Viņi apsēdās viens otram pretī jau Rīgas stacijā, taču uzreiz viens otra uzmanību nepievērsa. Līdz Jāņavārtiem viņi katrs bija iegrimis savās personīgajās pārdomās. Tikai biļešu kontroliera parādīšanās lika viņiem paskatīties vienam uz otru. Viņi bija jauni un skaisti, bez vajadzības precizēt, cik tieši gara bija viņas bize un cik tieši dziļi varēja ieskatīties viņa brūnajās acīs.
Pie Šķirotavas stacijas viņa viņam uzsmaidīja. Viņš mazliet samulsa, bet pasmaidīja pretī. Un viņi turpināja smaidīt līdz pat Rumbulai. "Mani sauc Jānis," viņš teica. "Baiba," viņa atbildēja, lieki vārdus netērējot. Viņiem vēl nebija, par ko runāt, tāpēc viņa no somiņas izņēma grāmatu, bet viņš skatījās pa logu.
Beidzot viņš sadūšojās uzsākt sarunu. Vilciens tikām bija ieripojis Saulkalnes stacijā. "Es esmu students. Mācos par skolotāju. Tagad braucu mājās uz Nerzu." Viņa vārdi šķita iestudēti iepriekš, mājās daudzkārt atkārtoti. Viņa sarauca labo uzaci. "Ak tā, brauciet pie vecākiem, palīdzēsiet lauku darbos?" viņa atrauca, īsti nepaskatījusies viņa virzienā. "Kāds no manis tagad vairs strādātājs, pamazām parvēršos par pilsētas švītiņu," viņš sevi raksturoja paškritiski. Viņa viņu nomērīja ar skatienu: "Nudien, pilsētas švītiņam jūs esat daudz par staltu un raženu."
No Ikšķiles, garām Jaunogrei, Ogrei un Pārogrei, viņi sarunājās, arvien vairāk iegrimstot sarunā un mazāk domājot par savām bailēm no ātruma, par vilciena galamērķi un to, kas viņus sagaida mājās. Jaurās sarunās nemaz vairs nešķita, ka ceļš būtu ilgs, tāls un grūts. Stacijas viena pēc otras skrēja garām, un viņi pat neatskatījās. Ciemupe. Viņai ir tik skaista vaigu bedrīte. Ķegums. Viņš ir reizē iznesīgs un spēcīgs. Lielvārdē viņš viņai atzinās mīlestībā. Kaibalā viņa vēl bija nosarkusi. Jumpravā arī viņa pateica burvju vārdus: "Es tevi mīlu!"
Tālāk viņi brauca, sadevušies rokās. Bija zudušas atšķirības starp Parīzē bijušo smalko jaunkundzi un zēnu, kuram Rīga šķita lelpilsēta. Viņi brauca pa Latvijas laukiem, bet viņiem nevajadzēja pasaules daiļuma, viņi bija skaisti viens otram.
Vilciens piestāja Skrīveros. Viņi bija laimīgi. Vilciens piestāja Aizkrauklē. Viņi bija laimīgi. Vilciens piestāja Koknesē. Viņi joprojām bija laimīgi.
Klintenē viņš ieraudzīja, ka vagonā iekāpj liktenīga blondīne, aiz sevis vilkdama ceļojumu somu uz ritentiņiem. Viņš vairs nebija drošs, ka viņš patiešām ir laimīgs. "Pasaulē ir tik daudz skaistu sieviešu," viņš prātoja, "kā lai es zinu, ka tā īstā un vienīgā ar mani brauc kopā jau no pašas Rīgas?" Domas ceļo pa gaisu no viena cilvēka pie otra pa neredzamām saitēm, un pēc brīža arī viņas sirdī iezagās šaubas. "Vai viņš ir gana nopietns? Vai viņš būs gādīgs tēvs? Vai varbūt viņš kļūs par alkoholiķi?"
Pļaviņās viņa apraudājās. Viņš centās viņu mierināt, bet saprata, ka viņam trūkst īsto vārdu. Viss, ko viņš teica, bija gudri un pareizi, bet tas nenāca no sirds. Un viņa to juta. Tāpēc viņa raudāja arvien gaužāk un spēcīgāk. Viņš sajutās neērti, un pārsēdās uz cita sola.
Pilnīgi nejauši sagadījās, ka tieši tur sēdēja liktenīgā blondīne. Vai arī tā bija liktenīgā tumšmate, tam nav sevišķas nozīmes. Sēdēt blakus liktenīgajai sievietei bija patīkami. Viņa bija tik neparasta un eksotiska. Un viņas mati mirdzēja.
Tikām viņa, palikusi viena, pārstāja raudāt. Viņai joprojām bija smagi un Aiviekstē viņa gandrīz izkāpa no vilciena. Tomēr pēdējā brīdī pārdomāja. Jau jau esi iekāpis vilcienā - brauc vien līz galam. Turklāt Krustpilī arī viņai parādījās blakussēdētājs. Puisis ar vijoli - tas taču vienmēr ir tik skaisti!
Zilānos viņi atkal bija laimīgi. Tikai atsevišķi. Taču Kūkās liktenīgā sieviete izkāpa, un viņam pietrūka dūšas viņai sekot. Viņš jau gribēja atgriezties savā vecajā vietā, bet tur priekšā bija puisis ar vijoli. Puisis ar vijoli? Puisis ar vijoli. Kas tas tāds un ko viņam te vajag? "Ejam, aprunāsimies tamburā," viņš teica puisim ar vijoli. "Viņam ar tevi nav nekā runājama," viņa atbildēja vijolnieka vietā, "un kur tu pats šo laiku biji? Atstāji mani vienu, un pats aizgāji pie liktenīgas sievietes. Tikko tā izkāpj, tā tu esi atpakaļ. Atradies dižais džentelmenis!" Kamēr viņi strīdējās, puisis ar vijoli bija kaut kur nozudis miglā. Droši vien, viņš izkāpa Mežārē. Nu, nekas, arī tā mēdz gadīties. Nekas cits neatlika, nācās vien viņam atkal sēsties viņai blakus - vieta tukša nevar palikt, jābrauc vien būs tālāk kopā!
Atašienes stacijā viņi atkal bija sadevušies rokās. Varētu padomāt, ka tā būtu bijis vienmēr. Un atkal stacijas sāka skriet garām viena pēc otras, viena pēc otras! Stirniene, Varakļāni, Viļāni. Viņu attiecībās vairs nebija iepriekšējā viegluma, to aizstāja pamatīgums un pastāvīgums, drošība un stabilitāte.
Un viņi bija laimīgi. Viņi vairs tik ļoti nejūsmoja kā iepriekš, bet viņi viens otra sabiedrībā jutās droši, stabili un mīlēti. Kad Kazradžos vilcienos iekāpa nu jau kārtējā liktenīgā sieviete, viņš uz to tik vienu reizi paskatījās. Un atkal pievērās tai, kas sēdēja viņam pretī. Protams, viņa ceļā kopš Rīgas bija izmainījusies. Taču arī viņš pats nebija vairs tas kas iepriekš. Viņš nezināja, vai varēja teikt, ka viņi bija kļuvuši tieši labāki, bet citādi - pilnīgi noteikti. Nu jau viņus vairs nespēja izbiedēt Sakstagals, kurš bija nemanāmi piezadzies. Un no Sakstagala jau arī nemaz nevajadzētu bīties, vienkārši tā bija atzīme, no kuras varēja pieņemt - Zilupe vairs nav tālu. Bet arī no tuvojošās Zilupes viņi ne gluži bijās, vienkārši labprātāk viņi būtu braukuši vēl un vēl, tā lai Zilupe būtu tikai tāls punkts pie apvāršņa, kuram nekad netiec tuvāk. Taču vagona riteņi mūžību nepazina, tie griezās un griezās, un pienāca Skrinda.
Tā viņi turpināja braukt. Vilciens kļuva arvien tukšāks, pazīstamu seju vairs nebija daudz. Īpaši daudz pasažieru izkāpa Rēzeknē. Tikām viņi joprojām bija sadevušies rokās. Un nu jau viņi zināja, ka šādi viņi brauks tik ilgi, cik vien tas būs iespējams.
Mežā netālu no Taudejāņiem pavīdēja vilks. Viņi abi to ievēroja. "Ziema vairs nav tālu," padomāja viņš, bet neko neteica, lai lieki viņu neuztrauktu. "Ziema vairs nav tālu", padomāja viņa, bet neko neuztrauca, lai lieki viņu neuztrauktu. Viņi viens otru saudzēja, iespēju robežās paildzinot laimi. Viņi bija pārstājuši skatīties ārā pa logu. Jā, kaut kur tur ārpusē garām paslīdēja Cirma, aizpeldēja projām Zvirgzdene, taču tā vairs nebija viņu darīšana. Viņi pat nepainteresējās, kāpēc vilciens tik ilgi uzkavējās Ludzas stacijā. Vai tā notika parasti? Vai šoreiz bija kas īpašs? Viņi vienkārši baudīja braucienu, kamēr tas vēl turpinājās. Kādēļ sarežģīt lietas, kuras būtībā ir tik vienkāršas?
Iznaudā viņa viņam uzsmaidīja. Ne tik koķeti kā pirmo reizi, bet daudz patiesāk. Istalsnā arī viņš pasmaidīja. Viņa smaidā varēja reizē saskatīt nebeidzamu prieku un neizsmeļamas bēdas, gandarījumu un sāpes. Viņam nekas vairs nebija jāsaka. Ozolkalnā viņš piecēlās kājās uzlika somu pār plecu un, iedevis viņai atvadu skūpstu, devās vilciena durvju virzienā. Viņa mēģināja viņu noturēt, bet nespēja. Nerzā viņš izkāpa no vilciena.
Viņa redzēja, kā viņš viņai māja ar roku, stāvēdams uz perona. Taču vilciens tikai traucās tālāk, un drīz viņš zuda viņas skatienam.
Briģu staciju viņa neredzēja, viss jau tāpat bija skaidrs. Tūliņ vilciens piestās Zilupē, un nekur tālāk neviens vairs nebrauks.