Kazhes pierakstu burtnīca

Pagātnē ir palikuši tie laiki, kad Peļevinadarbi dzimtajā Krievijā šķēla kritiķu un lasītāju viedokļus - kad viņam bija gan bariem kaislīgu līdzjutēju, gan tādi paši baru radikālu noliedzēju. 21.gadsimta Putina Krievijā Peļevins ir kļuvis par vienu no tiem autoriem, par kuriem pieņemts teikt sliktu vai neko - nepietiekami ērts, nepietiekami paklausīgs, plus vēl ar tendenci lietot necenzētu leksiku. Un zināms taču, ka normāla krievu cilvēka ausij tie sliktie vārdi it nemaz nav pieņemami, un pats viņš tos ne tikai nelieto, bet pat dzirdējis nav. Tālab arī šīs grāmatas ievadā tevi, mazo lasītāj, brīdina, ka šādi vārdi tajā būs, lai esi sagatavots.

Visai sev netipiskā manierē Peļevins ir uzrakstījis "sīkvelu" jeb turpinājumu - grāmatā pie lasītājiem atgriežas "Empire V" varonis vampīrs Rama II, un mēs turpinām iepazīt to dīvaino pasauli, kurā valda vampīri, kas pārtiek no mistiskā "bablosa", kuru ražot cilvēkiem liek vampīru iedēstītais "prāts B". Turklāt, kā jau varēja gaidīt, izrādās, ka ir vēl vairāki apziņas (nē, tā nav īsti apziņa), ar kuriem pirmajā daļā mēs vēl neiepazināmies - ka patiesībā vampīri "tolstojieši" nav vienkārši asinssūcēji, bet ka ir slepenā Drakulas mācība par cilvēku atbrīvošanu, plus vēl parādās īpaši mistiskais vampīru vadonis Betmens Apollo, kurš it kā kontrolē visus procesus, bet vienlaikus viņš, protams, nepastāv, jo viss un visi eksistē tikai Dižā Vampīra prātā, vai arī neeksistē, un ar domā ir tā, kā ar gurķi, vai arī ne gluži - vispār, sarežģīta ir tā visa padarīšana un tipiski peļevinīga. Un, protams, balstīta mūsdienu Krievijas reālijās, bet ne gluži burtiskā nozīmē, un kas šajā visā padarīšanā ir Putins un kas Obama - tas ne vienmēr ir tik ļoti skaidrs (vai arī ir skaidrs, nez).

Kā jau parasti saku par Peļevina grāmatām - šis nav viņa spožākais veikums, un tās visas austrumu filozofijas domas, kuras viņš atkārto katru reizi no jauna, ir dzirdētas atkal un atkal. Bet - rakstīt viņš joprojām māk. Krievija joprojām mēģina iet to savu mīklaino izredzētās un vienlaikus nolādētās valsts ceļu, kurā ir vienkārši jābūt tādam Peļevinam un tādām viņa grāmatām, kuras valsts aparātam lojāliem kritiķiem nolīdzināt līdz ar zemi, un kaut vai tādēļ vien man viņš ir jāslavē, jo es nevēlos būt ar šiem cilvēkiem barikāžu vienā pusē un dzert tēju no vienas un tās pašas krūzes.