Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmā diena: Road to nowhere

Svētdienas rīts negaidīti pienāk jau pulksten četros. Telefonā iebūvētai modinātājs nežēlīgi un ausis sāpinoši apgalvo, ka pienācis celšanās laiks. Izraušamies no gultas, tā vēl īsti nesaprotot, kas ar mums notiek. No trim maniem žūšanā atstātajiem krekliem vairāk kā puse izrādās pa nakti izžuvusi - nebūt ne pats bēdīgākais rādītājs. Liene vēl fiksi pirms izbraukšanas paspēj ieiet dušā; es nē. Sakrāmēju somā sausos kreklus, slapjai vēl nedēļu līdz mēs atgriezīsimies paliks savā žūšanas postenī. Arī nelielais iepirktās pārtikas krājums nonāk somā. Iepriekšējā dienā pašu sagatavotie siera salāti līdzi ņemti netiek, varbūt tomēr vajadzēja.

Ātras brokastis, un vēl pirms pieciem dodamies uz tramvaja pieturu. Pēc internetā apskatītās tramvaju kustības prognozes piecos un piecās mums vajadzētu ierāpties mājīgā naksnīgā īsvilcienā uz riteņiem. Taču piecos un piecās tramvaja nav. Tā nav arī piecos un desmitās. Arī piecpadsmitās. Sākam pamazām nervozēt. Pārdaugava vēl ir naksnīga un tukša, tikai nebeidzamie taksometri kā bites spieto mums garām ik pēc minūtes. Tā kā ar tramvajiem ir kā ar bitēm - neko nevar zināt, pussešos izlemjam mest mieru gaidīšanai - tā vēl nekur neaizbrauksim. Braukšana ar taksometru saistīta ar zināmu risku - būdami itin labi nodrošinājušies ar eiropiešu "naudiņām", par nepieciešamību paņemt līdzi pietiekami daudz vietējās valūtas neesam aizdomājušies. Un kas to lai zina, cik šāds taksis varētu noplēst. Nostopējam kādu garām braucošu bemberi - taksi, kad šoferis gatavs par trijnīti mūs nogādāt līdz centrālajam pastam, iebildumus neceļam.

Piebraukuši, konstatējam, ka zināms pūlītis cilvēku pie pasta ir jau sapulcējies. Un diez vai šie grib nosūtīt vēstules. Dominē vecāka gada gājuma cilvēki. Nē, es neesmu noskaņots negatīvi pret veciem ļaudīm. Es nevēlos viņu galvaskausus sašķaidīt ar kriketa nūju un apsaukāt viņus ar vārdiem "vonjuchy stary kashka" (kā izteicās "Mehāniskā apelsīna" galvenais varonis). Taču vislabprātāk es uz Ungāriju brauktu daudzu pustraku jauniešu sabiedrībā. Sekss, narkotikas un latviešu šlāgeri - tas ir viss opijs tautai, kas man nepieciešams.

Atvainojos par bezjēdzīgo iestarpinājumu, apsolos, ka tādi vairs neatkārtosies. Vismaz līdz tuvākajai reklāmas pauzei. Ungāru vīns - no tā nākamajā dienā nesāp galva, tas uzlabo jūsu sirdsdarbību, jūsos būs vairāk kaisles kā trusīšos un tas pat nomazgās grīdu jūsu istabā. Dzeriet tikai īstu ungāru vīnu, izvairieties no pakaļdarinājumiem un viltojumiem.

Ar taksometra tempiem braukdami, esam ieradušies ne tikai savlaicīgi, bet pat 20 minūtes par agru. Pēc kāda brīža noskaidrojas, ka vairums pie pasta stāvētāju plāno doties uz Serbiju un Melnkalni, kas mums, savukārt, paver cerības, ka mēs tomēr brauksim vienā autobusā ar divdesmit pieciem pankiem un sātaniskā metāla cienītājiem. Tomēr, nekā. Kad mūsu ilgi gaidītais Neoplāns piebrauc, tajā ietraušas galvenokārt par mums ievērojami vecāki ļaudis. Nē, gluži veco ļaužu pansija tā nav, bet klases ekskursija arī nē.

Mūsu grupas vadītāju sauc par Sandru, šoferi dēvējas par Uldi un Spodri. Protams, tā nav diez ko noderīga informācija, tomēr ir vērts piešķirt personāžiem arī vārdus. Vēl iebraucam tūres operatora mītnē, kur nenoskaidrotu iemeslu dēļ glabājas viena braucēja pase - laikam tāds alkoholiķis, ka pats sev neuzticas to līdz ņemt, un tad viss var sākties.

Brauciena ar autobusu uz ārzemēm galvenā īpatnība ir tāda, ka tas ir ilgs. No vienas puses, diena nav nemaz tik garš laika sprīdis. No otras puses, šādā laika posmā dievs paspēja izveidot vairāk kā 15% pasaules. Bet mēs varam tikai sēdēt uz pēcpusēm, turklāt būdami visai saspiesti, jo attālumi starp krēsliem mūsu autobusā noteikti nav paredzēti garkājainiem personāžiem. Izbraucam cauri dzimtajām Latvijas ārēm, cauri gandrīz dzimtajām Lietuvas ārēm, regulāri kavējoties ceļa remontu dēļ, un iebraucam klasiski apnicīgajās Polijas ārēs.

Polija, ak Polija! Cik gan tevi nemīl Ziemeļ- un Austrumeiropas tūristi, kam ar autobusu tev jābrauc cauri. Tu esi tik liela un vienmuļa. Tik plakana, ka Gvena Stefani viņai blakus izskatās pēc pupainas govs. Hmm, govij gan to laikam sauc par tesmeni. Govs krūtis! How stupid is that? Vēl pirms pusdienlaika iebraukuši Polijā, mēs tai braucam cauri visu dienu. Braucam un braucam. Un braucam. Un braucam. Un blah blah blah. Lai mums nebūtu garlaicīgi, grupas vadītāja laiku pa laikam kaut ko pastāsta, galvenokārt no grāmatas. Kādā brīdī viņa gandrīz stundas garumā mums stāsta Frederika Šopēna biogrāfiju. Ļoti pamācoši, lai neteiktu rupjāk. Apstājamies tikai atbrīvošanās no liekajiem ķermeņa šķidrumiem nolūkos. Un vienu reizi, lai ieēstu. Tā kā neko plaši aprīkoti ar zlotiem neesam, ieēdam vienu porciju kartupeļu ar gaļu un vienu porciju kartupeļu bez gaļas. Tiesa, zinot Lienes ēšanas ieradumus, tas ir tīri normāli.

Vakarpusē kādu stundu nostāvam korķī, kas izveidojies nodeguša (uzsprāguša?) autobusa dēļ. Tūristi, ak, tūristi. Neizbēgami pienāk tas, no kā šādos braucienos izvairīties nevar - filmu vakars. Vispirms mūsu uzmanībai tiek piedāvāta neskaitāmas reizes redzētā Merilinas Monro lente "Džezā tikai meitenes", taču kasetes defektu dēļ no tās izdodas atbrīvoties. Tad seko "Bridžitas Džonsas dienasgrāmata", ko arī abi esam redzējuši. Stulbākā lieta autobusā - pat, ja kāda filma ir bezdievīgi neinteresanta, tu no tās nevari novērsties. Gluži kā "Mehāniskajā apelsīnā", kad Aleksam lika skatīties filmas par izvarošanām un koncentrācijas nometnēm, kaut kā mistiski piesienot plakstiņus. Noskatāmies vēl arī "Kā pazaudēt puisi 10 dienās" - absolūti muļķīgu komēdiju ar nulles vērtību.

Visubeidzot iebraucam Slovākijas pilsētā Popradā, kur mums paredzēta nakšņošana. Viesnīca izrādās itin normāla, kaut arī mazliet padomiska. Steidzīgi un ne pārāk rūpīgi nomazgājušies iekrītam gultā. Pēc tādas sēdēšanas un nekā nedarīšanas dienas esam pamatīgi noguruši. Turklāt nākamajā dienā paredzēta agra celšanās un izbraukšana.

Otrā diena: The Battle of L.A.

Nākamo rītu tāpat atnes modinātājs. Pirmajā mirklī šķiet, ka nepavisam neesmu izgulējies, taču jau pēc pāris minūtēm esmu apradis ar faktu, ka mums priekšā ir notikumiem pārbagāta diena un ka gulēšana nav tā notikumiem pārbagātākā nodarbe, kurā vajadzētu to aizvadīt. Un pat, ja tā tāda ir, palikšana Popradā varētu būt visai problemātiska.

Tā kā somas pārlieku izkravājuši neesam, tad arī to sakrāmēšana problēmas neradas. Norāpjamies no mūsu septītā stāva lejup brokastīs, kas pārsteidzošā kārtā izrādās gluži pieklājīgas. Es ieturos, skopuma vadīts, pietiekoši pamatīgi, lai pēc tam varētu ēst iespējami mazāk. Liene neko daudz neieēd, turklāt vēl satraucas, ka es nevēlos apēst viņas kornfleikus. Starp citu, vai esat ievērojuši, ka vārdā "neieēd" ir četri patskaņi pēc kārtas? Tas tak nav sliktāk par Frnziku Mkčtrjanu.

Somas atkal nonesam uz autobusu, un pošamies ceļā. Līdz Ungārijas pilsētai Egerai, kur mums paredzēta ekskursija vēl četras stundas ceļā. Tās paiet, veroties uz Slovākijas Tatriem un uz tādiem kalniem, kādi nu atrodami Ungārijā. Beidzot Egera. Nosacīti var teikt, ka esam kaut kur aizbraukuši. Būtu tikai jauki, ja nelītu. Taču visai laika ziņas Rīgā bija solījušas, ka Ungārijā visa gaidāmā nedēļa būs lietaina, tāpēc vismaz pārsteigti par lietu neesam. Priecīgi gan arī ne. Egerā mums ekskursiju vada visai dīvaina gide, kas ir maniakāla savas pilsētas patriote. Kā izteicās kāds līdzbraucējs, par kritisku vārdu šīs pilsētas sakarā viņa droši vien izpildītu nāves sodu tādā veidā, kā ar šīs pilsētas iedzīvotājiem reiz apgājās turki.

Apmeklējot Egeras cietoksni, sākas mūsu vēstures nodarbības šajā braucienā. Es, protams, varētu tās turpināt arī šajās lappusēs, taču nerakstu nedz vēstures rokasgrāmatu, nedz arī cenšos pierakstīt ik katru vārdu, kas ticis izteikts šajās septiņās dienās. Gluži otrādi - pierakstu daudz lieku muļķību, kam ar Ungāriju, Ištvanu Dobo un varonīgajiem Egeras cietokšņa aizstāvjiem nav nekāda sakara. Tomēr nevar nepieminēt, ka tieši ar minēto tipu un pilsētas ilgstošu aizstāvēšanos no turkiem ir saistīts gandrīz viss Egerā. Gluži kā Rīgā ar Dziesmusvētkiem. Nu, varbūt.

Pilsētiņa Egera nav nekāda lielā, taču tīri jauka un mājīga. Dažas glītas baznīčeles, daudz baroka stila māju (neba nu es tādas atpazītu, bet tā citi saka), pamatīgs cietoksnis, turku minarets - ko vairāk gan var vēlēties. Starp citu, vārdā "minarets" nekā tāda nav - tāpat kā vārdā Lielius Pimpius. Tomēr, lai neviens nepadomātu, ka es te nodarbojos ar prostitūcijas pakalpojumu slavināšanu, paskaidroju, ka minarets ir šaurs tornis pie musulmaņu mošejas, kurā uzrāpjas priesteris un vada lūgšanu (paldies vārdnīcai par šo informāciju).

Mums tiek iedots arī mazliet brīvā laika, lai mēs varētu pastaigāt pa pilsētu bez aizdomīgās gides. Vispirms gribam uzkāpt minaretā, taču, aplūkojuši to no tuvuma, izlemjam, ka... mums nav laika tādām muļķībām (nē, ar bailēm no augstuma tam nav sakara, kur nu). Mums taču jāaiziet uz tirgu nopirkt augļus. Kā varbūt kāds ir dzirdējis, Ungārija nerobežojas ar Grenlandi un tajā atrodami diezgan daudzi vietējas izcelsmes dienvidnieciski augļi. Piemēram, persiki. Tādus mēs arī noskatām Egeras tirgū, būdami informēti, ka ungāriem esot labi tirgi. Persiki izrādās ne tikai ļoti lēti, bet arī garšīgi un sulīgi. Nomazgājam tos kaut kādā avotā netālu no autoostas. Kā ievērojam, pie avota regulāri parādās vietējie iedzīvotāji ar plastmasas pudelēm un savāc no tā ūdeni, tāpēc pieņemam, ka gluži indīgs tas nav.

Mums bija arī iespēja šajā laikā doties uz termālajiem baseiniem, kas atrodas turpat netālu, taču visu laiku smidzinošā lietus dēļ no šādas rīcības atturamies. Citi gan pēcāk apgalvo, ka esot bijis lieliski, taču ko nu par tiem citiem var zināt. Ir jau dabā tādi cilvēki, kam patīk, ka viņus apstrādā ar pletnēm, un tādi, kam patīk citus apstrādāt ar pletnēm. Ir pat tādi, kam patīk Linux. Un kāpēc lai nebūtu tādi, kam patīk baseinā lietū? Protams, varbūt arī es esmu viens no tiem, taču to man pagaidām nav lemts uzzināt.

Nākošais plāna punkts mūsu dienā ir vīna pagrabs netālu no Egeras. Mana interese par vīna pagrabiem, vīniem utt. nav nosaucama par sevišķi lielu. Es esmu noskatījies filmu "Sideways", un man ar to pilnībā pietiek. Taču nebraukt mēs nevaram, tiesa, samaksājam mazāku summu kā pārējie, jo vīna "degustācijā", kas šajā pagrabā paredzēta, mēs piedalīties negrasāmies. Toties mēs piedalāmies ungāru tradicionālās gulaša zupas ēšanā. Vai jūs zinājāt, ka gulašs ir zupa? Es personīgi nē. Kādi tik brīnumi šajā pasaulē neatklājas! Ja tā turpināsies, tad vēl izrādīsies, ka peņuārs nav prezervatīva veids un ka pisuārs nav prezervatīva veids.

Garšas gan gulaša zupai ir itin maz, ēst, protams, var, bet nekāda iemesla to ēst gan nav. Citi tikām nobauda vietējā ražojuma vīnus, un visi kopā varam baudīt dzīvajā izpildījumā ungāru/čigānu mūziku. Pārlieku baudāma tā gan nav, bet ausīs negriež, tā ka klausīties var. Notiek arī šādi, tādi danči, kuros mēs pat šā, tā nepiedalāmies. Viesmīlis apmeklētājiem piedāvā vīnu liet pa taisno rīklē, lai nebūtu jāpārpūlas pašiem dzerot. Daži cilvēki uz to arī piesakās, taču nenoskaidrotu iemeslu dēļ litriem to neviens nedzer. Pēcāk notiek pārvākšanās uz citu telpu, kur "degustācija" turpinās. Gide gan iepazīstina tūristus ar to, kā vajadzētu notikt degustācijai - visas tās ostīšanas, krāsas pētīšanas, buķetes noteikšanas, taču normālis latvietis/krievs vīnu dzer pēc savas ierastās metodes - viens, divi un glāze tukša.

Kad vīni ir beigušies, aizdodamies uz vīna pagraba veikaliņu, kur iespējams divlitrīgās plastmasas pudelēs iegādāties vietējo dziru, taču šādu iespēju neizmantojam. Vīna iegādi mājiniekiem izlemjam atlikt un nākamo vīna pagrabu, kurā gan paši neiesim, bet iesūtīsim grupas vadītāju kā mūsu starpnieci.

Ierāpjamies autobusā un joņojam tālāk uz Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu, kur mums paredzēts brauciens ar kuģīti pa naksnīgo Donavu. Pie iekāpšanas kuģīti mums laipni tiek piedāvāts vīns, no kura tik pat laipni atsakāmies, it īpaši tāpēc, ka atkal esam piereģistrējušies kā atturībnieki. Tā vietā dabūnam koka kolu; es savējās lielu daļu izleju uz grīdas, iedams augšup pa kāpnēm, kā jau tas man raksturīgs. Lietus ir beidzot pārgājis, sēžam uz klāja un klausāmies stāstījumā par visapkārt redzamajām izgaismotajām ēkām. Patiesībā vismaz es neklausos, jo lielāko daļu laika pavadu, mēģinot pierunāt savu fotoaparātu strādā? daudz maz pieklājīgi - lai visas bildes nebūtu pilnīgi melnas un/vai izplūdušas. Ar laiku tas pat izdodas. Budapešta naktī patiešām ir skaista. Pilsētu veido divas it kā pilnīgi nesaistītas daļas - Buda vienā Donavas krastā un Pešta - otrā. Buda ir kalnaina, un tai nav nekāda sakara ar budismu. Pešta ir līdzena, un tai arī nav nekāda sakara ar budismu.

Šādā braucienā sākam izjust, cik bezcerīgi nožēlojama šajā ziņā ir mūsu pašu skaistā Rīga. Brauciens ar kuģīti pa Daugavu ir tik patētisks pasākums, ka kaut ko nožēlojamāku ir grūti iedomāties. Nepietiek ar to, ka pie mums ir iespēja izbraukt zem daudzajiem un ļoti skaistajiem Daugavas tiltiem, vēl arī sanāk braukt gar izsmalcinātajiem ostas rajoniem, un Pārdaugavas pusē Rīga arī ir vienkārši noklāta ar arhitektūras brīnumiem.

Lienei gadās mazs pārpratums - kad viņai tiek piedāvāta atkārtoti vīna glāze, viņa nez kāpēc padomā, ka tā ir kola, kas tā tomēr neizrādās. Nomēģinājusi vīnu, viņa izdara atzinumu, ka dzerams tas viņai nešķiet, un tagad jārisina jautājums, kā atbrīvoties no glāzes satura. Kaut arī šī misija noteikti nav grūta, es to tomēr nekādi nepildu. Beigās vienkārši noliekam pilno glāzīti uz galdiņa un ar to visa balle beidzas. Liene mani piespiež piezvanīt vecākiem, kaut es absolūti nezinu, ko lai viņiem saku, jo man nav raksturīga zvanīšana tikai zvanīšanas pēc. Kā rezultātā neko patiesībā arī nepasaku, taču sirdsapziņa, ka vecākiem ir piezvanīts, ir nomierināta. Ceļā uz viesnīcu jau domājam par to, ka vajadzētu vēl kopīgi ieiet vannā, taču numurā izrādās, ka nekādas vannas mums nav, duša ir šaura jo šaura, un jautājums atkrīt pats par sevi. Numurs tāds vienkāršs, turklāt nezināmu iemeslu dēļ tajā ir trīs gultas. Mazliet uztraucamies, vai pie mums neatnāks vēl kāds ciemiņš. Divas gultas sabīdam blakus, bet pa vidu izveidojas muļķīga un ļoti neērta šķirba. Vēl mazliet pablisināmies kaut kādas muļķības pa MTV un gulēt. Rīt atkal agri jāceļas.

Trešā diena: It&s been a hard day&s night

Pārmaiņas pēc šī daļa būs dialoga formā, it kā Liene un es kopā stāstītu par šīs dienas noteikumiem, viens otra stāstījumu turpinot un papildinot. Patiesībā gan Liene nemaz nav šobrīd klāt un viņas tekstu arī rakstu es, bet jūs jau to nezināt.

Kaže: No rīta atkal nācās celties diezgan agri. Liene: Tas jau šajā braucienā bija pierasti. Vienīgi bija bail, ka atkal varētu līt. Kaže: Jā, tā jau izskatījās - paskatoties pa logu viss izskatījās pilnīgi pelēks. Liene: Par laimi pelēkas nebija vis debesis, bet pretējā māja, pret kuru bija pavērsts mūsu logs. Kaže: Patiesībā tas bija itin smieklīgi, kaut gan perspektīva atkal vazāties pa lietu gan nebija smieklīga. Liene: Kā lai arī nebūtu, mēs nogājām brokastīs, kurās nekā nebija. Salīdzinoši Slovākijā tās bija daudz labākas. Viena veida negaršīga desa un viena veida negaršīgs siers. Un sažuvusi maize. Izlēmu uzreiz, ka citas dienas brokastīs neiesim.

Kaže: Nebija jau tik traki, bet īpašas jēgas šādām brokastīm patiesi nebija. Liene: Kā nekā citiem tūristiem tās arī nepatika, un tie jau nebija tik izlepuši kā es. Vienkārši tu esi gatavs ēst pilnīgi visu. Kaže: (laiž piezīmi gar ausīm) Šajā dienā mēs braucām uz Višehradu. Tā ir tāda vieta, kur kādreiz ungāriem bija galvaspilsēta, kaut gan patiesībā tur ir tikai cietoksnis, visai paliels. Galvaspilsēta tur bija kaut kad 14. gadsimtā, vēl pirms turku uzbrukuma. Uz turieni to pārcēla kaut kāds karalis māņticības dēļ. Liene: Blah, blah, blah. Kuru interesē tā vēsture? Toties tur bija viduslaiku moku muzejs. Un tu nemācēji parādīt pareizu sejas izteiksmi, kad tevi pielika pie kauna staba. Kaže: Nē, vēsture ir ļoti interesants priekšmets. Kaut gan patiesībā nekā tāda, ko par Višehradu stāstīt man tiešām nav. Liels cietoksnis, tas arī viss. Ļoti ilgi kāpām augšā. Liene: Tur bija iespēja ietērpties karaļa un karalienes drānās, bet tu mani atrunāji, sakot, ka tās esot smirdīgas. Kaut gan patiesībā tu vienkārši noskopojies. Kaže: Arī taisnība. Liene: Un vēl tur varēja izšaut ar loku, bet ar arbaletu nevarēja. Taču izšaut ar loku nav nekā tāda, to arī Latvijā var. Un bija tips, kuram bija pieradināts vanags, taču tas viņam neko labi neklausīja. Kaže: Un tad mēs braucām uz Sent-Endrē, mazu tūristu pilsētiņu, kurā nekā īpaša nav. Liene: Kā nav? Tur ir marcipāna muzejs. Tajā bija reālā izmēra Maikls Džeksons, turtles-bruņurupuči, kaktusi no marcipāna un vēl daudz kas cits. Es nopirku tur marcipāna Mikiju un Minniju. Tikai Minnijai vēlāk nolūza bante. Kaže: Sent-Endrē ir tikai divas ielas, tomēr tu mani pāris reizes sarāji, ka mēs varētu apmaldīties. Mēs ilgi skatījāmies suvenīrus, bet beigu beigās nopirkām tikai garšvielas. Liene: Tās mēs arī meklējām ilgi, jo tu nevarēji pateikt, kur tās ir lētākas, bet visu laiku vazājāmies kalnā augšā-lejā. Kaut gan vispār tur tiešām nekā tāda nebija - Čehijā suvenīri bija daudz smukāki. Kaže: Pusdienās mēs neaizgājām, tāpēc ka tu negribēji. Tāpēc mēs jau ļoti savlaicīgi bijām pie autobusa, kur pastāstījām divām sievietēm, ka mēs nedosimies uz vīna pagrabiem šodien, bet iesim staigāt pa Budapeštu. Rezultātā arī viņas izdarīja tāpat, kaut gan ar mums kopā, protams, negāja. Starp citu, es jau iepriekš biju ar grupas vadītāju par neiešanu uz vīna pagrabiem visu norunājis, kaut tu man pārmet, ka es nekad neko nevaru sarunāt. Liene: Nu, labi, labi, neesi tu nemaz tik slikts, tikai nevajag te visu priekšā savu netīro veļu rādīt. Kaže: Es jau neko, es tikai tā. (pēc 5 minūšu ilga strīda) Liene: Tad mēs braucām atpakaļ uz Budapeštu. Ceļš bija diezgan ilgs, un es visu laiku bažījos par to, ka mums jāpalūdz gidei, lai tā nopērk vīnu, ko mēs varētu aizvest senčiem. Kaže: Izkāpām mēs no autobusa vietā, kur bija izveidojies korķis, netālu no ķēžu tilta. Pārgājām pāri tam tiltam un nonācām Peštā. Liene: Es vēl piedāvāju noiet gar parlamentu, kas Budapeštā ir ļoti skaists, tāpēc mēs tur arī nogājām. Mēs pat ne reizes nenomaldījāmies, tiesa izstaigājāmies tīri labi. Kaže: Pa ceļam uz metro, kam vajadzēja mūs aizvest uz viesnīcu, nogājām gar svētā Ištvana baziliku (Ištvans ir Ungārijas valsts dibinātājs). Liene: Katedrāle bija ļoti liela, un to fotografējot bija grūti iedabūt visu kadrā. Tāpēc viena bildē no tevis tikai galvu var redzēt. Žēl, ka mēs nevarējām ieiet iekšā, lai apskatītos uz Ištvana rociņu. Kaže: Es gan tā īsti nezinu, as tā rociņa tāda ir - skulptūra, iebalzamēta vai kā. Liene: Lai nu paliek, tu droši vien negribi runāt par to, ka nevarēji saņemties autobusa vadītājam (autobuss tur aizstāj remontāju metro posmu) pavaicāt, kurā virzienā mums jābrauc. Kaže: Jā, man ne visai patīk runāt ar visādiem autobusu vadītājiem, tomēr noskaidrot izdevās. It īpaši labi tas, ka patiesībā jau mēs atradāmies galapunktā un citos virzienos aizbraukt nemaz nevarējām. Liene: Pēc tam sekojām pūlim un pārkāpām metro, aizbraucām vēl divas pieturas. Pa ceļam uz viesnīcu iegājām veikalā, kur varētu nopirkt auglīšus. Šo to ēdamu jau pa dienu mēs bijām nopirkuši, bet augļi lielveikalā pa ceļam no Sent-Endrē bija nesmuki. Tiesa, veikalā pie mūsu hoteļa tie nebija arī neko labi. Vismaz nopirkām lētu un puslīdz garšīgu arbūzu. Kaže: Tu kaut ko neaizmirsi? Liene: Jā, vēl mēs skatījāmies man somiņu, jo es biju izlēmusi Ungārijā nopirkt sev somiņu uz pleca. Tur veikalā bija viena ļoti skaista sarkana somiņa, taisni tāda, kādu es gribēju, bet, tā kā tā maksāja 30 latus un mums vēl bija dažas dienas Ungārijā jādzīvo, tu man neatļāvi to nopirkt, kaut gan es to ļoti vēlējos. Kaže: Varbūt man tomēr bija taisnība. Liene: Varbūt. Kaže: Tad nu mēs jau pēc deviņiem bijām viesnīcā un vakaru pavadījām, tajā ēdot arbūzu. Liene: Visu gan neapēdām, turklāt bija dīvaini, ka tur no arbūziem negribējās tik ļoti čurāt, kā tas ir Latvijā. Kaže: Tā arī beidzās šī diena.

Ceturtā diena: Don&t speak

Šī diena skaitās atpūtas diena - mēs braucam uz Balatona ezeru, ko ungāri sauc par savu jūru, un vakarā dodamies uz zirgu šovu, pierīšanos un piedzeršanos stepē. Ja jau atpūtas diena, tad arī rakstīšu atpūtas režīmā.

Ezers liels, iespaidīgs. Bet smieklīgi sekls. Ieej kilometru un vari vēl iet. Ūdens auksts, gaiss arī. Ilgstoši šādā laikā tur nav ko darīt. Ieeju ūdenī, Liene paliek ārā. Aizeju līdz kaut kādai platformiņai ūdenī. Atpakaļ izlemju peldēt. Patiesībā tik auksts nav. Dziļš arī ne. Laiku pa laikam dzirdu it kā Lienes balsi. Droši vien rādās. Taču tad sadzirdu skaidri. Tiešām - Liene nāk ūdeni. Kaklā viņai mans dvielis. Lai būtu siltāk. Taču dvielis manējais - savējo bail saslapināt. Nu, neko. Aizejam atkal līdz platformai. Uzrāpjamies augšā. Nokakāta. Pasēžam tur uz soliņa. Ejam atpakaļ.

Krastā garlaicīgi. Liene cer, ka pārējie gribēs ātrāk prom. Bet tie zviln. Un turpina zvilnēt. Garlaicīgi. Ejam nopirkt saldējumu. Nopērkam. Es šokolādes un kakao, Liene - karameļu un citronu. Citronu baigi skābs. To nākas apēst man. Tad nopērkam uz abiem vienu mīksto saldējumu. Apēdam arī to. Sēžam uz soliņa. Gaidām. Kaut kādi sīkie vai nu nemāk atķēdēt savus velosipēdus vai zog svešus. Tieši mums blakām. Mēs neko. Gaidam. Beidzot parādās ļaudis, sāk kāpt autobusā. Braucam. Iepriecinoši.

Seko stepe. Biju gaidījis, ka būs tizli. Izrādās - ne gluži tizli. Vietējie jātnieki patiešām labi. Bet ēzeļi labāki par jebkādiem jātniekiem. Zirgi sēž kā suņi. Visi zirgi ir ķēves. Nez, kāpēc tā? Divjūga ratos mūs aizved uz lauku mājām. Saimniece pastāsta par to, kā senie ungāri kopojās. Ja kādu interesē - tad pa dienu. Naktī nesanāca laika. Un arī tad - pa ātram. Apskatām sprogainas cūkas un ragainas aitas. Amizanti, bet smirdīgi. Kā jau laukos.

Sēžamies ratos un braucam atpakaļ. Ķeramies pie vakariņām. Vispirms gulaša zupa. Labāka ka iepriekšējā reizē, bet nekas īpašs. Tad otrais. Plaša izvēle, bet garša - nekas īpašs. Visu laiku vīns. Lielos daudzumos. Mēs nedzeram. Citi gan tā riktīgi iemet pa lampu. Pretim sēdošai meičai divreiz uzkakā putns. Ir nu gan daži veiksminieki! Tā kā vīns šoreiz netiek normēts, latvju un kriev tautieši to patērē gluži kā es ūdeni. Nē, tomēr lielākos daudzumos.

Atceļš autobusā traks. Šoferi arī ne bez promilēm. Aicina mūs celties kājās. Un dejot. Mēs neceļamies. Gandrīz visi pieceļas. Un dejo. Pastum-pastum-pietupies. "Tagad apķeraties abiem blakus stāvošajiem ap pupiem." Mazliet biedējoši. Līkumos autobusu nēsā pamatīgi. Un ja nu aptur policija? Tomēr neaptur. Vairākas reizes noklausījušies pazīstamākos tautiešu šlāgerus, nokļūstam viesnīcā. Laiks jau ap pusdivpadsmitiem, bet vismaz šis brīnums ir garām. Rītdiena mums ir brīvā diena, un nekas tamlīdzīgs neatkārtosies. Gide gan piedāvā, ka mēs varētu doties ar viņu kopā dienas sākumā uz pilsētas centru, bet mēs esam izlēmuši būt paši par sevi. Kāpēc gan neizmantot brīvo laiku patiešām brīvi? Mēs jau esam ieplānojuši, ar ko šajā dienā nodarboties, un tāpēc nekādas laika tērēšanas uz visādām muļķībām mūsu plānos neietilpst. Ejam uzreiz gulēt, lai būtu daudz spara un spēka nākamajai dienai.

Piektā diena: Born to be Wild

Šī diena ir paredzēta tikai man un tev, un nevienam nebūs tiesību tajā iejaukties. Mēs paši sev nosakām, kad celties, kad gulties, kad dzīvot, kad mirt. Ceļamies astoņos, agrāk nav šodien vajadzības, nekādas centralizētas brokastis neēdam, pašiem gan nekā, ko apēst mums nav, taču viens no pirmajiem šīs dienas plāna punktiem mums ir Budapeštas centrālā tirgus apmeklējums, un tajā noteikti kaut ko ēdamu varēs uzmeklēt.

Nogājuši lejā, priekšā sastopam grupas vadītāju, kas nez kāpēc domā, ka mēs noteikti vēlamies doties uz pilsētu kopā ar viņu. Bet mēs nevēlamies - šī diena ir man un tev. Noklausāmies diezgan garu un detalizētu informāciju, no kuras jau pēc divām minūtēm neko neatceramies, bet tas nav tik būtiski. Metro, autobuss, kas saucas par metro, un mēs esam pilsētas centrā. Dodamies uz slaveno Vācī ieliņu. Kāpēc šī ieliņa ir slavena? Ne mazākās sajēgas, taču pa to obligāti Budapeštā ir jānoiet. No citām ielām tā atšķiras ar to, ka pa to nebraukā mašīnas un ar to, ka tajā ir daudz suvenīru veikaliņu (vienvārdsakot, šī iela ir līdzīga visai Prāgas vecpilsētai). Kad mēs pa to rīta stundā soļojam, ieliņa ir tukša un klusa, taču, kad mēs te vēlreiz būsim pēcpusdienā, skats būs gluži citāds. Pa ceļam uz Vācī ieliņu iegriežamies kādā veikaliņā apskatīties tev somu. Cenas tajā ir itin pievilcīgas, un tu atkal noskati vienu sarkanu somu, taču manu priekšlikumu to uzreiz pirkt, noraidi.

Pa Vācī ieliņu nonākam gandrīz līdz tirgum. Tiesa, sākumā nav skaidrs, vai tas ir tirgus vai dzelzceļa stacija, taču apskatīšanās kartē iespējamās neskaidrības atrisina. Nopērkam divus kilogramus persiku, kas gan neizrādās pārlieku garšīgi, un pārsimts gramus garšīgas sagrieztas salami tipa desas. Pāri tiltam dodamies uz otru Donavas krastu, kalnaino Budu. Tur mums paredzēts uzkāpt divos kalnos - svētā Gelerta kalnā un Budas kalnā. Pirmā virsotnē atrodas piemineklis pašam svētajam, taču to mēs pārlieku nealkstam redzēt, un vēl kaut kāds pamatīgs metālisks veidojums, kas oriģināli bija padomisks, bet tagad tāds vairs nav. Mēs uzkāpjam tikai kādu gabaliņu, lai ieietu klintī uzbūvētā baznīcā. Precīzāk, klintī iebūvētā baznīcā. Tur gan attēlota pārsvītrota sieviete topiņā un svārkos, bet pieņemam, ka zīme nosaka tikai to, ka tu nedrīkst ienākt brunetes zilā, turklāt svārkotas, tāpēc tu nepaliec vis ārā. Faktiski baznīca vairāk interesanta teorijā, nekā praksē - idejiski interesanti, bet nekā, ko skatīties, tajā nav.

Toties neviens mums nevar liegt tepat netālu ieēst mazliet apkaltušu maizi un pavisam neapkaltušu desu. Persikus nevaram atrast, kur lai nomazgā, tāpēc tos jānes vien tālāk. Izņemot vienu mazu mākslīgu ūdenskritumiņu, neko citu Gelerta kalnā neatrodam, un sākam ceļu uz Budas galveno kalnu. Tas gan izrādās salīdzinoši sarežģīts uzdevums, jo autovadītāji Ungārijā nav kulturālāki kā pie mums, varbūt pat vēl sliktāki - vismaz šķērsot gājēju pāreju mums izdodas, tikai sagaidot mašīnu plūsmas beigas. Zināmas problēmas sagādā arī nokļūšana aiz vecpilsētas aizsargmūriem. Ceļš, pa kuru mēs ejam, izved mūs cauri kaut kādam ārējam mūrim, bet beigu beigās mēs nonākam pie izejas otrā galā, tā arī nevarējuši tikt pilsētā iekšā. Tomēr pēc kāda laiciņa esam nonākuši iekšpusē.

Tā kā lielāko daļu no vecpilsētas esam jau izstaigājuši kopā ar vietējo gidu, dodamies uzreiz uz mūsu mērķi vecpilsētā - Budas labirintiem. Pirms brauciena abi domājām, ka tam ir kāds sakars ar budismu, taču tagad esam pārliecināti, ka vis nav. Budas labirinti ir pamatīgi ceļu pinekļi zem Budas pils, un alās, uz kuru bāzes tie veidoti, esot dzīvojis jau pirmatnējais cilvēks. Protams, varbūt tie ir tikai meli, taču viss ir iespējams. Lai šos potenciālos melus izskaistinātu, uz alu sienām atrodamas daudzu slavenu alu zīmējumu kopijas. Vai arī tās sauc par reprodukcijām? Tev šajos labirintos ir bail, tu satraucies par to, ka tajās nav gaismas, kamēr es jūtos itin omulīgi. It īpaši pēc karstuma, kas jūtams Budapeštas ielās, šejienes vēsums un svaigums ir ļoti patīkams. Jāatzīst gan, ka labirints ir visai vienkāršs un ka tādā apmaldīties un nomirt badā ir praktiski neiespējami. Žēl. Minotaurs tādā droši vien nedzīvotu, turklāt vēl griesti pil, nekādu ērtību, kā sacīt jāsaka.

Izstaigājuši labirintus, plānojam doties uz Pel-Volgī alu. Esmu jau iepriekš izpētījis, ar kādu autobusu un uz kurieni mums jābrauc, nav tikai skaidrs, kāpēc kartē pie alas kaut kāda dīvaina bultiņa. Nonākuši vajadzīgajā vietā, konstatējam, ka ala tur principā nevar atrasties - tā tomēr ir pilsēta kā nekā. Tuvējā bodītē izdodas noskaidrot, ka kartē mums atzīmēta nevis pati ala, bet vieta, kur kāpt autobusā, lai uz šo alu brauktu. Neparedzētais laika tēriņš, kas saistīts ar papildus braucienu un autobusa gaidīšanu, rada bažas, ka nepaspēsim uz kādu no pārējiem šodienas plāna punktiem, taču braucam tāpat.

Pie alas mums nākas kādu laiku gaidīt gida ierašanos, turklāt dīvaina šķiet situācija, ka, izņemot mūs, vēl tikai divi cilvēki grasās doties ekskursijā pa alu. Viens no tiem ir vīrietis gados, otrs - melnādaina sieviete. Abi savā starpā sarunājas kaut kādā neskaidrā valodā, kā izrādās vēlāk - holandiešu. Gids izrādās ļoti jauks un ļoti runīgs cilvēks, kas tīri labi runā angliski, taču ne pārāk skaidri, vismaz daļu no viņa stāstījuma man uztvert neizdodas. Tev arī ne. Ekskursija pa alu, par ko es biju domājis, ka tā ilgs kādas minūtes 15-20, ilgst precīzi par stundu vairāk, nekā es biju no tās gaidījis. Rezultātā sanāk mazliet nožēlot, ka pirms ieiešanas alā tā arī neuzvilku jaku, jo silts alās būt nemēdz. Taču kopumā ekskursija ļoti interesanta, ala ļoti dziļa, pietiekoši savdabīga, un tai raksturīgā šauruma dēļ - arī mazliet baisa, vienvārdsakot, tieši tas, ko no alas var vēlēties. Stalaktīti balti un tīri, vietām tādi dzeltenīgi, tu saki, tie esot tādi, ka gribās nolaizīt. Man laikam gan nē. Karameles tak neēdu. Nu mums vajadzētu doties atpakaļ uz Peštu, kur varoņu laukumā atrodas Ungārijas nacionaālā galerija, taču laika tam nepietiek - piecos jau ieplānots būt pie zoodārza, kur no šī brīža ir lētās ieejas biļetes. Bet mums vēl tāls ceļš priekšā. Tā kā uz galeriju paspēt tāpat nevaram, vēl ātri noskrienam pa Vācī ieliņu uz veikalu, kur tu skatījies no rīta somu. Sarkanā soma gan izrādās jau pārdota, tāpēc tev nākas paņemt armijnieciski zaļu. Sākumā tu neesi ar pirkumu apmierināta, bet ar laiku tavas domas mainās uz pozitīvo pusi.

Pie zoodārza nokļūstam jau mazliet pāri pieciem, taču iekšpusē konstatējam, ka vajadzības tā steigties laikam gan nebija. Salīdzinoši ar Rīgas zoodārzu, Budapeštā tas ir visai haotiski organizēts un pārāk mežonīgs - brīvi saaugušo puduru dēļ daudzus dzīvniekus saskatīt ir praktiski neiespējami (turklāt puduri neatrodas vis tiešā dzīvnieku, bet gan skatītāju tuvumā). Par mierinājumu var kalpot tas, ka atsevišķi šī zvēru dārza iemītnieki Rīgā nav atrodami - tādi kā žirafes, ziloņi (diemžēl), gorillas. Tiesa, nostaigājuši paredzēto divu stundu vietā tikai vienu, mēs zoodārzu atstājam, lai dotos uz plaši izreklamētajiem Sēčeņu minerālūdens baseiniem. Vēl, staigājot pa zoodārzu, apēdam daļu no nopirktajiem persikiem, tā tos arī nenomazgājuši, taču pēdējos trīs gabalus atstājam miskastē - saspiesti un negaršīgi tie nebūt nav tas, ko es sauktu par persiku ideālu.

Labāk mēs to nebūtu darījuši. Atmosfēra šajā iestādījumā ir mazliet padomiska, stipri daudz cilvēku un stipri maz, ko darīt. Būdams rūdīt pārkāpējs, aizdomīga paskata dušās neieeju, vai man nav vienalga, ka tā nedrīkst. Tu pēcāk žēlojies, ka tev nepatīkot kailas sievietes. Jā, laikam lezbiete no tevis nesanāks. Problēmas rada arī tas, ka pēc atsevišķas iešanas pārģērbties mums nav tik viegli vienam otru atrast. Rezultātā es kādas desmit minūtes staigāju šurpu-turpu, gaidot, kad beidzot tu parādīsies.

Pašos baseinos nav nekā tāda, kādēļ vajadzētu par tiem jūsmot. Jā, varbūt tajos patiešām ir dabisks minerālūdens, bet man kas par to? Neesmu tak slimiķis, atšķirībā no daudziem studzinātāju paskata tipāžiem, ko šajā vietā netrūkst. Wankers! Izstaigājuši visu baseinu teritoriju, atkal jau visai savlaicīgi dodamies prom. Žēl, ka neiegājām mākslas muzejā, noteikti būtu bijis prātīgāk.

Braucam ar metro atpakaļ uz pilsētas centru, tad uz mūsu viesnīcu. It kā vēl nav pārmērīgi vēls, taču zināms, ka mums šī ir pēdējā iespēja iepirkt pārtiku atpakaļceļam, bet palikt atkal praktiski neēduši nevēllamies. Šoreiz plānojam nedoties vis uz netālu no viesnīcas esošo "Interspar", bet gan tālāk esošo diennakti vaļā esošo TESCO. Veicamais uz to gabals izrādās pietiekoši liels, taču ir jau pārāk vēls, lai dotos uz "Interspar" - tas darbojas tikai līdz deviņiem. Preču klāsts veikalā patiešām ir neslikts, lai gan augļi atkal izskatās kā no Latvijas "Rimi" atvesti. Varbūt tā arī ir, kas to lai zina.

Sapērkam šoreiz pietiekami daudz pārtikas, kas nozīmē smagus grozus, tos vieglākus nedara arī tur iekrautais ļoti lētais (un pavisam negaršīgais) arbūzs. Rinda virzās uz priekšu tā kā veikalā Rīgā pie manas mājas - tā, ka tajā stāvot ir viegli iemigt, pat ļoti viegli. Beidzot tiekam no tās prom, un varam vēl kādas minūtes divdesmit piecas soļot atpakaļ uz viesnīcu. Beidzot tajā pārnākam un atkal esam maksimāli noguruši.

Vēl tikai viena diena (nepilna), un jābrauc atkal uz dzimto zemi.

Sestā diena: There&s a hole in my soul

1) rakstīsim konspektīvi, it kā mēs būtu ļoti lietišķi; 2) no paša rīta savācam visas mantas lielajās somās, rūpīgi ietinam senčiem paredzētos vīnus; 3) nesam somas uz autobusu, jo viesnīcā vairs neatgriezīsimies; 4) braucam uz vietu, kas saucas Mišķoļca-Topoļca; 5) tur paredzēti termālie baseini; 6) ceram, ka labāki kā Sēčeņi; 7) skaitās gan ne tik glauni; 8) izrādās nesalīdzināmi labāki; 9) skaisti, klintīs iestrādāti baseini ar dažādām temperatūrām, mazliet par specefekti; 10) cilvēku gan ļoti daudz; 11) bet tas nekas, jo mēs esam viens otram, citi mūs netraucē; 12) turklāt pārģērbties var kopā; 13) divarpus stundas paiet nemanāmi; 14) kā pēdējie atgriežamies autobusā (pirmo reizi visa brauciena laikā); 15) seko brauciens uz Baradla alām; 16) šoreiz alā dodamies visā lielajā grupā; 17) alas pilnīgi citādas kā vakar - plašas, ar augstām velvēm; 18) vietām - gandrīz kā baznīcā; 19) stalaktīti daudzviet aplauzti; 20) nesaprotu, kāds prieks nest mājās stalaktītu? 21) gida šoreiz nav, stāsta mūsu grupas vadītāja; 22) līdzi velkas kaut kāds vecis, no kura nekāda labuma; 23) ļoti vērtīgs darbs viņam, lai neteiktu vairāk; 24) uz augšu un uz leju šoreiz tik daudz jāiet nav - vairāk pa taisno; 25) bailīgi arī nav; 26) toties alā notiek koncerts, kurā mums atskaņo Vangeļa "Conquest of Paradise"; 27) arī citus gabalus, bet tos nepazīstu; 28) skaņas sistēma pašvaka - nekāda vispusējā skaņa, tikai vienkāršs stereo; 29) kopumā alas nav tik foršas, kā vakar; 30) ar to arī visa mūsu kultūras programma beigusies; 31) varētu teikt, ka brauciens arī - bēdīgi; 32) mums vēl atlikusi šāda tāda nauda, varētu nopirkt kādu suvenīru; 33) bet nekā glīta nav - izlemjam netērēties; 34) braucam Slovākijas virzienā; 35) šoreiz braucam nomodā pāri Augstajiem Tatriem - tiešām augsti; 36) ja vēl mums nepaliktu mazliet slikti no kalniem, būtu pavisam labi; 37) bet paliek slikti; 38) Slovākijā bijusi vētra; 39) pagājušogad; 40) bet sekas vēl ir redzamas; 41) un tās ir briesmīgas - kaili nopostīti kalni, kur vēl nesen zaļoja meži; 42) daba ir traka; 43) bet cilvēks ir vēl daudz trakāks, slimāks un vispār...; 44) atkal skatāmies filmas; 45) "Landiš serebristij" - krievu traģikomēdija; 46) "Fled" - amerikāņu piedzīvojumu filma; 47) Polijā, netālu no vietas, kur mums jānakšņo, šausmīgs korķis; 48) pēc stundas stāvēšanas tā arī nesaprotam, kas tam bija par iemesliem; 49) beidzot iebraucam Čestohovā; 50) viesnīca vienkārša, ne pārāk labā stāvoklī, vienīgi gulta normāla; 51) pat ledusskapja nav; 52) rīt ļoti agri jāceļas, bet tagad ir ļoti vēls; 53) vairāk punktu nebūs, jo mēs jau guļam.

Septītā diena: The long and winding road

To varētu saukt arī par "Un septītajā dienā Viņš atpūtās". Nekā tāda vairs ceļojumā nenotiek. Brauciens cauri Polijai ir tik pat ilgs, kā turpceļā, tikai nav vairs nekā tāda, ko no tā gaidīt. Mēģinam lielāko daļu laika gulēt, taču īpaši iemigt neizdodas. Minūtes velkas kā stundas, un stundas vispār neiet uz priekšu.

Visbeidzot tomēr šī valsts ir garām. Grupas vadītājas nepiedienīgi ilgais stāstījums par princesi/karalieni Sissī īpaši neintriģēja. Kas gan to būtu gaidījis? Noskatāmies "American History X", ko esmu jau vienreiz redzējis, tāpēc man tā nekādus pārsteigumus nesagādā, kaut gan filma principā laba.

Grupas vadītāja beidzot izdomā, ka mums vajadzētu visiem iepazīties, kaut arī vairums to nemaz nevēlās. Izrādās, ka pilnīgais tips, kas sēž mums aizmugurē un pastāvīgi jokojas dzeršanas sakarā, ir policijas kapteinis. Vienīgais īsti jaunais pārītis, par ko mēs domājām, ka tie abi ir 18-gadnieki, izrādās par mani mazliet vecāki turklāt datoriķi. Meitene pat tīri glīta, diez vai būtu no programmētājas kaut ko tādu gaidījis.

Diemžēl mums Polijā neizdodas neko ieēst, jo vietējās valūtas mums nav, bet ar eiro maksāt nav iespējams. Rezultātā nākas vien gaidīt nokļūšanu mājās, nekas, vismaz vairāk iepirktā ēdiena patērēsim.

Lietuvā nobraucam gar brīvas ieejas mini zvēru dārzu. Tur ir gan draudzīgs ponijs, gan mīlīgi trusīši, gan jauki lācīši. Noglāstam gan tikai pirmo. Truši pārāk veikli, bet lācīši tomēr nav brālīši, lai ar tiem rotaļātos. Vai, cik jaukus mazvārdiņus un mazmājiņus es lietāju! Pie Grenctāles piezvanu vienam jaukam cilvēciņam un pavaicāju viņam, vai neatbrauks mums pretī. Un viņš piekrīt. Šo jauko cilvēciņu sauc par Uldi, ja kāds nezina. Viņam ir balts Golfs, kuram parādās arvien jaunas ekstras. Šobrīd tas rūc kā no meža iznācis zvērs. Tiesa, mums vēl līdz Rīgai jāaizbrauc, un Latvijas ceļi nav kā Eiropā, kura mūs nesapratīs. Taču tie nav arī tik slikti, ka nepavisam nevar izbraukt. Kaut gan pa zemes ceļiem braucam tik daudz, ka vienā mirklī grupas vadītāju gandrīz nogalina no augšējā plaukta krītoša minerālūdens pudele.

Kad neviens nepiesakās par slepkavnieciskā trauka īpašnieku, apjaušam, ka tas ir minerālūdens, ko mēs nopirkām ceļojuma otrajā dienā Egerā un pēc tam nekādi nevarējām vairs atrast. Mums bija dažādas versijas, kas būtu varējis to nolaupīt, taču fakts, ka, izturējusi Slovākijas līkumotos un kalnainos ceļus, mūsu pudele ir nokritusi netālu no Bauskas, šķiet visai zīmīgs.

Iebraukšana Rīgā ir sāpīga, jo šķiet, ka atgriežamies miestā, apmēram tādā Egerā. Salu tilts un ceļš uz Galveno pasta ēku nav līdzvērtīgs romantiskākajai skulptūrai Eiropā. Piesakās, kas zina, kurā valstī tā atrodas (ne Ungārijā)! Dabūsi konfekti. Varbūt. Tātad, Rīga ir bēdīga.

Cilvēki pamazām izplūst no autobusa. Dažam kāds atbraucis pretī, cits dodas pats projām. Mēs nekad vairs neredzēsim vairumu no šiem cilvēkiem, ar ko kopā pavadīta vesela nedēļa. Bet laikam gan neskumstam tāpēc. Visbeidzot parādās (vispirms gan atskan) Ulda auto, ātri iekrāmējamies tajā iekšā, un topam aizvesti uz mājām. Ceļojums ir noslēdzies.

Bet, nekas, gan būs arī citi, un būs arī citi stāsti, bet pagaidām to nav. Nelietojiet narkotikas un nekopojieties ar dzīvniekiem, dārgie bērni!