Nick Cave and The Bad Seeds

From Her To Eternity

7.0
Nika Keiva pirmais ieraksts pēc atvadām no "The Birthday Party" noteikti nav viens no viņa slavenākajiem vai viens no viņa vieglāk uztveramajiem veikumiem, lai arī pāris tā skaņdarbi ir ļoti pat uztverami. It īpaši tas attiecas uz visai negaidītu gājienu - Elvisa "In the Ghetto" izpildījumu, kurš īpaši pārsteidzošā kārtā nav pat sevišķi izgriezts ar oderi uz āru. Protams, Keiva vokāls un dziedāšanas maniere nav gluži salīdzināmi ar Elvisu, bet citādi šeit viņš ne tuvu neatļaujas tādas vaļības ar oriģinālu, kā viņš vēlāk atļāvās, ierakstot "Kicking Against the Pricks". Interesantāk ir klausīties paša Keiva oriģinālkompozīcijās, most notably - tituldziesmā, kurā Keivs ārdās tā, it kā viņš pēdējā laikā būtu daudz tusējis ar Tomu Veitsu (lai gan Veitsa mūzika tomēr vienmēr bijusi vairāk "piano based", kamēr grupa, kurā piedalās tāds tips kā industrial leģenda Blixa Bargeld bez atonālām ģitārām neiztiks. Patiesībā gan arī šeit klavieru ir stipri daudz, un reizēm, kad Keivs atļaujas būt salīdzinoši normālāks un emocionālāks, tas rada vienkārši brīnišķīgus efektus, kaut vai piemēram ar "The Moon is in the Gutter" - kolosāla dziesma, manuprāt.
2011-02-18 09:00:11
music, 1984

The Firstborn Is Dead

8.0
Agrīno Keivu esmu klausījies nepiedodami maz - iespējams, tādēļ, ka šī viņa perioda ieraksti ir diezgan grūti klausāmi netrenētai ausij, un mana auss nav pati pasaulē trenētākā. It īpaši, ja ņem vērā, ka pēdējā gada laikā mūziku tiku klausījies gaužām maz - aizliegums darbā klausīties jebko citu kā vien tikai radio neveicina muzikālās gaumes attīstību. Un tagad kā vienu no pirmajiem baudāmajiem ierakstiem izvēlēties agrīno Keivu varbūt nebija tā pati gudrākā izvēle. Šajā albumā The Bad Seeds spēlē blūzu - tādu blūzu, kāds tas ir, iezejot cauri šīs grupas prizmai, proti, tādu blūzu, kurš ir melns un biedējošs, netīrs un nejauks, drūms un šaušalīgs.
2010-08-05 10:08:10
music, 1985

Your Funeral... My Trial

8.5
"Your Funeral... My Trial" ir ļoti tipisks Nika Keiva ieraksts, un labi, ka Keivs ir viens no tiem cilvēkiem, kuru tipiski ieraksti ir labi, nevis viduvēji vai vāji. Paranoidāli skumjas un dramatiskas dziesmas, kuru melodisko pamatu veido paša Keiva spēlētās Hammond elektriskās ērģeles vai klavieres (kā kurā dziesmā), ko ar trāpīgiem iestarpinājumiem papildina Blixa Bargeld. Kaut kas šajā ierakstā ir ļoti vācisks (ne jau popsīgi-"modern talking" veidā vācisks, bet drīzāk Brehtiski Kurt-Veilisks.
2011-02-23 10:02:00
music, 1986