Тарантас
Eh, kāda vilšanās! Šī grāmata sākās tik cerīgi, bet ar katru nākamo nodaļu mana sajūsma noplaka, to pamazām aizstājot sašutumam par to, ka ironijas un cinisma vietā pēkšņi parādās salkans patriotisms un Dzimtenes diženuma apzināšanās. Taču nesteigsimies pa priekšu tarantasam, bet iepazīsim Ivanu Vasiļeviču un Vasīliju Ivanoviču tā, kā to autors iecerējis.
Atkāpjoties vēl mazliet tālāk, droši vien būtu vērts kaut ko pastāstīt par grāmatas autoru. Vladimiru Sologubu diez vai varētu dēvēt par vienu no visu laiku izcilākajiem krievu literātiem, ne velti pat Wikipedia viņu raksturo kā "minor writer". Vienlaikus, savos ziedus laikos viņš Krievijā bija ļoti populārs un mūsdienās krievu literatūrkritika viņa agrīno daiļradi atzīst par nodzīmīgu parādību Krievijas literatūrā 19. gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Nācis no ļoti aristokrātiskām aprindām (kā citādi lai dēvē rakstnieku, kurš ir arī grāfs?), Vladimirs Sologubs reālajā dzīvē esot bijis itin pakļauts modes tendencēm, vieglprātīgs un uz ārišķībām tendēts, bet tas, protams, viņa literāro darbību nedz noniecina, nedz padara to vērtīgāku.
Nākamais nozīmīgais jautājums ir: kas ir tarantass? Atzīšos, ka līdz šim ar tādu vārdu pazīstams nebiju, bet definīcija esot šāda: "izturīgi segti rati/vāģi garā aizjūgā, sevišķi noder braukšanai pa Krievijas sliktajiem lauku ceļiem." Tieši šādām vajadzībām konkrētais transporta līdzeklis arī tiek pielietots šajā grāmatā. Kad šis būtu noskaidrots, pāriesim pie grāmatas satura.
Vasīlijs Ivanovičs ir pusmūža (vai pēc tā laika standartiem - vecs) zemes īpašnieks, kurš pēc darījumu kārtošanas Maskavā dodas uz dzimto ciematu kaut kur netālu no Kazaņas - pie sievas, bērniem un dzimtscilvēkiem. Ivans Vasiļjevičs tikām ir daudz jaunāks, nupat atgriezies no Eiropas apceļošanas un izmanto iespēju kā pasažieris braukt Vasīlija Ivanoviča tarantasā, jo naudu viņš Eiropā, protams, ir notriecis. Jaunākajam vīrietim ir plāns šajā braucienā piedzīvoto pierakstīt, lai radītu ceļojuma piezīmju grāmatu, aprakstot īsteno Krievijas garīgumu un dzīvessziņu. Vecākajam vīram šķiet, ka tā ir tukša vervelēšana. Un tā nu viņi brauc, novēro un piedzīvo, taču nekas nav tāds, lai Ivana Vasiļjevičam šķistu pierakstīšanas vērts.
Interesanti ir tas, ka pirmās šīs grāmatas nodaļas ir pilnas ironisku novērojumu un skeptiskas attieksmes pret teju visu, komplektā ar kritiskām piezīmēm gan attiecībā uz Krieviju, gan Eiropu, kurai tā mēģina līdzināties, bet jo tālāk grāmata iet, jo vairāk Sologubs kļūst sentimentāls, sāk apbrīnot krievu zemnieku, raksturot to, cik labi patiesībā ir būt dzimtscilvēkam, ja tev ir labs saimnieks, ne tā kā sasodītajā Eiropā, kur neviens par nabadziņu neparūpēsies, ja būs neraža vai ugunsgrēks. Un vienkāršie krievu tirgotāji iztiek bez jebkādiem rakstiskiem līgumiem un vienošanām, jo godaprāts ir svarīgāks. Tā pamazām grāmata kļūst par konkrētu Eiropas noniecināšanu un Krievijas ceļa slavēšanu, un sākotnēji kā kaitinošs aprobežots vecis attēlotais Vasīlijs Ivanovičs izrādās izcili labs saimnieks, kārtīgs ģimenes cilvēks (nekas, ka iepriekš viņš drīzāk šķitis esam tāds vecs izvirtulis), un grāmata pārvēršas par moralizēšanas paraugu. Protams, es saprotu, ka tajos laikos Krievijā pastāvēja cenzūra, turklāt pats autors bija piederīgs tām aprindām, kurām nebija nekādas motivācijas, lai kaut kas principiāli mainītos, bet tas nenozīmē, ka mani šādas "vērtības" pārliecina. Protams, amizanti, ka "Tarantasā" tik ļoti tiek slavēts autentiskums un izsmieta līdzināšanās Eiropas modei, bet pats autors visu mūžu esot bijis totāls modes upuris. Un es arī apzinos, ka ne jau ideoloģiskā sakritība ar manām vērtībām raksturo to, cik laba vai slikta ir šī grāmata. Cita lieta, ka tās temps otrajā pusē totāli nokrītas, sākas pilnīgi nesaistoši apraksti, klišeju kotletes un zems lasāmības līmenis, kā rezultātā šī nebūt ne apjomīgā grāmata ir grūti pieveicama līdz beigām. Ja sākotnēji man šķita, ka ar vieglu sirdi to rekomendēšu un saukšu par negaidītu patīkamu pārsteigumu, tad beigās nekā vairāk kā "meh" sajūtas nav.
Atkāpjoties vēl mazliet tālāk, droši vien būtu vērts kaut ko pastāstīt par grāmatas autoru. Vladimiru Sologubu diez vai varētu dēvēt par vienu no visu laiku izcilākajiem krievu literātiem, ne velti pat Wikipedia viņu raksturo kā "minor writer". Vienlaikus, savos ziedus laikos viņš Krievijā bija ļoti populārs un mūsdienās krievu literatūrkritika viņa agrīno daiļradi atzīst par nodzīmīgu parādību Krievijas literatūrā 19. gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Nācis no ļoti aristokrātiskām aprindām (kā citādi lai dēvē rakstnieku, kurš ir arī grāfs?), Vladimirs Sologubs reālajā dzīvē esot bijis itin pakļauts modes tendencēm, vieglprātīgs un uz ārišķībām tendēts, bet tas, protams, viņa literāro darbību nedz noniecina, nedz padara to vērtīgāku.
Nākamais nozīmīgais jautājums ir: kas ir tarantass? Atzīšos, ka līdz šim ar tādu vārdu pazīstams nebiju, bet definīcija esot šāda: "izturīgi segti rati/vāģi garā aizjūgā, sevišķi noder braukšanai pa Krievijas sliktajiem lauku ceļiem." Tieši šādām vajadzībām konkrētais transporta līdzeklis arī tiek pielietots šajā grāmatā. Kad šis būtu noskaidrots, pāriesim pie grāmatas satura.
Vasīlijs Ivanovičs ir pusmūža (vai pēc tā laika standartiem - vecs) zemes īpašnieks, kurš pēc darījumu kārtošanas Maskavā dodas uz dzimto ciematu kaut kur netālu no Kazaņas - pie sievas, bērniem un dzimtscilvēkiem. Ivans Vasiļjevičs tikām ir daudz jaunāks, nupat atgriezies no Eiropas apceļošanas un izmanto iespēju kā pasažieris braukt Vasīlija Ivanoviča tarantasā, jo naudu viņš Eiropā, protams, ir notriecis. Jaunākajam vīrietim ir plāns šajā braucienā piedzīvoto pierakstīt, lai radītu ceļojuma piezīmju grāmatu, aprakstot īsteno Krievijas garīgumu un dzīvessziņu. Vecākajam vīram šķiet, ka tā ir tukša vervelēšana. Un tā nu viņi brauc, novēro un piedzīvo, taču nekas nav tāds, lai Ivana Vasiļjevičam šķistu pierakstīšanas vērts.
Interesanti ir tas, ka pirmās šīs grāmatas nodaļas ir pilnas ironisku novērojumu un skeptiskas attieksmes pret teju visu, komplektā ar kritiskām piezīmēm gan attiecībā uz Krieviju, gan Eiropu, kurai tā mēģina līdzināties, bet jo tālāk grāmata iet, jo vairāk Sologubs kļūst sentimentāls, sāk apbrīnot krievu zemnieku, raksturot to, cik labi patiesībā ir būt dzimtscilvēkam, ja tev ir labs saimnieks, ne tā kā sasodītajā Eiropā, kur neviens par nabadziņu neparūpēsies, ja būs neraža vai ugunsgrēks. Un vienkāršie krievu tirgotāji iztiek bez jebkādiem rakstiskiem līgumiem un vienošanām, jo godaprāts ir svarīgāks. Tā pamazām grāmata kļūst par konkrētu Eiropas noniecināšanu un Krievijas ceļa slavēšanu, un sākotnēji kā kaitinošs aprobežots vecis attēlotais Vasīlijs Ivanovičs izrādās izcili labs saimnieks, kārtīgs ģimenes cilvēks (nekas, ka iepriekš viņš drīzāk šķitis esam tāds vecs izvirtulis), un grāmata pārvēršas par moralizēšanas paraugu. Protams, es saprotu, ka tajos laikos Krievijā pastāvēja cenzūra, turklāt pats autors bija piederīgs tām aprindām, kurām nebija nekādas motivācijas, lai kaut kas principiāli mainītos, bet tas nenozīmē, ka mani šādas "vērtības" pārliecina. Protams, amizanti, ka "Tarantasā" tik ļoti tiek slavēts autentiskums un izsmieta līdzināšanās Eiropas modei, bet pats autors visu mūžu esot bijis totāls modes upuris. Un es arī apzinos, ka ne jau ideoloģiskā sakritība ar manām vērtībām raksturo to, cik laba vai slikta ir šī grāmata. Cita lieta, ka tās temps otrajā pusē totāli nokrītas, sākas pilnīgi nesaistoši apraksti, klišeju kotletes un zems lasāmības līmenis, kā rezultātā šī nebūt ne apjomīgā grāmata ir grūti pieveicama līdz beigām. Ja sākotnēji man šķita, ka ar vieglu sirdi to rekomendēšu un saukšu par negaidītu patīkamu pārsteigumu, tad beigās nekā vairāk kā "meh" sajūtas nav.
2019-07-12
comments powered by Disqus