Kazhes pierakstu burtnīca

Vairāk nekā divdesmit gadus senā pagātnē, kad notika šis ceļojums, biju, izsakoties iepriekšējā Latvijas prezidenta manierē, salīdzinoši ar šodienu, vairāk nekā divdesmit gadus jaunāks. Līdz ar to izvēles un lēmumi, ko pieņēma attiecīgais cilvēks, raugoties šodienas acīm, nav manas izvēles un mani lēmumi, jo, lai arī es varu atcerēties to cilvēku, ko 2002. gadā sauca par Raimondu Kaži, pārāk daudz man ar viņu kopīga vairs nav atlicis.

Lai vai kā, savā pirmajā ceļojumā ārpus Latvijas, esot pilngadīgam (proti, ar tiesībām gana brīvi pārvietoties), es devos 2002. gada decembrī tūristu autobusā uz Prāgu. Brauca ar mani kopā tolaik vēl pavisam nesenais skolasbiedrs Normis, kuru, kā šķiet, es biju pārliecinājis, ka tā ir laba doma. Kāpēc Prāga? Tolaik Latvijas Universitātē kā brīvās izvēles priekšmetu apguvu čehu valodu, biju jau noskatījies vairākas Miloša Formana filmas, un man Čehija šķita forša. Arī ledushokejā, kuru tolaik aktīvi skatījos, jutu līdzi Čehijas nacionālajai izlasei, vismaz kopš 1998. gada Ziemas olimpiskajaām spēlēm, kuru finālā Dominiks Hašeks apturēja it kā neuzvaramo krievu komandu. Kāpēc tūristu autobusā? Galvenokārt - jo citus veidus, kā ceļot, tolaik nemaz nezināju. Autovadītāja apliecības man nebija, naudas mašīnai vēl jo vairāk nē, ar stopošanu īsti pazīstams nebiju (ko nākamajā vasarā vēl vairāk apliecināju, kad patiešām mēģināju doties stopēšanas braucienā, kas izvērtās par absolūtu fiasko). Nu, jā, īsumā sakot, tajā laikā ceļojums ar autobusu šķita prātīgākais iespējamais variants, galvenokārt tālab, ka tas bija maksimāli lēts - nakšņo tu daļēji busā, daļēji lētās viesnīcās, kur tūrisma firmai ir atlaides.

Kāpēc mēs uz Prāgu braucām tieši Ziemassvētkos? Droši vien tālab, ka ne Normis, ne es nebijām reliģiski, proti, nebija problēmu šajā laikā atrasties ārpus mājas, Normim nenācās tērēt daudz atvaļinājuma dienu, bet man - izlaist jebko Universitātē (es vēl dažus gadus pēc šī brauciena pamanījos nodzīvot bez normēta darba laika, piehaltūrējot te šur, te tur). Varbūt arī cena bija laba, man galvā ir divi skaitļi - 65 lati un 85 lati, viens no tiem atbilda šī brauciena izmaksām, otrs - kaut kāda brauciena variācija, kurā nedevāmies. Katrā ziņā ceļojām ar stipri vien ierobežotiem līdzekļiem, kas vēl aprakstā būs atsevišķi pieminēts.

Vēl viens būtisks aspekts - mūsu nepiemērotība šādam ceļojuma veidam. Tā laika es biju kautrīgs un snobisks reizē. Par līdzcilvēkiem mans viedoklis lielākoties bija neiecietīgs bez sevišķas iedziļināšanās, nicināju cilvēkus, kas jebkādos daudzumos lieto alkoholu, uzskatot viņus par dzērājiem, un tā tālāk. Līdz ar to varu apgalvot, ka teju 40 gadus vecs Raimonds daudz adekvātāk pieņemtu savus līdzbraucējus šādā braucienā un ar vismaz kādiem no viņiem būtu centies iepazīties, kamēr tolaik ko šādu es pat nebūtu apsvēris. Cita lieta, ka tagadnes es nebrauktu autobusa ekskursijā uz Prāgu, jo atkarība no citu cilvēku definētas dienaskārtības nav tas, kas man nepieciešams - es pats varu sadomāt, ko kur un kad gribu darīt.

Braucieni ar autobusu uz Eiropu ir smaga padarīšana, un tūkstošgades sākumā tā bija grūtāka kā tagad. Pirmkārt, Polijā tolaik vēl faktiski nebija autobāņu, visa braukšana notika cauri miestiem. Otrkārt, mūsu reģiona valstis vēl nebija ne Eiropas Savienībā, ne vēl jo vairāk Šengenā, proti, starp visām valstīm bija robežas, uz kurām nācās pavadīt īsāku vai ilgāku laiku. Treškārt, un tā bija mana personīgā problēma, tolaik man bija daudz sliktākas spējas un prasmes gulēšanā, proti, aizmigt autobusā man bija gaužām grūti. Un braucienā uz Prāgu, šķiet, viena nakts ietilpa gan (kā nekā autobusu šoferiem nepieciešamas stāvēšanas pauzes), lielāko daļu nakts man tradicionāli cīnoties ar nespēju aizmigt. Līdzi gan bija pleieri ar mūziku, bet mans MP3 atskaņotājs tolaik bija gaužām tizls un pie mazākajiem ceļa negludumiem pārstāja skanēt (tā gadījās, pērkot šaubīgas kvalitātas preces eBay).

Prāgā mūs nomitināja viesnīcā diezgan tālu no centra - apkaimē ar nosaukumu Hostivař. Šķiet, ka programma nebija pārmērīgi intensīva, jo itin daudz pa pilsētu dzīvojāmies paši, lai gan noteikti kaut kāda gidēta ekskursija tajā pasākumā arī ietilpa, bet par to man atmiņu nav, noteikti mūsu grupai bija pavadone/gide, bet viņas tēlu esmu izdzēsis. Taču atmiņā palicis, ka uz centru mēs braukājām ar tramvaju, kas izskatījās tāpat kā Rīgā (kā nekā mūsu tradicionāli tramvaji arī ir Škodas ražojuma), tikai brauca būtiski ātrāk. Braucot ar tramvaju, skaidri apguvām frāzi "Příští zastávka nádraží Hostivař" jeb "Nākamā pietura - Hostivaras dzelzceļa stacija", otrs ievērojamākais uzraksts čehu valodā bija brīdinošā zīme "Pozor!"

Bijām visās tipiskākajās vietās - uz Kārļa tilta, Staré Město un Nové Město, Vaclava laukumā, pie pils, pie ebreju kapiem (līdz ar to - arī ebreju kvartālā), atsevišķā izbraukumā bijām uz "Prāgas Eifeļa torni", proti, Petřín torni.

Pilsēta tajā brīdī man ļoti patika - gan tālab, ka vispār biju aizrāvies ar čehu kultūru, gan tālab, ka no pasaules biju redzējis salīdzinoši maz. Stilīgi šķita, ka Prāgā bija ļoti daudz tūristu - proti, tur bija vājprātīga dzīvība, suvenīru bodīšu daudzums bija kosmisks, un visādi citādi pilsēta šķita daudzus gadus priekšā Rīgai (tā gan, jāatzīst, tas ir joprojām). Jā, un pāris reizes random cilvēki uz ielas mums piedāvāja iegādāties narkotikas. Ne tādā ziņā, ka mums vajadzētu (atturībniekiem un nesmēķētājiem tas galīgi nebūtu variants), bet Rīgā kas tāds nekad nebija atgadījies.

Vēl viena pieredze, kas man ļoti šajā pilsētā patika - tā bija iespēja iegādāties grāmatas angļu valodā. Vaclava laukumā mēs uzgājām grāmatnīcu četros stāvos, kur bija ļoti bagātīgs angliskas literatūras piedāvājums, un tā rezultātā es apgādājos ar pamatīgu ķieģeli, kurā ietilpa pirmās četas "Hitchhiker's Guide to the Galaxy" grāmatas, kā rezultātā es kļuvu par itin nopietnu Duglasa Adamsa fanu.

Kas mani pašu zināmā mērā pārsteidza, tagad caurskatot bildes - arī tolaik man bija svarīgi apmeklēt futbola stadionus, un vēlā vakara stundā mēs paviesojāmies pie Prāgas "Spartas" mājvietas. Protams, par tikšanu iekšā stadionā runas nebija.

Jā, un viena īpaši būtiska detaļa, ar ko pārsteidza Prāga - ar maniakālo spēļu zāļu daudzumu. Cilvēkam, kas pazīstams ar krievu valodu, vismaz to nosaukums "Herna" precīzi atspoguļoja manu izpratni par šāda tipa lokāliem, bet fakts ir tāds, ka tolaik Prāgā un arī citviet Čehijā herņas bija nevis uz katra stūra, bet vēl daudz biežāk.

Tā kā šis brauciens saucās "Ziemassvētki Prāgā", prognozējami, ka tajā ietilpa arī paši faktiskie Ziemassvētki. Tūrisma grupai Ziemassvētku vakarā bija paredzētas svinīgas vakariņas kaut kādā lokālā, kuras mēs atzinām par neatbilstošām mūsu budžetam, līdz ar to no šī piedāvājuma atteicāmies un pavadījām šo vakaru, klaiņojot pa pilsētu, kurā gandrīz viss bija ciet. Beigu beigās nonācām viesnīcas numuriņā, kur skatījāmies pa TV vācu valodā kaut kādu šaubīgu Ziemassvētku komēdiju un ēdām jogurtu. Jā, tas bija tieši tik sviestaini.

Tomēr viss nebija gluži tik bezcerīgi - vēl šajā vakarā jau vēlākā stundā aizdevāmies vēlreiz uz Prāgas centru, kur svētā Vita katedrālē (Prāgas galvenais dievnams) bijām uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Tas, ka mēs neko no tā satura nesapratām, nav lieki jāskaidro, bet pasākums šķita gana skaists un svinīgs. Gluži ticīgi mēs no tā nekļuvām, bet tas noteikti bija labāks Ziemassvētku pavadīšanas veids nekā jogurta ēšana ar kredītkarti (karošu mums nebija, sajūtu līmenī šķiet, ka to funkcijas vajadzētu būt pildījušai "Depo" kartei, taču tolaik nemaz vēl nebija šāda veikalu tīkla, bet nudien esmu pārliecināts, ka kaut kādas kartes mēs karošu vietā lietojām.

Vispār, kas attiecas uz ēdienu, tolaik tas Čehijā pat trūcīgiem latviešu jauniešiem sevišķi dārgs nešķita, tiesa, ēdām galvenokārt ēdnīcās. Pirmo reizi dzīvē nobaudīju knēdeļus jeb knedļikus - čehu tradicionālāko piedevu pie gaļas mērcēm, to droši vien varētu nosaukt par vārītu, nevis ceptu baltmaizi. Redzējām, ka tādu lietu var iegādāties saldētā veidā un es pat apsvēru domu atvest vienu klaipu knēdeļu mājās.

Ceļojumā ietilpa arī izbrauciens ārpus Prāgas - uz populāro kūrortu Karlovi Vari, par kuru spilgtākās atmiņas saistās ar to, ka tur ļoti daudz varēja dzirdēt krievu valodu. Ā, un līdzās ārstnieciskajiem avotiem šī pilsēta ir pazīstama ar to, ka tur ražo populāro dzērienu Becherovka. Vispār, kas attiecas uz dzērieniem, neatceros, vai mēs attiecīgo vietu apmeklējām vai arī par to mums tikai stāstīja, bet Čehijā tolaik jau bija sākuši ražot "dīvainos" alus, katrā ziņā atceros, ka kāds pieminēja alu ar banānu garšu un alu ar šokolādes garšu. Mūsdienās tas, protams, nešķistu nekas dīvains.

Pēc tam atkal atgriezāmies Prāgā un vēl vienu vai divas dienas dzīvojāmies tur (proti, izbrauciens uz Karloviem Variem bija bez nakšņošanas), bet tad gan sākās atceļš, kurš mūs vispirms aizveda uz Sihrovas pili. Precīzāk, Normi un mani - uz sēdēšanu autobusā blakus Sihrovas pilij, jo tās apmeklējums bija par maksu, bet mums naudas vai nu nebija vai arī mēs nevēlējāmies to tērēt. Te vēl jautājums - vai mēs bijām to laiku autobusā vai arī salām ārpusē, bet šaubu nav - kamēr mūsu līdzbraucēji iepazina pilni no iekšpuses, mēs varējām pilnvērtīgi apskatīt sniegu.

Pēdējās ceļojuma bildes (un veselais saprāts) liecina, ka pēc Sihrovas mums vēl bija pēdējā pieturtvieta Čehijā - vienā no valsts lielākajām pilsētām Liberecā. Nojaušu, ka tur bijām īsu brīdi, bet īsti nekādu vairāk atmiņu par šo faktu nav - tikai tādā mērā, ka principā zināju, ka vēl viena pieturvieta bija, bet kas un kāpēc tajā notika, nudien neatceros. Protams, neskaitot kārtējo bildēšanos pie "herņām".

Pēdējais patiešām ievērības cienīgais notikums mums bija atceļā uz Rīgu - vakara stundā pēkšņi pārstāja darboties autobusa apkures sistēma, tā vietā salonā pūšot sasodīti aukstu gaisu, raisot manāmu neapmierinātību no pasažieriem. Mana un Normja situācija bija vēl relatīvi laba - mums līdzi bija guļammaisi (domājams - gulēšanai autobusā), kuri gan varbūt nebija sevišķi kvalitatīvi (Jysk iegādāti trīs latu vērtības visprastākie iedomājamie guļammaisi), bet vismaz kaut kādu siltumu tie deva. Plus Normim līdzi bija izolācijas lente, ar kuru viņš aizlīmēja ciet virs mūsu galvas esošos pūtēju caurumus, bet sajūtas braucot tāpat bija stipri nepatīkamas - ārā bija mīnusi, bet mums busā pūta aukstu gaisu. Pats Normis liecina, ka autobusā esot toreiz salūzusi arī tualete, bet man par šo detaļu atmiņu nav - es vispār savas dzīves laikā autobusu tualetēs esmu bijis labi ja pāris reizes, līdz ar to parasti man ir pilnīgi vienalga, strādā tualete vai nē.

Lai vai kā, mājās mēs kaut kā tikām (dzīvi un veseli), un vismaz man šis brauciens pat nebija raisījis alerģiju pret autobusu ekskursijām arī turpmākajos gados. Bet droši varu teikt, ka kategorijā "nesaprotu, par ko es tolaik domāju" šis ir viens no maniem top ceļojumiem dzīvē. Ne tādā ziņā, ka būtu bijis slikti - vienkārši mazliet dīvaini.