Pie Baltkrievijas diktatora (2011)
Brauciens ar auto uz četrām dienām uz valsti, kuru tobrīd vēl dēvēja pret Eiropas pēdējo diktatūru. Padsmit gadus vēlāk pat neapsvērtu domu turp braukt. Sevišķi dziļi iekšā gan neaizbraucām - Vitebska palika tālākais punkts.
Atmiņā paliekošākie elementi: super lētās cenas degvielai (tā ir, kad nemaksā nekādus nodokļus, plus visu dabū no saimniekzemes pa lēto), ļeņinekļi pa labi un pa kreisi, nekāda izpratne par tūrisma industriju (kempingā neizdevās samaksāt, palikām, nevienam naudu neatdevuši, pastkartes var iegādāties tikai komplektā pa 20, laivu var nomāt sarunāt pilsētā, nevis ezera krastā, kur vajadzētu būt laivu bāzei). Paķērām vienu stopējošu tanti, pie kuras rezultātā lietainā vakarā palikām pa nakti (nevis savā teltī). Tante stāstīja, ka ūsainais tarakāns savulaik esot bijis populārs valstī, bet nu jau kādu laiku, kopš ekonomika stagnē - nekādas popularitātes viņam vairs nav. Tas gan, kā zināms, neliedza viņam vēl 2020. gadā izlikties esam uzvarējušam vēlēšanās ar 80% balsu.
Ja piedzīvošu laikus, kad Baltkrievija būs brīva - aizbraukšu tur atkal.