Wadjda
Man vajadzētu kārtīgi pameklēt, līdz izdotos noskaidrot, kad pēdējo reizi noskatījos filmu, kas tapusi kādā iepriekš kino pasaulē neiepazītā valstī - kā nekā, sasniedzot 100 valstu atzīmi, mazliet pazuda motivācija šo pasākumu turpināt, un arī cerības uziet kādu pērli (kādu, nez, kino taisa Papua Jaungvinejā?) bija manāmi pabalējušas. Un te uzzināju, ka pagājušogad dažādos festivālos itin veiksmīgi izrādīta filma, kas uzņemta Sauda Arābijā. Kā to raksturo Rottentomatoes (ar 92% svaiguma līmeni): "Transgressive in the best possible way, Wadjda presents a startlingly assured new voice from a corner of the globe where cinema has been all but silenced." Skaidrs, ka šī filma bija jānoskatās.
Te gan vērts piebilst, ka es biju piesardzīgs - pirmā pilnmetrāžas filma, kas jebkad uzņemta Sauda Arābijā, un vēl vēl režisore sieviete - vai tik tas nebūs gadījums, kad kritiķi čurā Ceilonas tēju tikai politkorektuma vārdā, bet saturs būs dzīvās šausmas - šablonisks aģitkino, kura laikā būs nepieciešams izdzert vairāks krūzes tās pašas Ceilonas tējas, lai tikai neaizmigtu?
Labi gan, ka es kļūdījos. Nezinu, kā tas nākas, bet Haifas al-Mansuras uzņemtā "Vadžda" ir lieliska filma, kas nemaz neizskatās pēc debijas ne tikai režisorei, bet pat valstij. Nobriedis, emocionāli itin sarežģīts kino, kas nevairās no smagām tēmām, bet vienlaikus necenšas tevi nospiest un saraudināt ar "ak, jēziņ, cik traģiski!" stila trikiem. Ievērojot reģionālo tuvību, varētu teikt, ka filmā jutu Irānas kino ietekmi - problēmas, kas parādās filmā, ir itin līdzīgas, un arī to risinājumi nav gluži atšķirīgi. Ja nu vienīgi šajā filmā ir daudz skaidrāk jūtams kontrasts starp to pasauli, kura ir uz āru - sievietēm, kuras uz ielas ir pilnīgi aizsegtas melnās hidžabās, un viņu dzīvi otrpus māju durvīm - ar galvenās varones lielo sapni - tikt pie sava divriteņa, par spīti tam, ka meitenēm Sauda Arābijā nav pieņemts ar tādiem braukt (cita starpā ir taču milzīga iespēja, braucot ar riteni zaudēt nevainību!), ar viņas mammas mēģinājumiem panākt, lai tētis savu vecāku iespaidā neapņem otru sievu, ar Vadždas iesaistīšanos Korāna zināšanu konkursā ar mērķi tikt pie naudas balvas un nopirkt to pašu riteni.
Lielā mērā mani interesētu redzēt ne tikai šo filmu, bet arī dokumentālu lenti (ja tāda būtu) par tās tapšanas apstākļiem - kā Sauda Arābijā šāda filma vispār varēja tapt, par visiem šķēršļiem, ar ko tās veidotāji (jo īpaši - režisore) saskārās, ar vietējo reakciju. Skaidrs ir viens - šī filma liek man saprast, ka pat tādā no mūsu puses raugoties vienkāršā valstī kā Sauda Arābija (ar domu - ka tur dzīvo reliģiski fanātiķi, kur katram vīrietim ir pa pārdesmit sievām), viss patiesībā ir gluži citādāk, nekā to ir vienkārši pieņemt.
Un filma ir sirsnīga, jauka un spēcīga - noteikti to bija vērts redzēt un, ja tev patīk Irānas kino (tādi cilvēki Latvijā noteikti ir sastopami, kam tas tīk) - noskaties arī šo filmu! Nenožēlosi!
Te gan vērts piebilst, ka es biju piesardzīgs - pirmā pilnmetrāžas filma, kas jebkad uzņemta Sauda Arābijā, un vēl vēl režisore sieviete - vai tik tas nebūs gadījums, kad kritiķi čurā Ceilonas tēju tikai politkorektuma vārdā, bet saturs būs dzīvās šausmas - šablonisks aģitkino, kura laikā būs nepieciešams izdzert vairāks krūzes tās pašas Ceilonas tējas, lai tikai neaizmigtu?
Labi gan, ka es kļūdījos. Nezinu, kā tas nākas, bet Haifas al-Mansuras uzņemtā "Vadžda" ir lieliska filma, kas nemaz neizskatās pēc debijas ne tikai režisorei, bet pat valstij. Nobriedis, emocionāli itin sarežģīts kino, kas nevairās no smagām tēmām, bet vienlaikus necenšas tevi nospiest un saraudināt ar "ak, jēziņ, cik traģiski!" stila trikiem. Ievērojot reģionālo tuvību, varētu teikt, ka filmā jutu Irānas kino ietekmi - problēmas, kas parādās filmā, ir itin līdzīgas, un arī to risinājumi nav gluži atšķirīgi. Ja nu vienīgi šajā filmā ir daudz skaidrāk jūtams kontrasts starp to pasauli, kura ir uz āru - sievietēm, kuras uz ielas ir pilnīgi aizsegtas melnās hidžabās, un viņu dzīvi otrpus māju durvīm - ar galvenās varones lielo sapni - tikt pie sava divriteņa, par spīti tam, ka meitenēm Sauda Arābijā nav pieņemts ar tādiem braukt (cita starpā ir taču milzīga iespēja, braucot ar riteni zaudēt nevainību!), ar viņas mammas mēģinājumiem panākt, lai tētis savu vecāku iespaidā neapņem otru sievu, ar Vadždas iesaistīšanos Korāna zināšanu konkursā ar mērķi tikt pie naudas balvas un nopirkt to pašu riteni.
Lielā mērā mani interesētu redzēt ne tikai šo filmu, bet arī dokumentālu lenti (ja tāda būtu) par tās tapšanas apstākļiem - kā Sauda Arābijā šāda filma vispār varēja tapt, par visiem šķēršļiem, ar ko tās veidotāji (jo īpaši - režisore) saskārās, ar vietējo reakciju. Skaidrs ir viens - šī filma liek man saprast, ka pat tādā no mūsu puses raugoties vienkāršā valstī kā Sauda Arābija (ar domu - ka tur dzīvo reliģiski fanātiķi, kur katram vīrietim ir pa pārdesmit sievām), viss patiesībā ir gluži citādāk, nekā to ir vienkārši pieņemt.
Un filma ir sirsnīga, jauka un spēcīga - noteikti to bija vērts redzēt un, ja tev patīk Irānas kino (tādi cilvēki Latvijā noteikti ir sastopami, kam tas tīk) - noskaties arī šo filmu! Nenožēlosi!
2014-10-11
comments powered by Disqus