Kazhes pierakstu burtnīca

Kad 2021. gada vasarā es paņēmu savu (reizi piecos gados pienākošos) četru nedēļu atvaļinājumu, mūsu ceļošanas plāni tāpat nebija sevišķi ambiciozi. Pirmo nedēļu izbraukājām Latviju, tad dažas dienas bijām mājās, pēc tam aizbraucām uz Valmieras vasaras teātra festivālu, bet pēc tam pēc gandrīz divu gadu pārtraukuma izbraucām ārpus Latvijas. Tiesa, galīgi ne tālu - uz Igauniju. Man nav skaidrs, kālab uzreiz pēc tam netapa apraksts šim braucienam (ievērojot to, ka nekādu citu ceļojumu šajā laikā jau nebija), bet tagad šķiet par vēlu ieslēgt detaļās, tālab atstāstīšu vienīgi nozīmīgākos faktus un spilgtākos piedzīvojumus (ja tādi, protams, tur vispār bija).

Viss sākās Valmierā teātra festivāla beigās, kad izrādījās, ka mums ir salūzuši mazie ceļojumu rati, kuriem nokrita ritenis (un to nevar vienkārši pielikt atpakaļ klāt). Operatīvi šo jautājumu atrisinājām, turpat Valmierā iegādājāmies jaunus "lietussarga" tipa ratus, bet vecos es atstāju pie kāda PPK čata dalībnieka, sarunājot, ka viņš tos kaut kad mums nogādās Rīgā, un tad mēs tos aiznesīsim uz servisu; aktuālais stāvoklis divus gadus vēlāk - rati joprojām atrodas mūsu pieliekamajā un nekas ar tiem nav izdarīts; reklāmas sludinājums - varbūt kādam vajag saliekamos Chicco ratus, kuriem nepieciešams neliels remonts? No Valmieras uz Igauniju nebraucām pa pašu tipiskāko ceļu (proti, caur Valgu), bet gan caur Smilteni aizbraucām uz Api, kur oficiāli pabeidzās Esteres "apceļo Latvijas pilsētas" izaicinājumu. Lai arī tā uzsākšanas laikā Estere, protams, nezināja par to, ka viņa tādu veic, sasniedzot Api, viņa gana labi apzinājās, ka šī ir pēdējā Latvijas pilsēta, kurā viņa nebija bijusi. Veicām nelielu pastaigu pa šo pilsētu un braucām uz Igauniju.

Pirmā pieturvieta otrpus robežai mums bija Reuge (jeb igauniski Rõuge), maziņš ciems, kas pats par sevi droši vien ne ar ko nav ievērojams, bet tā tuvumā ir ļoti iespaidīgs skatu tornis, kura platformas veidotas kā putnu ligzdas. Turpat Reuges tuvumā uzslējām telti un pārlaidām pirmo pēc ilga pārtraukuma nakti ārpus Latvijas. Kad bijām ieradušies kempingā, lija lietus, daļu laika tur pavadījām, slēpjoties no lielā slapjuma, bet, šķiet, ka vakars bija bez nokrišņiem.

No rīta apskatīju Reugi kārtīgāk skrējiena laikā, tā beigās nopeldējos Reuges ezerā. Tālāk ceļš mūs aizveda līdz Lasvas ūdenstornim - neizteiksmīgā padomju laiku ūdenstornī ierīkotai mākslas galerijai, kuras stilīgākā daļa ir klavierveida kāpnes - uz pakāpieniem ir taustiņi. Mums ne uzreiz tur izdevās tikt iekšā, bet laipni igauņi piezvanīja ūdenstorņa darbiniecei, kura drīzumā ieradās un ļāva mums apskatīt šo oriģinālo mākslas objektu.

Piestājām simpātiskā pilsētā Veru (Võru, agrāk latviešu valodā sauktā Vērava), kuras centrā redzējām, iespējams, dīvainākos soliņus, kādus man jebkad gadījies sastapt.

Turpinājumā braucām gar Peipusa ezeru, kura krastā palikām nākamo nakti. Kaut kādas no šīm vietām bija apskatītas velobraucienā pirms aptuveni desmit gadiem, bet būtu pārspīlēti teikt, ka daudz no tās reizes atcerējāmies. Kempings gan šajā reizē bija mazliet dīvains - liels, bet sajūtu līmenī daļēji pamests. Uz vietas tur bija viens mazliet šaubīga paskata onkulis, kurš tomēr mums ierādīja, kur varam uzsliet telti (pareizā atbilde - jebkur), diezgan droši var teikt, ka šis kempings bija piedzīvojis labākus laikus.

Ko es darīju nākamajā rītā? Protams, ka skrēju. Izmetu loku, kura viens virziens bija tuvāk Peipusa krastam, otrs - ne gluži tik tuvu.

Dienā, kura iesākās ar šo skrējienu, mēs paviesojāmies pilsētā ar nosaukumu Jehvi (Jõhvi), kas aizsāka mūsu tūri pa to Igaunijas daļu, kurā krievu valodu tu dzirdēsi daudz biežāk kā igauņu. Jehvi vēsture gan ir visai sarežģīta, pilsētas statusu tā ieguva pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, padomju okupācijas laikā to iekļā Kohtla-Jervē un līdz ar neatkarības atgūšanu tā atkal kļuva pat patstāvīgu pilsētu. Mūsdienās būtu pārspīlēti teikt, ka šī būtu skaista un izteiksmīga pilsēta, bet vismaz tagad varam teikt, ka esam tajā bijuši. Atmiņā palicis tās "Sarkanais laukums", proti, pilsētas centrālajā laukumā asfalts ir nokrāsots sarkans. Uzēdām tur brokastis (pieņemot, ka tās bija brokastis, nevis pusdienas), mazliet pastaigājām un tad devāmies uz vienu no galvenajiem šie brauciena mērķiem - Narvu.

Tiesa, pirms Narvas vēl piestājām pilsētā ar nosaukumu Sillamē, kur nelielās pastaigās devāmies pa vienam, jo bērni mašīnā gulēja. Pilsēta bija smagi cietusi Otrajā pasaules karā, līdz ar to arhitektūra tur ir diezgan staļiniska. Un vietējie iedzīvotāji - diezgan krieviski, man šķiet, ka biju lasījis, ka igauņus no turienes izveda vācieši atkāpjoties, bet padomji nekavējās pilsētu aizpildīt ar dažāda veida iebraucējiem.

Igaunijas trešajā lielākajā pilsētā Narvā iepriekš nebiju bijis, tik vien kā bija dzirdētas par to visādas šausmu lietas. Praksē nebija gluži tik traki. Protams, igauņu valodu šajā pilsētā tu dzirdēsi daudz mazāk nekā latviešu valodu Daugavpilī, rusifikācija te ir notikusi radikālā līmenī (un nezinu, kāda situācija šajā pilsētā ir tagad), bet mūsu vizīti tas sevišķi neietekmēja. Būtiskākais, kas jāatstāsta par Narvas apmeklējumu, ir Marinas un Esteres izbrauciens ar "vilcieniņu". Pastaigā pa pilsētu mēs pāris reizes novērojām biedējoša paskata bērnu vilcieniņu (proti, bezgaumīgu) un Esterei ļoti gribējās ar to izbraukt. Kad nu sanāca, ka mūsu maršruts pārklājās ar vilciena galapunktu, izlēmām - lai nu būtu. Man paveicās, ka varēju tajā nekāpt iekšā, bet turpināt pastaigu ar Jurģi ratos (iespējams, ka viņš gulēja). Lai būtu jautrāk, ilgāku laika posmu vilcienam minu uz pēdām, jo tā braukšanas ātrums bija tikai mazliet lielāks kā kājāmgājēja, un ar nelielu piepūli varēju neatpalikt. Principā šis pilsētas apskates variants (man) nebija slikts, vienlaikus jutos ļoti priecīgs, ka man nenācās no maza attāluma klausīties dziesmas no padomju multfilmām un sēdēt tajā plastmasas monstrā.

Vēl atmiņā no Narvas palicis Ļeņineklis, kurš tolaik stāvēja pie pilsētas muzeja. Nu gan tā tur vairs neesot. Narvā mēs palikām dzīvoklī, nevis teltī. Jā, vēl Narvā ēdām kafejnīcā pilsētas centrā, Igaunijā tobrīd bija daudz brīvāk atļauts visur kur ēst kafejnīcās, kamēr Latvijā, šķiet, uz vietas nemaz ēst nevarēja. Vienlaikus ēst iekštelpās neuzdrošinājāmies, jo paši bijām piesardzīgi un jo īpaši Igaunijas krieviskajā daļā, kur bija aizdomas, ka vietējie iedzīvotāji īpaši aktīvi pārtiek no "tāda kovida patiesībā nemaz nav" tipa satura.

Būtisks apstāklis - netālu no mūsu dzīvesvietas bija piemiņas plāksne, kuras saturs pilnībā citēja "Šveiku", kurš arī bija viesojies Narvā: "Maija ielas stūrī es redzēju jauku ainiņu. Policists centās izšķirt kautiņa dalībniekus: resnu kuili un klaiņojošu bārdainu āzi. Tas arī ir viss, ko es redzēju Narvā." Narvai ir nopietns pamats lepoties.

Un, protams, piemineklis izcilajam šahistam Paulam Keresam, kurš bija dzimis Narvā (laikos, kad tajā igauņi bija pamatiedzīvotāji, nevis 5% no populācijas).

Nākamajā rītā, kā jau tradicionāli pieklājas, devos skrējienā, maksimāli cenšoties turēties tuvu upei, kas atdala Eiropas Savienību no tām šausmām, kas ir otrā pusē. Daudzviet gan ļoti tuvu upei tikt nevarēja, jo tur ir visādas slēgtās zonas, bet skrējiens tāpat bija gana interesants, apmeklēju tādas Narvas daļas, kurās normālās pastaigas ietvaros nebiju nokļuvis.

Pēc tam devāmies uz Kohtla-Jervi. Tā noteikti nav viena no tūristiem vislabāk zināmajām Igaunijas pilsētām. Toties tā ir pēc visiem standartiem viena no dīvainākajām pilsētām, kādās man ir nācies pabūt. Tās galvenā īpatnība ir pilsētas ģeogrāfija. Proti, savā ziņā Kohtla-Jerve vispār nav pilsēta, bet vairākas atsevišķas, savstarpēji nesaistītas pilsētas. Kamēr citas pilsētas sastāv no daļām, kuras vienu no otras šķir ielas vai, iespaidīgākā gadījumā dzelzceļš vai pat ūdens, Kohtla-Jerves pilsētas daļas šķir vairāki kilometri zonas, kurā nav nekādas pilsētas. Nav pat tā, ka šīs blīvi neapdzīvotās teritorijas būtu oficiāli iekļautas pilsētā, nē, šo pilsētu veido vairākas "saliņas", kuras pat neatrodas viena no otras sevišķi netālu. Kā tas vēsturiski izveidojies, man nav skaidrs, bet tas nudien šķiet dīvaini.

Ne mazāk dīvaini mums gāja šajā pilsētā (vai pareizāk - tās daļā, kuru izlēmām uzskatīt par centrālo), kad mēģinājām tikt pie pusdienām. Būtu pārspīlēti teikt, ka pilsētā bija daudz ēstuvju. Labākās atsauksmes bija par kebabnīcu. Piebraucām pie tās, devos iekšā. Kebabnīca nenoliedzami bija vaļā, tikai tajā nebija ne tikai apmeklētāju, bet arī personāla. Kādu brītiņu pagaidīju, neviens darbinieks tā arī neparādījās. Toties uzradās vēl pārītis tūristu, kas arī droši vien kartē bija uzgājuši šo vienu un cerēja tur tikt pie pusdienām un kas tāpat kā mēs neatrada tur darbiniekus un pēc tam sāka bakstīties telefonā, meklējot alternatīvas.

Vienu šādu alternatīvu mēs atradām - vai vismaz tā mums šķita - taču, kad nokļuvām pie ēstuves durvīm, bijām pat priecīgi, ka tā izrādījās slēgta - tik ļoti neiedvesmojošs bija viss ar to saistītais. Šķiet, ka beigās atradām pārtikas veikalu, lai vismaz uz brīdi remdēt izsalkumu, bet normālākai ēšanai izlēmām atrast kādu mazāku par Kohtla-Jervi pilsētu.

Tā, man šķiet, ka pārāk aizraujos ar detaļām - biju solījis, ka šis būs konspektīvs atstāstījums, bet realitātē rakstu līdzīgā stilā par katru dienu, kā to darītu, rakstot par svaigu ceļojumu, un tas prasa pamatīgu piepūli un izpēti, lai saprastu, kas bija kas un kāpēc. Un tas šķiet lielāks darbs, nekā patlaban jūtos gatavs veikt, līdz ar to turpinājumā tiešām centīšos būt lakonisks.

Braucām gar Igaunijas Ziemeļu piekrasti. Bijām pie Igaunijas lielākā akmens. Būvējām akmeņu kaudzītes.

Aizbraucām uz Rakveri. Par Policijas muzeju Rakverē gan var izstāstīt vairāk. Tātad, tur ir policijas muzejs, kurā tu vari gan iejusties izmeklētāja ādā, gan iekāpt mašīnā, kuru kontrolēti "apmet" uz jumta, gan iepazīties ar dažādiem policista darba aspektiem. Estere par šo muzeju bija sajūsmā, noteikti to varu ieteikt ģimenēm ar bērniem - tas ir izglītojošs gan lielam, gan mazam. Pēc tam vēl vairākkārt no Esteres ir dzirdēti lūgumi: "Aizbrauksim uz Policijas muzeju?" un mums nācās skaidrot, ka tas atrodas daudz par tālu no mājām, lai mēs uz to tā vienkārši ņemtu un aizbrauktu darbadienas vakarā.

Turpinājām ceļu gar piekrasti, apmeklējām dažādus dabas objektus, līdz sasniedzām Tallinu. Tur mēs, kā jau pieklājas nonākot Tallinā, apmetāmies pie mūsu draugiem: Raita, Anitas un Alises, kurai tobrīd nupat bija palicis viens gads.

Par Tallinu ir dažas būtiskākās atstāstāmas epizodes.

Pirmkārt, apmeklēju futbola kluba Levadia mājas spēli, pirmo reizi paviesojoties Tallinas galvenajā stadionā. Pati spēle nebija sevišķi spraiga, jo vienam no Igaunijas futbola galvenajiem grandiem - daudzkārtējai valsts čempionei Levadia - pretī bija Tartu komanda "Tammeka", kura šo sezonu noslēdza devītajā vietā desmit komandu konkurencē. Taču labākais futbola stadions Baltijā paliek labākais futbola stadions Baltijā. Jā, biju vairāk gaidījis no Levadia faniem, kuri aktivizējās tikai pēc sava kluba gūtajiem vārtiem (tādu spēlē bija četri, tā beidzās ar 4:0), bet kopumā nebija slikti.

Vēl mēs bijām stilīgā muzejā - Hidroplānu ostā ierīkotajā Igaunijas Jūras muzeja filiālē. Kvalitātes ziņā - viens no iespaidīgākajiem muzejiem, kur vispār esmu bijis. Super moderns, super stilīgs, plus vēl ar iespēju iekāpt igauņu pirmās brīvvalsts laika zemūdenē. Ja gadās būt Tallinā, obligāti apmeklējama vieta.

Mazāk publiski pieejams, bet tāpat ļoti stilīgs objekts (tur eksursija ir jāpiesaka iepriekš, liels Paldies Raitim, kas mums šādu iespēju nodrošināja) ir slēgtā Tallinas pilsētas koncertzāle, kuru uzbūvēja 1980. gada Maskavas Olimpisko spēļu vajadzībām un kura savu darbību beidza nemaz ne tik sen - 2010. gadā, un tagad ilgāku laiku ir viens no tiem objektiem, kur Tallinas pilsētas pašvaldība domājams labi lauza galvu - ko ar šo lai iesāk tālāk. No ārpuses turklāt tu vispār tagad pat īsti nenojautīsi, ka tur iekšā ir koncertzāle un turklāt vēl relatīvi ciešamā stāvoklī, nevis absolūts grausts. Tiešām savdabīgs objekts.

Nu, un, protams, jauki paciemojāmies pie draugiem, kuri tobrīd vēl bija relatīvi jaunienācēji Tallinā, izstaigājām ar viņiem kopā vairākus stilīgos modernos Tallinas rajonus, kādu šajā pilsētā ir ļoti daudz.

No Tallinas uzņēmām kursu māju virzienā (ne pa taisno, protams, bet tādā ziņā, ka uz Latvijas pusi). Kārtīgi iepazinām Hāpsalu, gan skrējienā, gan pastaigas veidā. Tur bijām Ilonas Viklandes muzejā - šī trimdā dzīvojusī igauņu māksliniece bija ilustratore daudzām Astrīdas Lindgrēnas grāmatām, tai skaitā - Karlsonam. Par šo faktu nebiju informēts. Tiem, kuriem Lindgrēnas pasaule ir tuva, noteikti varu ieteikt šī muzeja apmeklējumu. Bijām arī Hāpsalu dzelzceļa muzejā, kurš varbūt nebija slikts, bet - nekas īpašs. Tur gan bonusā dzelzceļam nāk arī iespēja apskatīties uz dažādiem veciem telefoniem.

Pēdējā lielā pieturvieta bija Pērnava, kurai iepriekš bija daudzas reizes braukts cauri, bet tā ilgstoši uzkavēties tur nebija sanācis, šoreiz gan tur palikām veselas divas naktis un izstaigājām visu iespējamo, līdz ar to Pērnava mūsu apziņā pārstāja būt vienkārša caurbraucamā pilsēta. Nav varbūt gluži tā, ka tagad mēs būtu kļuvuši par kaut kādiem Pērnavas faniem (izņemot varbūt to lielo picēriju, kurā būts vairākkārt), bet vairs nedarbojas standarta slēpņotāju apgalvojums "kārtīgāk apskatīšu nākamreiz". Šī nākamā reize beidzot bija pienākusi.

Un tad gan - atpakaļ uz Rīgu, ciemošanās pie Ziemeļu kaimiņiem bija noslēgusies.