Kazhes pierakstu burtnīca

Iemigt uzreiz neizdevās, jo kaut kur ne pārāk tālu gaudoja vilki, kas Lieni ievērojami uztrauca. Jau kuro reizi skaidroju, ka pat vilku bars mums nevarētu būt bīstams - ir vasara, savvaļā atrodams gana daudz pārtikas un mēs atrodamies kempingā, kur netrūkst citu cilvēku, bet cilvēku mājokļu tuvumā vilki normālos apstākļos nerādās. Taču brīžos, kad ierunājas bailes, statistika nevienu neinteresē

Pa nakti bija auksts, temperatūras ziņā noteikti aukstāks nekā tonakt, kad bijām NBS pārgājienā. Taču guļammaisi šoreiz bija sausi, tāpēc no rīta bijām tikai nedaudz nosaluši, nevis sasaluši ragā. Tā kā pievakarē bija bijis silts, mēs nemaz nebijām rēķinājušies ar to, ka naktī temperatūra varētu tik dramatiski kristies, taču ieraugot sarmu klājam mūsu telts sienas, šaubu nebija - kaut kad pa nakti temperatūra bija bijusi zem nulles. Protams, ar atbilstošu ekipējumu un atbilstošu rūdījumu var ārā gulēt arī mīnus četrdesmit grādos, bet rūdījuma mums bija visai maz un mans guļammaiss ir no tās kategorijas, kam komforta temperatūru virsū neraksta - skaidrs, ka tas ir domāts lietošanai tikai (normālā) vasarā.


Vismaz mums nevajadzēja daudz laika, lai savāktu mantas - jo aukstāks, jo ātrāk kusties, un jo ātrāk steidzies uz namiņu, kur nokļūt relatīvi siltā virtuvē. Vismaz nebijām vienīgie šādi apsalušie - redzējām vēl pāris kempinga iemītniekus, kas no savām guļvietām (teltīm vai kemperiem) izrausās netipiski agri un netipiski satuntuļojušies.

Mūsu nākamais orientieris kartē bija Lilehammeres pilsēta, varētu pat teikt - pēdējais orientieris Norvēģijā, pēc kura jau bija paredzēts sākt kursu uz Stokholmu. Ceļā vēl apskatījām vienu Norvēģijas sakrālās arhitektūras piemēru - Ringebu stāvbaļķu baznīcu. Viduslaikos Norvēģijā tādu esot bijis daudz un dažādas, līdz mūsdienām saglabājušās visai nedaudzas. Tiesa, Ringebu redzamā nav viena no autentiskākajām un vecākajām, vairākkārt tā ir degusi un pārbūvēta. Taču būve tāpat interesanta. Lai arī zīmes aizliedza pie šīs baznīcas kempot, mazliet pie tās mašīnā nosnaudāmies, cerot, ka neviens mūs par to nesodīs. Šķiet, ka nesodīja.


No Ringebu bija tikai 60 kilometri līdz Lilehammerei. Pateicoties Ziemas Olimpiskajam spēlēm, kuras parasti dēvē par labākajām vēsturē, šī Norvēģijas mazpilsēta vismaz uz kādu laiku kļuva globāli slavena, taču vēl joprojām tās nosaukums ir gana plaši dzirdams, jo īpaši ziemas sezonā, kad Lilehammerē notiek visdažādākās sporta sacensības. Pati pilsēta gan nav nekas izcils - tipiska mazpilsēta ar vienu centrālo ielu, ne pārāk glītu baznīcu un daudziem tūristiem. Vienīgais iemesls, kālab vispār gribēju te pabūt, bija redzēt dzīvē Lilehammeres tramplīnu. Iepriekš biju jau redzējis citu slavenu "ski jumping" vietu - Lahti lielo tramplīnu, bet Lilehammerē šo vietu būtiskāku dara Olimpiskā vēsture. Tā kā mašīnu bijām atstājuši maksas stāvvietā, samaksājot savu pēdējo skaidro naudu, un bija nepieciešams pie tās atpakaļ tikt gana ātri, uz Olimpisko ciematu drīzāk skrējām, nekā gājām. Lieki teikt, ka visi centrālie objekti atrodas kalnā, tālab nācās bišķi pasvīst. Līdz vietai, kur paveras skats uz tramplīniem, skrēju jau viens, Liene palika drusku zemāk. Manas pūles jāsaka, ka tika atalgotas - vēl nebiju paspējis to nofotografēt, kad redzēju tramplīnu darbībā - kāds no tā patiešām noleca ar slēpēm. Protams, es zinu, ka klāti ar īpašu vasaras segumu šie tramplīni tiek izmantoti (un notiek arī sacensības) vasaras sezonā, bet man patiešām bija prieks redzēt šo paša acīm, kā nekā neskaitāmas stundas vidusskolas laikos tika pavadītas, visai bezjēdzīgi blenžot TV ekrānā, sekojot līdzi šim sporta veidam. Tiesa, Lilehammeres spēļu varoni Espenu Bredesenu kaut kā sevišķi no "maniem laikiem" neatceros.


Tad zibenīgi jozām uz mašīnu, jo atļautais laiks bija jau pārtērēts. Par laimi neviens mūs par šo divdesmit minūšu pārkāpumu nesodīja. Devāmies tālāk, līdz sasniedzām ezeriņu Sætersjøen. Tas noteikti nav viens no Norvēģijas ievērojamākajiem ezeriem, taču man tas tagad noteikti būs īpašs. Ar ko īpašs? Ne jau ar sauso tualeti, kas atradās netālu no slēpņa, bet ar to, ka šajā ezerā es nopeldējos. Gaiss bija vēss, ūdens bija vēss, bet tā kā mēs bijām novērojuši divas vietējās meitenes pus stundu plunčājamies pa tā ūdeni, tas būtu zem mana - peldēšanās statistiķa - goda, ja es tajā nebūtu vismaz drusku nopeldējies. Ja tev būtu radies jautājums - kāpēc mums vajadzēja skatīties uz divām meitenēm peldamies, atbilde ir pavisam vienkārša - pie šī ezera iedarbinājām savu prīmusu un mazliet ieturējāmies. Protams, tā bija tīrā statistikas pelde, bet jutos ļoti gandarīts, un tas taču ir pats galvenais. Ūdens temperatūra? Nez, virs desmit grādiem noteikti bija, bet ne diži vairāk.


Ar to mūsu piedzīvojumi Norvēģijā bija jau gandrīz cauri - vēl apskatījām dažas dzelzceļa stacijas, pie kurām atradās ne īpaši oriģināli slēpņi, un tad jau sasniedzām Zviedrijas robežu. Pirmais, ko gribējām izdarīt svensonu valstībā, bija uzpildīt auto ar benzīnu. Zviedrija, protams, ir dārga valsts, bet uz Norvēģijas fona - patīkami lēta, un degviela tur ir par kādiem 10-15% mazāk dārga. Taču izrādījās, ka Statoil aparāts manu karti pretī ņemt negribēja, pavēstīja, ka neesot naudas. Tas drusku satrauca, jo man bija visai stingra pārliecība, ka nupat kontā bija jābūt ienākušai algai, un te pēkšņi - nav naudas, tik daudz mēs taču vēl nevarējām būt notērējuši. Par bendžu samaksāja Liene, bet ar manu karti vēlāk izrādījās, ka viss ir kārtībā, vienkārši gļuks atgadījās, kā tas šajā pasaulē reizēm atgadās. Jau pēc benzīna iepildīšanas, izlēmām vēlreiz atgriezties Norvēģijā - nebijām vēl paņēmuši pie pašas robežas esošo slēpni. Šoreiz Norvēģijā iegājām ar kājām, auto atstājot ārpusē. Pēc nelielas čakarēšanās (tukšu Garmin bateriju dēļ) slēpnis atradās, un varējām troļļu valstībai teikt vēlreiz ardievas, šoreiz jau pa īstam.

Jāatzīst, ka šajā brīdī atklājās, ka mums vēl bija ļoti daudz laika - mūsu rīcībā bija vēl trīs dienas, kuru laikā vajadzēja nokļūt līdz Stokholmai, bet šim posmam nekādu dižo plānu mums vairs nebija. Tālab izlēmām turpmākās dienas pārvietoties atpūtas režīmā, nekur neskriet un vienkārši izbaudīt ceļojumu. Lai arī vēl nepavisam nebija vēls, uzmeklējām kempingu, šoreiz parūpējoties par to, lai tas neatrastos kaut kur augstu kalnos un lai pa nakti būtu silti. Kempinga saimnieks bija ļoti lādzīgs vīrs, kurš nupat bija nopļāvis zālienu un rūpējās par to, lai kempotāji to pārmērīgi neizdangā. Mēs, protams, bijām godīgi un rātni, bet kāds ne pārmērīgi apķērīgs soms ar savu kemperi pamanījās iestigt zālājā, izčakarēt to ar visām saknēm, kā rezultātā saimnieka draudzenei nācās ņemt mazo traktoru un vilkt neveiksmīgo kolēgu laukā.

Kempings atradās visai tuvu ceļam (proti, tur bija trokšņains), toties blakus bija jauks ezeriņš, kurā mazliet nopeldējos. Liene gan vakarā uz peldi gatava nebija, bet solījās nākamajā rītā laboties. Redzēsim, vai viņa turēs doto vārdu!