iPhuck 10
Pat neatceros (neieskatoties pierakstos), kurš bija pēdējais Peļevina darbs, par kuru man bija neviltota sajūsma. Ieraduma pēc teju visus tos esmu lasījis, bet sajūta, ka viņš ir sevi izrakstījis, kļuva tikai spēcīgāka un spēcīgāka. Un tad es krievu grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "iPhuck 10" uz vāka.
Būtu dīvaini, ja šī grāmata būtu tik vien kā iesmiešana par kompāniju Apple. Tas nav Peļevina dabā - ņemt tik sekli un šauri. Protams, ka šajā grāmatā ņirgāšanās netrūkst, bet vēriena tam visam ir ļoti daudz. Patiesībā jau grāmatu, vismaz atbilstoši tās saturam, nerakstīja vis Peļevins, bet gan policijas algoritms Porfirijs Petrovičs, kurš līdzās darbam noziegumu izmeklēšanā raksta beletristiku par darbu noziegumu izmeklēšanā (vēl ignorējot trešo funkciju, kas tam piemīt - virtuāls sekss ar no cietuma izlaistiem noziedzniekiem, kuri par samaksu saņem atlīdzību par izciestajām ciešanām).
Grāmatas sižets ir vienlaikus vienkārši un pamatīgi samudžināts. Porfiriju Petroviču noalgo (arī privāti algot policijas algoritmus ir iespējams) kāda sieviete, kura ir mākslas kuratore un kurai viņš nepieciešams, lai noskaidrotu šo to par "ģipša" laikmeta mākslu. Kā izrādās, "ģipsis", tā ir pēdējā vērā ņemamā modernās mākslas kustība, kas esot uzplaukusi 21. gadsimta pirmajā pusē un kura galvenokārt sastāv no ļoti dīvainiem konceptmākslas risinājumiem. Kas tur notiek saistībā ar izmeklēšanu, patiesībā nav svarīgi, drīzāk svarīgas ir attiecības starp Porfiriju un viņa klienti, bet arī tās patiesībā nav tik svarīgas, lielā mērā interesantāka par to ir pasaule, kādā viņi darbojas.
Tādi sīkumi kā Krievijā atjaunota monarhija, kalifāts Eiropā, sašķīdušas ASV un tā tālāk, nav pat īsti pieminēšanas vērti. Būtiskākais ir tas, ka apšaubāmu apstākļu dēļ (iespējams - tehnoloģiju kompāniju sazvērestības rezultātā) dzimumsakari starp cilvēkiem ir kļuvuši aizliegti to lielā riska dēļ, tā vietā stājoties dažādiem virtuālās pasaules risinājumiem, kur tev palīdz iPhuck un Androgyne piedāvājums. Līdz ar to daļēji šī grāmata ir par seksu, bet kā jau raksturīgi Peļevinam - ļoti daļēji. Visa kā tur ir slānis uz slāņa, ieskaitot viņam tik raksturīgo reklāmas pasaules iekļaušanu, vulgārus jokus nosaukumos, 2016.-2017. gada politisko aktualitāšu projekciju nākotnes pasaulē, filozofiskas pārdomas par esību, ņirgāšanos par moderno mākslu un sviesta pasniegšanu par tādu. Lielisks ir paņēmiens, ka viņa literārais varonis - bezpersonisks algoritms, kurš gan imitē personības klātbūtni lasītāja labad, ik pa brīdim mazliet atkāpjas no tēmas un raksturo savus darbības principus un paņēmienus. Vispār šī ir reize, kad man mazāk gribās rakstīt par to, kāda ir šī grāmata, bet vairāk - vienkārši ieteikt, lai tu to ņem un izlasi, ne jau velti tā manī ir atgriezusi ticību autoram, kuru kādreiz biju ļoti mīlējis, bet šajā tūkstošgadē - vairs ne tik ļoti.
Būtu dīvaini, ja šī grāmata būtu tik vien kā iesmiešana par kompāniju Apple. Tas nav Peļevina dabā - ņemt tik sekli un šauri. Protams, ka šajā grāmatā ņirgāšanās netrūkst, bet vēriena tam visam ir ļoti daudz. Patiesībā jau grāmatu, vismaz atbilstoši tās saturam, nerakstīja vis Peļevins, bet gan policijas algoritms Porfirijs Petrovičs, kurš līdzās darbam noziegumu izmeklēšanā raksta beletristiku par darbu noziegumu izmeklēšanā (vēl ignorējot trešo funkciju, kas tam piemīt - virtuāls sekss ar no cietuma izlaistiem noziedzniekiem, kuri par samaksu saņem atlīdzību par izciestajām ciešanām).
Grāmatas sižets ir vienlaikus vienkārši un pamatīgi samudžināts. Porfiriju Petroviču noalgo (arī privāti algot policijas algoritmus ir iespējams) kāda sieviete, kura ir mākslas kuratore un kurai viņš nepieciešams, lai noskaidrotu šo to par "ģipša" laikmeta mākslu. Kā izrādās, "ģipsis", tā ir pēdējā vērā ņemamā modernās mākslas kustība, kas esot uzplaukusi 21. gadsimta pirmajā pusē un kura galvenokārt sastāv no ļoti dīvainiem konceptmākslas risinājumiem. Kas tur notiek saistībā ar izmeklēšanu, patiesībā nav svarīgi, drīzāk svarīgas ir attiecības starp Porfiriju un viņa klienti, bet arī tās patiesībā nav tik svarīgas, lielā mērā interesantāka par to ir pasaule, kādā viņi darbojas.
Tādi sīkumi kā Krievijā atjaunota monarhija, kalifāts Eiropā, sašķīdušas ASV un tā tālāk, nav pat īsti pieminēšanas vērti. Būtiskākais ir tas, ka apšaubāmu apstākļu dēļ (iespējams - tehnoloģiju kompāniju sazvērestības rezultātā) dzimumsakari starp cilvēkiem ir kļuvuši aizliegti to lielā riska dēļ, tā vietā stājoties dažādiem virtuālās pasaules risinājumiem, kur tev palīdz iPhuck un Androgyne piedāvājums. Līdz ar to daļēji šī grāmata ir par seksu, bet kā jau raksturīgi Peļevinam - ļoti daļēji. Visa kā tur ir slānis uz slāņa, ieskaitot viņam tik raksturīgo reklāmas pasaules iekļaušanu, vulgārus jokus nosaukumos, 2016.-2017. gada politisko aktualitāšu projekciju nākotnes pasaulē, filozofiskas pārdomas par esību, ņirgāšanos par moderno mākslu un sviesta pasniegšanu par tādu. Lielisks ir paņēmiens, ka viņa literārais varonis - bezpersonisks algoritms, kurš gan imitē personības klātbūtni lasītāja labad, ik pa brīdim mazliet atkāpjas no tēmas un raksturo savus darbības principus un paņēmienus. Vispār šī ir reize, kad man mazāk gribās rakstīt par to, kāda ir šī grāmata, bet vairāk - vienkārši ieteikt, lai tu to ņem un izlasi, ne jau velti tā manī ir atgriezusi ticību autoram, kuru kādreiz biju ļoti mīlējis, bet šajā tūkstošgadē - vairs ne tik ļoti.
2018-09-10
comments powered by Disqus