Kazhes pierakstu burtnīca

Mans pirmais ceļojums ārpus Latvijas bija arī viens no tālākajiem, vērienīgākajiem un noteikti spilgtākajiem, lai arī mana tolaik nelielā vecuma dēļ atmiņas par to ir fragmentāras, fotogrāfiju gandrīz nav un ar šodienas acīm varu vien nožēlot to, ka vismaz mana mamma jau tolaik nesaņēmās cītīgi tur pieredzēto pierakstīt. Viņa šim jautājumam pievērsās vien neilgi pirms sava mūža beigām, un tieši līdz interesantākajai daļai nemaz netika. Viens no maniem ilgtermiņa plāniem ir šo viņas darbu pabeigt, bet tas nebūs šis apraksts. Šis būs tas, ko atceros es pats bez jebkādu ārēju avotu informācijas iesaistīšanas (ok, ar minimāliem precizējumiem, citādi būtu pārmērīgi daudz aplamību).

Sākās viss ar nejaušību, kā jau tas vispār manā dzīvē itin bieži ir noticis. Tas droši vien bija 1991. gada vasarā, kad sanāca tā, ka pie mūsu pa nakti palika viena mums pilnīgi nepazīstama sieviete. Cik atceros, šī kundze bija paredzējusi apmesties pie pāri ielai dzīvojušās manas mammas paziņas/draudzenes 34. vidusskolas direktrises. Taču tā nebija mājās, laikos pirms mobilo telefonu ēras šādas situācijas bija tipiskas, kamēr viesnīcā nemaz tik vienkārši uz sitiena apmesties nevarēja, un, lai vai kā, mamma piedāvāja - palieciet taču pie mums! Izrādījās, ka šī kundze bija Čehova fonda (nav tā, kas es tobrīd un pat šobrīd baigi zinātu, kas tā par organizāciju) Bella Kļeščenko, kura Rīgā bija ieradusies saistībā ar kādu pasākumu, ko viņa organizēja.

Kas īsti bija šis pasākums? Bija tāds tvaikonis, kurš tobrīd (vai iepriekš) saucās "Latvija", kurš braukāja pa Jeņisejas upi Sibīrijā. Tā kā Latvija (valsts) nupat bija de facto atguvusi neatkarību, šai kundzei bija doma sarīkot tvaikoņa "pēdējo reisu", Latvijai simboliski aizejot no Sibīrijas. Reisā bija paredzēts, ka piedalīsies politiski represētie no Latvijas, kā arī dažādi Latvijas mūziķi, mākslinieki un cita veida inteliģences pārstāvji, kuri maršruta ietvaros apciemos Sibīrijas latviešus. Vai tur bija runa par latviešu aicināšanu braukt mājās, neņemos teikt, bet doma bija kaut kāda tāda. Un, tā nu sanāca, ka šī kundze arī mums piedāvāja dalību šajā braucienā. Formāli nekādiem kritērijiem, kāpēc mums tur vajadzētu būt, mēs neatbildām, un bez mammas pierakstu cauršķristīšanas (ko apzināti, šo aprakstu veidojot, nedaru) man nav īsti skaidrs, kā tas sanāca, ka rezultātā šajā braucienā mēs devāmies vesela varza: līdzās manai mammai un man tur brauca arī viņas draudzene Māra ar dēlu Andreju, manas māsas vīra brālis Valdis (ja nekļūdos, ar uzreiz divām draudzenēm; ceru, ka vairāk kā 30 gadus vēlāk tas nav kompromāts) un fiziķis / šekspirologs Juris Birzvalks. Pašiem mums bija jāmaksā tikai par lidojumu no Rīgas uz Krasnojarsku (un atpakaļ), viss pārējais, ieskaitot ēdināšanu trīs reizes dienā uz tvaikoņa, bija "iekļauts cenā". Ja ņem vērā, ka brauciens ar prāmi bija paredzēts divu nedēļu garumā, jāatzīst - sapnis, ne iespēja.

Kā jau to var sagaidīt, atmiņu man ir vairāk par bezvērtīgākām šī ceļojuma daļām, nekā par pašu interesantāko, bet - kādas tās atmiņas ir, tādas tās ir.

Pirmkārt, par ceļu uz Krasnojarsku. Pirmo reizi dzīvē lidoju ar lidmašīnu, turklāt - sasodīti ilgi lidoju. Reiss no Rīgas uz Krasnojarsku bija ar divām pārsēšanās reizēm. Nezinu, kāpēc, bet sajūtu līmenī man šķita, ka tā bija tā pati lidmašīna, kas taisīja pieturas, bet tā var būt arī tikai bērna pasaules uztvere. Viena no šīm divām pieturām bija Tomskā, kuras nosaukums man līdz mūža beigām saistīsies ar vārdu "накопитель" ("krātuve"?), proti, tur bija uzgaidāma telpa ar šādu nosaukumu, kurā sakrājās cilvēki lielās masās līdz viņiem ļāva doties tālāk. Tur bija karsts un nebija gaisa. Lidojumā laiku īsināju, izmantojot lielisku tā laika servisu - īrējamas spēļu konsoles ar "olu ķeršanas" spēli, kas tolaik šķita pārākā lieta pasaulē.

Krasnojarskā, kur bija paredzēts kāpt iekšā tvaikonī, mēs palikām pāris dienas. Nakšņojām uz izteiksmīgām atsperu gultām (nezinu, kāpēc šāda detaļa man palikusi atmiņā). Pati pilsēta, lai arī atrodas Sibīrijā, ir vienos platuma grādos ar Rīgu, līdz ar to septembrī tur vēl bija relatīvi silts. Devāmies uz dabas parku Krasnojarskas Stabi, kurš patiesībā ir itin līdzīgs Čehijā iepazīstajam Slovensky raj - proti, tādi milzīgi vertikāli klinšu stabi. Šķiet, ka no šī dabas parka pārvedām mājās pāris ciedru čiekurus, viens tāds vēl ilgus gadus glabājās plauktā manā istabā. Par pašu pilsētu atceros, ka tā ir liela, daudz blokmāju, bet nekādu citu asociāciju man nav.

Tad notika iekāpšana tvaikonī. Apskatoties uz tvaikoņa fotogrāfiju Internetā, redzes atmiņa to uzreiz atpazina, atmiņā ir, kā izskatījās ēdnīca (lai arī vārdos to aprakstīt nevaru), bet, kā izskatījās mūsu kajīte, ne mazākās nojautas, lai arī pavadījām tur veselas trīs nedēļas. Vai arī aptuveni trīs nedēļas, kas to lai zina.

No cilvēkiem, kas bija uz šī tvaikoņa, tobrīd izņemot mūsu bariņu zināju, ka tur bija jaunās mūziķes māsas Skrides ar vecākiem, kā arī vesela divpadsmitā klase no Rīgas Puškina liceja. Vēl tagad, izpētot Periodika.lv, noskaidroju, ka tur piedalījās arī diksīlenda ansamblis "Talsu sprīdīši", kura sastāvā tolaik darbojās Intars Busulis, bet, protams, nezinu, vai pats Busulis bija tur bijušo jauno mūziķu sastāvā (precizējums - noskaidroju, Busulis tur patiešām bija), un patiesībā jau arī tos "sprīdīšus" es pats neatceros. Par Skridēm vienkārši mana mamma daudz runāja, un arī kaut kādi viņu priekšnesumi brauciena laikā kaut kur atmiņas nostūros atrodami.

Ko gan es labi atceros (vai arī domāju, ka atceros - ar atmiņām viss ir sarežģīti), ir pirmais vakars uz tvaikoņa un tā gaitā piedzīvotās bailes. Proti, kādā brīdī viss kuģis sasvērās uz sāniem, un tā arī kādu laiku palika. Kā šo situāciju risināju, neatceros, bet skaidrojums bija tāds, ka kuģa ekipāža, atzīmējot reisa sākumu, bija piedzērusies, un kāds nebija kaut kam izsekojis, kā rezultātā mēs uzskrējām uz sēkļa. Viss gan beidzās labi, bet kaut kādu liecību par tās puses "kultūru" tas noteikti dod. Tāpat jāpiebilst, ka šī nebija vienīgā piedzīvotā avārija ceļojuma laikā - vēl kādas dienas vēlāk mums gadījās sadursme ar baržu, kuras rezultātā, manuprāt, kuģim bija nepieciešami kaut kādi apkopes darbi.

Arī viss turpmākais manās atmiņās ir fragmentārs un anekdotisks, it kā es pats arī būtu līdzās jūrniekiem regulāri bijis vafelē. Atceros panikas sajūtu, kad man neskaidru iemeslu dēļ bija sanācis tā, ka es un Andrejs bijām ostā, bet mūsu mammas uz kuģa, kurš nez kādēļ veica kaut kādu manevru, un man šķita - viss, tas brauc prom, es palikšu Sibīrijā. Taču, protams, tā nenotika, gan jau, ka pateicoties manām gaužajām un sirsnīgajām asarām.

Vēl bija epizode, kura man atmiņā palikusi ar to, ka es to nepieredzēju - kādu vakaru bija redzama ziemeļblāzma, bet es (un, šķiet, ka arī mana mamma) nepiecēlāmies, lai to apskatītu, proti, mūs sauca, bet mēs neatsaucāmies.

Kas vēl notika uz kuģa brauciena laikā? Nudien neatceros. Pēc loģikas vajadzētu būt, ka mums bija relatīvi daudz pieturu un latviešu satikšanas, bet neko vairāk kā kaut kādus pensionārus, kas man tajā laikā absolūti nešķita interesanti, atmiņās neesmu uzglabājis. Vai bija kāda kultūras un sabiedriskā dzīve uz paša kuģa? Gan jau, ka bija, bet manās atmiņās tās nav.

Jau tālāk Ziemeļos (mūsu maršruts veda tālu, kaut kur krājumos man ir "apliecība par Polārā loka šķērsošanu") laika apstākļi kļuva skarbāki, tomēr kopumā mums veicās, agra ziema nebija iestājusies. Atceros braucienu ar autobusu (kuģis jau nevarēja iebraukt ciemos, kas neatradās upes krastā), varētu būt, ka tas bija kaut kur Igarkas apkārtnē, kurš iestiga dubļos un tad mūs vilka ārā traktors. Vēl tur kaut kā bija iesaistīts visurgājējs, bet neatceros, kā tieši. Katrā ziņā tajā reizē ar autobusu mēs noteikti braucām satikt latviešus, bet kādus, kur un kāpēc - nepateikšu.

Brauciens ar kuģi mums beidzās Dudinkā, no kurienes jau ar autobusiem sasniedzām Noriļsku (kura neatrodas Jeņisejas krastā) - pilsētu, kura jau kādus ilgākus gadus ir slēgta ārzemniekiem. Tur mēs sastapām pirmo sniegu (arvien sliktākie laikapstākļi definēja kuģa maršruta gala punktu, pastāvēja varbūtība, ka tas pienāks daudz ātrāk, jo ziema Sibīrijā sākas agri. Mums bij paveicies - šis bija silts rudens, mēs tur bijām, manuprāt, oktobra sākumā, un dzirdējām, ka itin bieži jau 1. septembrī bērni dodas uz skolu pa sniegu, bet šajā reizē pirmais sniegs uzsniga vien mūsu uzturēšanās laikā.

Par atceļu nez kādēļ man šķita, ka ar kuģi to neveicām, bet tā nav tiesa - arī atpakaļ tomēr braucām. Taču nekādu reālu man nav, un necentīšos tās simulēt. Šis ieraksts tomēr ir domāts kā manu atmiņu apkopojums, cik nepilnīgas un cauras tās lai arī nebūtu. Ja man būs lemts uzrakstīt pilnvērtīgu darbu par šo ceļojumu, tā mērķiem un ko no tā izdevās sasniegt, tad tā būs situācija faktiem un precīzam notikumu atstāstījumam. Droši atceros, ka uz Rīgu arī lidojām ar pāris pieturvietām, bet kur un kādas tās bija - neatceros.

Pēc brauciena noslēguma mana mamma kādu laiku ar atsevišķiem tur iepazītiem cilvēkiem uzturēja kontaktu - mūsu mājās pat vienu reizi viesojās bariņš Puškina liceja skolēnu, mazliet ciešāks kontakts izveidojās ar Augstākās padomes deputāta, vēlākā ždanokieša/saskaņieša Oļega Ščipcova ģimeni, viņa meita Jūlija bija šo skolēnu vidū (kā redzu no soctīkliem, jau ilgus gadus viņa dzīvo Amerikā). Taču arī šis kontakts pagaisa, un šis piedzīvojums, no kura es, protams, guvu relatīvi maz, jo manas zināšanas par pasauli bija tādas, kādas tās varēja būt septiņus gadus vecam puikam, pamazām pārvērtās no reāli pieredzēta par drīzāk leģendu, kurai varbūt vēl būs lemts nākt dienasgaismā.

Bildes, kas atrodamas manos albumos: