Nedēļa Palangā (1995)
No visiem maniem skolas laika braucieniem ārpus Latvijas nedēļa Palangā noteikti nav notikumiem bagātākais, ne man no tā ir kādas fotogrāfijas, ne kādi vērtīgi novērojumi par pieredzēto, tālab šo stāstījumu sākšu ar atskatu senākā vēsturē, kura, iespējams, netieši noteica mammas domu ar mani doties tieši uz Palangu. Racionālā puse tur laikam bija tāda: 1991. gadā mēs bijām braucienā pa Jeņiseju, 1993. gadā - Krimā un arī divus gadus vēlāk mamma gribēja kaut kur ar mani aizbraukt, bet materiālās iespējas nekādiem tāliem braucieniem neatbilda, tad nu aizbraucām uz Lietuvu. Bet tagad - par vēsturi.
Atskatoties Palangas vēsturē (neejot tik tālu kā līdz laikiem, kad tajā apvidū saimniekoja kurši), var uzzināt, ka Krievijas impērijas sastāvā tā nokļuva 1795. gadā, bet no 1819. gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas Grobiņas apriņķī, proti, bija cieši saistīta ar latviešiem. Latvijas brīvības cīņās Palangu Latvijas armija atbrīvoja no bermontiešiem, bet pēc 1921. gada Latvijas - Lietuvas robežlīguma Palanga nonāca Lietuvas Republikas sastāvā.
1886. gadā Palangā izveidoja proģimnāziju. No 1903. līdz 1910. gadam šajā skolā kā matemātikas skolotājs strādāja mans vecvectēvs Andrejs Znotiņš. 1907. gadā tur dzimusi mana vecmāmiņa Ludmila. Ilgus gadus es uzskatīju, ka mana vecmāmiņa dzimusi svešumā, Lietuvā, bet patiesībā jau sanāk, ka drīzāk viņa tomēr dzima Latvijā (vai proto-Latvijā, tā būtu precīzāk).
Pēc Palangas Znotiņi no 1910. gada mitinājās Tērbatā, vecvectēvam strādājot ģimnāzijā tur, līdz ar to Palangas periods manā dzimtā nebija sevišķi ilgs, tomēr tās bija.
Vecaistēvs manas mammas dzīvē bija ļoti nozīmīgs cilvēks, līdz ar to visticamāk viņai Palanga vairāk bija pilsēta, kurā bija dzīvojis vectēvs, nevis vieta, kur dzimusi viņas mamma (bet tas, protams, ir tik vien kā mans minējums). Lai vai kā, mani viņa aizveda uz Palangu, tai kļūstot par pirmo Lietuvas pilsētu, kuru man sanāca iepazīt.
Braucām uz Palangu mēs, protams, ar autobusu (jo citu veidu jau īsti nav), un mitinājāmies - kaut kur. Jāatzīst, ka no tur pavadītā laika atmiņu man ir daudz mazāk kā no Krimas, kur biju divus gadus jaunāks. Laikam jau šī vieta nebija man gana eksotiska, lai tā atstātu spēcīgu nospiedumu. Faktiski par pašu pilsētu neatceros neko, izstaigājām to, protams, krustu šķērsu, bet atmiņās palicis piepilsētas parks, kurā redzējām jaundzimušu stirnas mazuli.
Un atmiņā ir arī vienīgais izbrauciens no Palangas - protams, ka uz Klaipēdas Delfināriju. Diez vai tolaik es zināju, ka Delfinārijs bija atklāts pavisam nesen - 1994. gadā, līdz ar to varu teikt, ka šo populāro tūrisma objektu apmeklēju visai drīz pēc tā atklāšanas. Atmiņas par šo vizīti man ir divas: iespaidīgs delfīnu šovs (cik tieši tas bija iespaidīgs, kas to lai zina - bet iepriekš nekur es nebūtu varējis redzēt delfīnus, līdz ar to šī pieredze noteikti šķita īpaša), kā arī manas tā laika bailes no cilvēkiem ratiņkrēslos, kuru Delfinārijā bija daudz un kādus es Latvijā īpaši redzējis nebiju (arī tagad Latvijā ir bēdīgi ar cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, bet tolaik situācija bija vēl daudz bēdīgāka) un kur mammai nācās cītīgi man skaidrot, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā es. Gan jau, ka Klaipēdā redzējām arī kaut ko citu, izņemot Delfināriju, bet šādu atmiņu man nav.
Vēl atceros, ka Palangā bija vēlams jebkuru sarunu ar vietējiem vispirms uzsākt angļu (vai kaut vai latviešu valodā) un tikai tad pāriet uz krievu valodu, kuru visi saprata, bet kurā runāja tikai tad, kad saprata, ka tu neesi lietuviski nerunājošs vietējais krievs (pilnībā saprotu šādu pieeju arī tagad). Un tas arī viss, ko atceros.