Против всех
Viktora Suvorova spožākie slavas laiki bija pagājušās tūkstošgades pēdējās desmitgades, pateicoties diviem darbiem - "Akvārijs" un "Ledlauzis". Taču arī turpmākajās desmitgadēs viņš rakstīja un joprojām raksta, noteikti saglabājot sev kaut kādu stabilu auditoriju un vairs droši vien neraisot sevišķu interesi pat Putiniskās Krievijas ideoloģiskajiem cīnītājiem, jo Suvorovs gluži vienkārši vairs nav gana dzirdams, lai par viņu būtu vērts satraukties.
Autora specializācija ir personīgais skatījums uz padomijas vēsturi ar lielāku vai mazāku sensacionālisma piedevu. Viņa daiļradei ir ļoti raksturīgi par katru tēmu rakstīt gari, plaši un detalizēti, līdz ar to vienas grāmatas ietvaros apskatīt sevišķi plašu laika periodu viņš fiziski nav spējīgs, un arī manis izlasītā grāmata "Pret visiem" ir tikai pirmā daļa triloģijai par "Diženo desmitgadi" jeb laiku, kad PSRS valdīja Nikita Hruščovs. Grāmatas vairāk kā trīssimt lappusēs autors ļoti daudz reižu novirzās no sava vēstījuma pamatlīnijas, iesaistoties gan polemikā ar cilvēkiem, kuriem viņš nepiekrīt, no Interneta un ne tikai, gan atstāstot tēmas, par kurām viņš rakstījis jau kopš pirmsākumiem (piemēram, PSRS gatavošanās uzbrukt Hitleram un jebkādas gatavības trūkums aizsardzības karam). Ja viņš spēlētu rokmūziku, to sauktu par pašplaģiātu - Suvorovs atkal un atkal izmanto tās pašas melodiskās konstrukcijas, kas viņam reiz atnesa slavu, joprojām mēģinot pierādīt to pašu, ko viņš vienmēr ir mēģinājis pierādīt.
Autora skatījums uz PSRS maršala Georgija Žukova personību man bija zināms no "Es ņemu savus vārdus atpakaļ" (to es lasīju pavisam nesen - 2005.gadā), tāpat viņa skatījums, ka Staļins nebūt nebija baisāks noziedznieks kā citi padomju līderi, it īpaši - ne salīdzinājumā ar Ļeņinu, kuru Suvorovs īpaši nemīl. Arī tas man principā jau bija zināms. Kas bija interesantāk, ir viņa viedoklis, ka asā cīņa par to, kurš valdīs pēc Staļina nāves (un atbilstoši viņa izpratnei, tuvākais "personāls" arī bija parūpējies par to, lai tā pienāktu ātrāk), lielā mērā bija par to, vai PSRS turpinās sociālistiskas stagnācijas ceļu vai mēģinās kļūt par normālu valsti un ka šīs cīņas zaudētājs - Lavrentijs Berija - bija tas, kurš būtu vēlējies savienībā patiešām sakarīgas pārmaiņas, bet Hruščovs izvēlējās turpināt marksisma-ļeņinisma-staļinisma ceļu, tik vien kā nomaskējot pašu Staļinu. Berija sabiedrības apziņā ir uzglabājies kā asinskārs briesmonis - Čekas vadītājs - kurš turklāt vēl arī bija seksuāls maniaks. To par viņu nenoliedz arī Suvorovs, bet - ko par Beriju raksta pat Wikipedia: Hruščova galvenais ierocis Berijas gāšanai bija tā gatavība pret finansiālu atbalstu no Rietumvalstīm pieļaut Vācijas apvienošanos un autonomijas statusu Baltijas valstīm! Lieki teikt, ka "atkušņa" varonis Ņikita H. neko tādu pat pieļaut nebija gatavs.
Vienlaikus jāatzīst, ka "Pret visiem" ir slikti lasāma grāmata - Suvorova rakstības stils gan nav sauss (viņš pats to arī uzsver, ka viņš neraksta kā vēsturnieks), bet viņam vēl vairāk kā man trūkst spējas izteikties lakoniski. "Noformulē domu. Pamato. Pievieno atsauci. Nākamā tēma." - tas galīgi nav par viņu. Un ja man, kas nebija neko no viņa darbiem lasījis vairāk kā desmit gadus, bieži radās sajūta: "Jau atkal?", tad aktīvākam viņa sekotājam iespaidi varētu būt tikai sliktāki. Un šī nav tā viņa grāmata, ar kuru vajadzētu sākt pazīšanos ar Suvorovu.
Autora specializācija ir personīgais skatījums uz padomijas vēsturi ar lielāku vai mazāku sensacionālisma piedevu. Viņa daiļradei ir ļoti raksturīgi par katru tēmu rakstīt gari, plaši un detalizēti, līdz ar to vienas grāmatas ietvaros apskatīt sevišķi plašu laika periodu viņš fiziski nav spējīgs, un arī manis izlasītā grāmata "Pret visiem" ir tikai pirmā daļa triloģijai par "Diženo desmitgadi" jeb laiku, kad PSRS valdīja Nikita Hruščovs. Grāmatas vairāk kā trīssimt lappusēs autors ļoti daudz reižu novirzās no sava vēstījuma pamatlīnijas, iesaistoties gan polemikā ar cilvēkiem, kuriem viņš nepiekrīt, no Interneta un ne tikai, gan atstāstot tēmas, par kurām viņš rakstījis jau kopš pirmsākumiem (piemēram, PSRS gatavošanās uzbrukt Hitleram un jebkādas gatavības trūkums aizsardzības karam). Ja viņš spēlētu rokmūziku, to sauktu par pašplaģiātu - Suvorovs atkal un atkal izmanto tās pašas melodiskās konstrukcijas, kas viņam reiz atnesa slavu, joprojām mēģinot pierādīt to pašu, ko viņš vienmēr ir mēģinājis pierādīt.
Autora skatījums uz PSRS maršala Georgija Žukova personību man bija zināms no "Es ņemu savus vārdus atpakaļ" (to es lasīju pavisam nesen - 2005.gadā), tāpat viņa skatījums, ka Staļins nebūt nebija baisāks noziedznieks kā citi padomju līderi, it īpaši - ne salīdzinājumā ar Ļeņinu, kuru Suvorovs īpaši nemīl. Arī tas man principā jau bija zināms. Kas bija interesantāk, ir viņa viedoklis, ka asā cīņa par to, kurš valdīs pēc Staļina nāves (un atbilstoši viņa izpratnei, tuvākais "personāls" arī bija parūpējies par to, lai tā pienāktu ātrāk), lielā mērā bija par to, vai PSRS turpinās sociālistiskas stagnācijas ceļu vai mēģinās kļūt par normālu valsti un ka šīs cīņas zaudētājs - Lavrentijs Berija - bija tas, kurš būtu vēlējies savienībā patiešām sakarīgas pārmaiņas, bet Hruščovs izvēlējās turpināt marksisma-ļeņinisma-staļinisma ceļu, tik vien kā nomaskējot pašu Staļinu. Berija sabiedrības apziņā ir uzglabājies kā asinskārs briesmonis - Čekas vadītājs - kurš turklāt vēl arī bija seksuāls maniaks. To par viņu nenoliedz arī Suvorovs, bet - ko par Beriju raksta pat Wikipedia: Hruščova galvenais ierocis Berijas gāšanai bija tā gatavība pret finansiālu atbalstu no Rietumvalstīm pieļaut Vācijas apvienošanos un autonomijas statusu Baltijas valstīm! Lieki teikt, ka "atkušņa" varonis Ņikita H. neko tādu pat pieļaut nebija gatavs.
Vienlaikus jāatzīst, ka "Pret visiem" ir slikti lasāma grāmata - Suvorova rakstības stils gan nav sauss (viņš pats to arī uzsver, ka viņš neraksta kā vēsturnieks), bet viņam vēl vairāk kā man trūkst spējas izteikties lakoniski. "Noformulē domu. Pamato. Pievieno atsauci. Nākamā tēma." - tas galīgi nav par viņu. Un ja man, kas nebija neko no viņa darbiem lasījis vairāk kā desmit gadus, bieži radās sajūta: "Jau atkal?", tad aktīvākam viņa sekotājam iespaidi varētu būt tikai sliktāki. Un šī nav tā viņa grāmata, ar kuru vajadzētu sākt pazīšanos ar Suvorovu.
2020-02-23
comments powered by Disqus