ka no tās labuma maz. Bet vai varēsim viņu iekārtot slimnīcā Rīgā - tas ir liels jautājums, runā, ka tam nepieciešama protekcija. (...) Viņš baisi svīst. Kā viņu vest? Tā kā viņš bija mūsu vienīgais balsts, jūtamies ļoti bezpalīdzīgi. Bet jāsavāc spēki un jācīnās. Atkal jācīnās! Cik reizes dzīvē man tam jau bijis jāiet cauri.
Ceru, ka jūs visi esat veseli. Lūdzu, nododiet sveicienus savam tēvam un vīram, kā arī Natašai. Vai esat lasījusi "Kolā Brinjonu"? Esmu sajūsmā par šo grāmatiņu. Jums tā obligāti jāizlasa, tā jau ir Rīgā pie Ļizas."

"Kolā Brinjons" - daļēji biogrāfisks franču rakstnieka Romēna Rolāna romāns. Neesmu neko no viņa darbiem lasījis, bet viņa slavenākais darbs - "Žans Kristofs" - mūsmājās bija, ticami, ka vēl vecmāmiņas iegādāts.

Arī gadu vēlāk (1954. gada pavasarī) Olga vēsta par vīra slimošanu, kā arī - par nedienām kolhoza dzīvē:

Grūti sakārtot domas. Nogurums, skumjas par vīru, par aizgājušajām gaišajām dienām, dusmas par bezpalīdzību un mūsu kolhoza dzīves haotiskumu, viss sajucis vienā putrā. Aizstāvu savu vistu (un savas) intereses, bet nesekmīgi. Jo mazāk vistām barības, jo vairāk uzmanības velta bļodu un barotavu mazgāšanai. Par mana vīra slimības gaitu Ļiza Jums, droši vien, ir stāstījusi: viss pa vecam. Izgrieza mandeles, temperatūra nekrītas. Tā kā slimnīcā slimība divas reizes atkārtojās ar savām sāpēm, baidāmies ņemt Kārlīti mājās. Bet viņš ir noilgojies. Ar ko tas viss beigsies? Nezinu.

Šis saturs (un arī citās vēstulēs paustās sūdzības par kolhoza ikdienas absurdu un smago darbu ar pārāk lielo vistu skaitu) lieliski iet kopā ar "Bauskas Darbā" 1955. gada 15. jūnijā publicēto rakstu "Čakla putnkopju ģimene", kas vēsta šādi ar šādu tekstu:

Kad šogad no inkubatora atveda 1500 cāļu, nevienam nebija šaubu, ka to kopšana uzticama nevienam citam kā Kārlim Simim, jo jau trešaisgads, kopš Kaliņina vārdā nosauktā kolchoza-valde viņam uztic šo darbu. Un ne bez iemesla. Kurš gan cits, ja ne viņš pagājušā gadā no 1000 cāļiem saglabāja un izaudzēja 997. Šogad jau darbs lielāks - 1500 cālīši un visi prasa siltumu, gādīgu roku un darba mīlestību.
(...)
Arī Kārļa Sima dzīves biedre Olga Simis pie vistu kopšanas strādā ne mazums - jau no kolchoza dibināšanas sākuma un savā darbā uzkrājusi krietnu pieredzi. Pagājušā gadā no savām kopšanā nodotām vistām viņa no katras ieguva 132 olas.
(...)
Zinot, ka vistas mīl tīru ūdeni un ne labprāt dzer netīru, b. O. Simis dienā vairākas reizes mazgā dzeramos traukus un piepilda ar svaigu ūdeni."

Pēdējā rindkopa šajā citātā perfekti papildina tekstu par to, ka trauku mazgāšana īpaši aktuāla tad, ja nav, ar ko vistas barot.

Tā paša 1954. gada vasarā Rivoši pilnā skaitā bija viesojušies "Leišūros", uz ko atsaucas Olga savā nākamajā vēstulē:

Beidzot esmu ķērusies pie vēstules. Jūsu paciņu, liels paldies, saņēmām jau 23. datumā. Uz to neatbildējām, jo es posos uz Rīgu un domāju, ka atradīšu minūtīti, lai aizbrauktu pie Jums. Diemžēl, es tirgoju kolhoza gaiļus un nosēdēju tirgū līdz mūsu mašīnas aizbraukšanai. 28. datumā atkal biju Rīgā ar āboliem (zaļiem un kritušiem). Bet atkal nosēdēju līdz vakaram, bet nakti nevēlējos palikt. (...)
Izņemot Jūsu bēgšanu tajā liktenīgajā naktī uz 17. jūliju notika vēl viena bēda. Visus manus mīļos astoņus zosulēnus aiznesa cauna. Palika viens asins lāses uz būdiņas restēm. (...) Durvis, kuras salaboja "Rivoša kungs", atgādina mums ikdienas par mūsu mīļajiem un nemierīgajiem ciemiņiem. Bet Elmas nagi turpina augt, un nav, kam tos apgriezt. Baidos, vai tik man nenāksies atkal ķerties pie telegrammas pēc palīdzības? Varbūt izdosies atgriezt bēgļus zem mūsu nama jumta? Ļoti nožēloju, ka Elmāram nācās zaudēt tādu ķērienu (5000!) brauciena pie mums dēļ. Žēl, ka viņam neizdevās pie mums rast iedvesmu un radīt skulptūras šedevru. Materiāla pie mums bija gana: kaķi, suņi, visas, govis un tā tālāk.

Par kolhoza produkciju, kas tirgota Rīgā, proti, par tās kvalitātes trūkumu, Olga rakstīja arī citviet. Elmārs, mans vectēvs, bija tēlnieks, galvenokārt veidoja dzīvniekus, tāpēc uzskaitīti mājdzīvnieki un mājlopi kā potenciāls iedvesmas avots.

Savas veselības dēļ Kārlis Simis 1954. gada rudenī nonāca sanatorijā Baldonē, kamēr Olga vienatnē turpināja cīnīties pa darbiem, un sūdzēties par kolhozu:

Kolhozs mums daudz ko bija solījis, 2 kilogramus graudu par darba dienu un četrus rubļus naudā. Pagaidām esam dabūjuši tikai 1 kilogramu rudzu avansā līdz augustam un ziņo, ka vairāk par 1 kilogramu nebūs. Līdz ar to sapņi par kviešu miltiem neīstenojas. Līdz ar to vēršos pie Jums ar lūgumu, ja gadīsies lēti milti, vai nevarētu man iepirkt un iebērt kādā cementa mucā (ja varat tam veltīt kādu naudas summu). Ceru drīzumā pēc 27. datuma parādīties Rīgā tīrās, sausās ielās, elektrisko lampu apgaismojumā, izbraudīt teātri un citas izklaides, bet būtiskākais - atkal satikt Jūs, mīļā Ļusja!

Pāris mēnešus vēlākā vēstulē, kuras daļa adresēta manai mammai, izskan doma, ko arī no mammas biju dzirdējis atstāstītu (lai gan patiesībā attiecībā uz manām sekmēm viņa bija gana strikta un šai filozofijai nesekoja):

Sveicu tevi Jaunajā gadā un novēlu pēc iespējas vairāk divnieku, jo divnieki ir ģeniālas dabas pazīme, kamēr piecinieki liecina par viduvējību. No meitenes ar vieniem pieciniekiem liecībā nekā īpaša dzīvē nesanāks. Bet es ceru, ka tu reiz kļūsi par slavenību, un es vēl varēšu ar tevi lepoties.

Cik man zināms, skolā mammai tā arī neizdevās savas sekmes "izlabot" atbilstoši Olgas tantes vēlmēm. Augstskolā gan kaut kādi piedzīvojumi bija.

1955. gada jūlijā Olga Ludmilai vēstīja par to, kā "Leišūros" klājās Ludmilas meitai un ka labprāt tur redzētu arī Natālijas vecākus un pat solījās, ka šajā reizē Elmārs netiks nodarbināts. Te gan jāņem vērā, ka Elmārs tobrīd, manuprāt, jau bija slims (viņš nomira 1957. gada novembrī, bet pāris pēdējie mūža gadi bija ļoti smagi), kas varētu būt par iemeslu tam, kāpēc Natāliju iespējami ilgāk atstāja laukos pie Olgas. Šajā laikā vēstules bija pat vairākas, vienā no tām - raksturīgais Olgas humors:

Acīmredzot, Jūs abi esat ar mieru atstāt Natašu mums uz visiem laikiem. Priecājaties, ka tikāt vaļā no nemīlētās atvases, un šeit tālab nerādaties. Protams, mušu sišana, dārza laistīšana un staigāšana apkārt plikiem suņu priekšā - tās ir ļoti svarīgas un neatliekamas darīšanas, līdz ar to Jums nav nekādas iespējas izrauties no pilsētas. Taču to visu jūs varētu darīt arī pie mums. Tomēr varam Jums pavēstīt, ka mums nav nekādu iebildumu pret Natašas adoptēšanu. Un (lai tas jums par sodu!) arī viņai pret to nekā nav, izņemot... skolu. Tomēr būtu vēlams satikties, lai nokārtotu formalitātes un vienotos par alimentu apmēru.

Vēl vienu lielisku "padomju dzīves" stāstu Olga atklāja 1955. gada rudenī par sava dēla Jāņa piedzīvojumiem:

Jānis piecas dienas mūs mocīja ar savām neveiksmēm. Viņam Skaistkalnē piedzērušies miliči atņēma motociklu par to, ka viņam nebija līdzi dokumentu un par to, ka viņš apstājās pie Tautas nama durvīm, lai draugiem apvaicātos par viņu pārlikto eksāmenu rezultātiem. Tā kā milicis biju dzina prom asā formā, Jānis ne mazāk viņam atbildēja un lūdz būt pieklājīgākam, kā arī norādīja uz miliču reibumu. Šādos apstākļos četri miliči metās viņam virsu, atņēma motociklus, sastādīja protokolu un piesprieda 100 rubļus soda. Nepieredzējušais puika bija neattapīgs un parakstīja protokolu. Pēc ilgas skaidrošanās Bauskā un Skaistkalnē sodu viņam nācās samaksāt, kā arī viņš saņēma piezīmi tehniskajā talonā. Gribēja viņam pat atņemt dokumentus. Būs puikam mācība, ka priekšniecībai vienmēr ir taisnība un ir jāmāk tās priekšā klanīties, nevis celt degunu gaisā. Kā viņam beigās arī pateica, ka sods nav par noteikumu pārkāpumu, bet par rupjību. Mēs mēs visi, it īpaši Ira un es, pārdzīvojām šo stāstu kopā ar Jāni, bet tēvs viņu katru dienu lamāja.

Šī arī bija pēdējā vēstule no piecdesmitajiem gadiem, nākamā rakstīta 1964. gadā, kad Ludmila jau bija atraitne, bet Natālija - ne vairs maza meitene, kurai vēstulēs Olgas tante stāstīja par to, kā klājās saimniecības pīlēm, bet jau studente. Kā izrādās, mīlestība pret dzeju Olgai nebija zudusi un mana vecmāmiņa, kas visu mūžu no dažādiem avotiem pārrakstīja (vai ielīmēja kladēs) dažādas dzejas (vai viņa pati kaut ko arī rakstīja - nezinu), ar saviem atklājumiem dalījās arī ar draudzenēm, tai skaitā Olgu:

Dārgā Ļusja! Pārkārtoju Jūsu mapes, sakrātos dzejoļus un Jūsu vēstules, un tā sagribējās Jūs satikt. Manā priekšā ir pēdējie Jūsu atsūtītie Gončarova un Kuņajeva dzejoļo, un es atkal domāju - vai nu Jūs tik labi zināt, kas man var patikt, vai arī mums ir tik līdzīgas gaumes, bet man patīk viss, ko Jūs man sūtat. Kāpēc "Literatūras avīzē" nav tik labu dzejoļu, galvenokārt tulkojumi, bet dzejas tulkojums - tas nav tas. Gončarova "Es nesagaidīšu pavasari" ir burvīgs dzejolis, bet Kuņajeva "Maisi" ar savu "melno krāsu" man pat varbūt ir vēl tuvāki.

Dzejas kvalitāti, protams, komentēt nevaru, bet cilvēcīgi Kuņajevs, kas 2026. gadā joprojām ir dzīvs, noteikti nav tāds literāts, kura daiļradi es vēlētos iepazīt: aktīvs komunists, kas atbalstīja augusta puču, jau pēdējās desmitgadēs darbojies cīņā pret holokausta pētījumiem krievijā, un, protams, atbalstījis karu pret Ukrainu. Gončarovs miris 2001. gadā un līdz ar to vismaz putina režīma apstākļos nav varējis "atzīmēties".

Sešdesmito gadu vēstulēs diezgan daudz atsaukšanās uz kopīgām paziņām/draudzenēm, tai skaitā no jaunības gadiem. Man atpazīstamākā viņu vidū ir Katrīna Geista (dz. Sniedziņa) - ar viņu kopā Ludmila un Olga studēja, Katrīna ar vīru bija emigrācijā Brazīlijā, no Katrīnas Geistas ir ļoti daudz vēstuļu, ar to saturu vēl neesmu saņēmis iepazīties. Olga sarakstījās arī ar Katrīnas Geistas vīra māsām: Aleksandru un Irēnu. Tās abas noteikti bija šaipus "dzelzs priekškaram", bet, šķiet, ka nedzīvoja Latvijā. Cik man zināms, ar šīm māsām mana vecmāmiņa aktīvi nesarakstījās, gan jau kaut ko vairāk varētu noskaidrot no Katrīnas Geistas vēstulēm. Par to, ka Geistas nedzīvoja Latvijā, liecina kāda vēstule no Olgas bez datuma, kur viņa ziņo, ka A. Geista atsūtījusi 1000 rubļus, lai Olga un Kārlis varētu pie viņiem aizbraukt. Šķiet, ka māsas Geistas dzīvoja Maskavā.

Liels notikums Olgas dzīvē bija brauciens pa Volgu ar tvaikoni 1965. gadā, divdesmit dienas ilgs pasākums, apmeklējot daudzas un dažādas pilsētas. Lielākoties šis saturs nav atstāstīšanas vērts, vienīgā atmiņā palikusī detaļa - pilsēta vārdā Kaļazina, kuras vecpilsētas lielākā daļa nogrima kompletā ar Ugličas HES atklāšanu - diezgan klasiska padomju tradīcija, zināma, protams, arī Latvijā.

Vēstulē, kas rakstīta 1966. gada 18. novembrī, Olga Ludmilai pārmet, ka tā nav draudzeni informējusi par savas meitas kāzām (un piemin, ka par pašas Olgas bērnu laulībām Ludmila reizēm uzzinājusi ātrāk nekā šo bērnu māte), kamēr zīmītē, kas adresēta Natālijai, lasāms sekojošais:

Vai tu patiešām esi jau tik liela, ka mamma tev atļāvusi iziet pie vīra? Manā atmiņā tu joprojām pilnā augumā ietilpsti lielajā baltajā mazgājamā bļodā. Novēlu tev un tavam vīram no dzīves paņemt visu laimi, kas jums paredzēt, nepazaudējot ne drupatiņu ilgās, ilgās un, beigu beigās, tomēr pārāk īsās dzīves laikā.

Nākamajā, 1967. gadā, Olgas vēstulēs parādās jauna tēma - Ludmila ir kļuvusi par vecmammu. Pašai Olgai tobrīd jau ir vairāki mazbērni (cik tieši - nezinu), bet Ludmilu Olga sev raksturīgajā manierē ik pa reizei ķircina. Te viens garāks fragments par šo tēmu:

Lasot Jūsu vēstuli, iedziļinoties Jūsu dzīvē, kas skaidri stājas manā priekšā no vēstules, es visu laiku šausminos un brīnos. Pirmkārt, brīnos par Jums, kā Jūs varat cilāt, pārlikt, pārģērbt vairs ne tik ļoti mazu bērnu, Jūs, kurai bija grūti nest vairāk kā vienu maizes klaipu. Bet te, kā var redzēt, nostrādājis brīnums, ko biju Jums jau pieminējusi. Brīnums vārdā - vecmāmiņa! Bet kas par bērnu! Tas ir jau otrais brīnums Jūsu mājā. (...) Ļoti vienkārša viņas kopšana (lai neteiktu vairāk), gandrīz spartiska audzināšana un tādi izcili rezultāti! Bērns guļ līdz 10 rītā un no diviem līdz vakaram, un tikai paretām mazliet iekliedzas. Un ko tad bērniņš ēd, izņemot mātes pienu? Kur tad putriņas, sieriņi un cits papildu uzturs? Viņai taču jau ir pusgads? (...) Taču, ja Jūsu mazmeitu vadā uz konsultācijām, tātad ir kam dot padu, ne tā kā man savulaik, kad savu pirmdzimto gandrīz nomērdēju badā. Nē, jūsu mazulis ir brīnišķīgs, humāns, tikai mazliet tas sarežģījis Jūsu dzīvi, Jums atliek laiks kaķiem, suņiem, baložiem un pat avīzē Jūs paspējat ielūkoties!

Līdzīgā noskaņā Olga rakstīja vēl pusgadu vēlāk:

Man būs dīvaini Jūs redzēt vecmāmiņas lomā, ar smagu resnu mazuli rokās. Tiesa, ar Jūsu uzmanību un rūpēm diez vai mazulis būs kļuvis resns. Jūsu laiks aiziet baložiem, kaķiem, sunim. Kā gan tur vēl paēdin't bērnu ar vitamīniem un putriņām. Visas cerības uz jauno māti, bet viņa gan strādā, gan mācās.

Vēl viena tēma sešdesmito gadu otrās puses vēstulēs: Olgas tikšanās ar bijušajām skolasbiedrenēm no Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas (šīs skola sevi dēvēja par bijušās Lomonosova sieviešu ģimnāzijas turpinātāju un arī 40 gadus vēlāk tās abolventes sevi dēvēja par lomonosovietēm). Vairākas šādas bijušas skolasbiedrenes Olga piesauc vēstulēs, taču neko daudz par viņām noskaidrot man nav izdevies. Viena no tām bija Olgas klasesbiedrene bija Irēna Geiste, jau piesauktās Katrīnas Geistas vīra māsa. Vēl tur parādās tādi vārdi kā Jūlija Sitina, Ņina (Viktora meita), Ļeļa Berkholca, Antoņina (Toņa) Dragunova. Caur LU studentu datubāzi par pēdējo tomēr vismaz kaut ko vēl noskaidroju - vismaz atradu viņu studenšu grupas bildē kopā ar manu vecmāmiņu.

Pēdējā vēstule - 1969. gadā. Iespējams, ka tas liecina par pašas Olgas nāvi (Ludmila nodzīvoja līdz 1978. gadam), vai arī viņas vīra, vai abu. Vai arī - ka vēlāku gadu vēstules nav saglabājušās. Proti, neko precīzu nezinu, ja nu šis raksts nonāk kāda zinoša cilvēka acīs, tad, protams, tiks papildināts un precizēts.

Tas principā arī viss. Ko man izdevies noskaidrot par Olgas pēcnācēju likteni? Vecākais dēls Teodors Simis (1931-2021), trīsdesmito gadu vēstulēs saukts "Fedja", jau kā pieaudzis - Tedis. Dzīvoja Jelgavā, spēlēja mutes ermoņikas. Meita Elizabete (Ļiza), bija precējusies, viņai bija pēcnācēji, tai skaitā dēls Kārlis, neko vairāk nezinu. Jaunākais dēls Jānis Simis (1936-2016), apglabāts turpat Bārbelē, kur uzaudzis. Jānis Simis piecdesmito gadu otrajā pusē Rīgā mācījās tehnikumā un tolaik bija deklarēts Kuldīgas ielā 20 (vai viņš tur arī reāli dzīvoja - to gan nezinu).

Tāds, lūk, stāsts par meiteni, kas gribēja studēt un rakstīt dzeju, bet kļuva par putnkopi.