Skolēni Floto (1999)
Manai skolai bija sadarbība ar divām skolām Vācijā, kas abās atradās stipri neatpazīstamās vācu mazpilsētās. Vienu no tām sauc Leonberga, otru - Floto. Kad bijām vidusskolā, vienlaikus notika sadarbības projekti ar abām šīm skolām, kas ietvēra vācu skolēnu viesošanos Rīgā un mūsu skolas audzēkņu viesošanos Vācijā. Vispirms vācieši ciemojās pie mums, pēc tam mēs pie viņiem. Kā darvas karote no šī pasākuma man atmiņā palicis viens tipisks elements saistībā ar Āgenskalna ģimnāziju. Proti, par autobusa izmaksām braucienam uz Vāciju mums, kas devāmies uz Floto, bija jāmaksā pašiem (proti, mūsu vecākiem), kamēr Leonbergas braucējiem skola bija atradusi finansējumu. Ievērojot to, ka tajos laikos vairumam ģimeņu tā summa nebūt nebija ļoti viegli paceļama, diži taisnīgi tas nešķita. Nevarētu gan teikt, ka mani tas pārsteigtu, tāda bija Āgenskalna ģimnāzijas realitāte.
Kopā ar vācu skolēniem taisījām pētījumu par kopīgo un atšķirīgo tā laika latviešu un vācu skolēnu ikdienā un ieradumos. Vācieši, kuri bija par mums vecāki un mācījās 12. vai 13. klasē, vairāk pievērsās statistiskajai pusei, hipotēžu izvērtēšanai un tā tālāk, mēs vairāk tik vien kā ievācām datus. Vienu būtisku secinājumu no šī pētījuma atceros - ka atšķirīgas terminoloģijas dēļ sanāca milzīga atšķirība datos par tēmu "pirmās attiecības", jo vāciešiem šis termins pēc noklusējuma paredz attiecības ar seksuālu komponenti, kamēr latviešu valodā tas tīri ok (vismaz tolaik) atbilda arī pirmspubertātes vecuma "attiecībām".
Bija kaut kāds veids, kā mēs izvēlējāmies tos vāciešus, kuri vispirms dzīvoja pie mums un pie kuriem pēc tam dzīvojām mēs. Skaidri gan atceros tikai divus vāciešus: Matiasu, kas bija "mans vācietis" un kuru viņa nelielā auguma dēļ dēvējām par Rūķi (protams, latviešu vidū) un Ulda (Bubļika) vācieti, kurš bija matains metālists. Nez kāpēc man to metālistu gribas saukt par Jirgenu.
Pats brauciens uz Vāciju manā izpildījumā sanāca negaidīti disciplinētāks nekā tā paša gada pavasarī notikušais Dzertiņš Lineburgā, kaut kā man bija ieslēdzies prātīgāks uzvedības modelis (un tas nebija tālab, ka mani satrauktu fakts, ka tas bija mūsu skolas brauciens un tur bija klāt kaut kādi mūsu skolotāji - tāpat taču skaidrs, ka nekādos apstākļos es nebūtu lielākais ballētājs latviešu skolēnu vidū un man galīgi nebija svarīgi, lai man skolotāju vidū būtu "labā skolēna" reputācija, man bija gana spēcīgas sekmes, lai perfektu uzvedību no manis neviens neprasītu; jā, tas reizēm atspēlējās tādā veidā, ka galīgi nebiju skolas vadības iecienīts, bet tad jau labāk es kādu reizi jutos dusmīgs un apdalīts, nevis zinātu, ka saņemu bonusus, jo esmu skolotāju/direktores mīlulis).
Vienlaikus, ar visu to, ka šajā reizē lielākoties biju skaidrā vai gandrīz skaidrā, atmiņas par braucienu uz Floto ir ļoti saraustītas, apmēram līdzīgi kā no maniem pirmajiem ārzemju ceļojumiem. Te droši vien varētu vainot hormonus - ir tādi dzīves periodi, kad "lielā pasaule" tevi neinteresē, un vairāk tu esi vīlies, aizkaitināts, neapmierināts pats ar sevi par mazās pasaules notikumiem. Bet par laimi tā ir tik sena vēsture, ka uz visām tīņu laika drāmām varu raudzīties ar filozofisku mieru, mazliet iesmiet par tā laika Raimondu, bet nenosodīt viņu, jo ko gan viņš vispār saprata no dzīves.
Tad nu jāpievēršas tiem fragmentiem, kas atmiņā ir palikuši. Pirmkārt, mēs apmeklējām nodarbības vācu skolā kopā ar mūsu biedriem vāciešiem. Nianse gan bija tāda, ka viņi mācījās 13. klasē, kamēr mēs vienpadsmitajā, bet tas nebija tik būtiski, jo tā bija tikai viena nedēļa un ja mēs neko prātīgu tur neapguvām, liela bēda no tā nebija. Vismaz ar valodu mums problēmu nebija (atšķirībā no tā, kā vāciešiem iepriekš bija gājis mūsu stundās, īpaši atceros krievu valodu un skolotāju, kurā arī latviski nerunāja, bet vāciski zināja tradicionālās frāzes: "Sprechen Sie Russisch?", "Hände hoch" un "Hitler kaputt").
Bijām mēs ne tikai skolā, bet arī naktsklubā. Laikam gan tas nebija pašā Floto, bet kādā lielākā pilsētā (vismaz man šķiet šaubīgi, ka tādā pēc vācu standartiem miestā ar 20'000 iedzīvotāju varētu būt bijis itin pamatīgs naktsklubs, lai gan - ko var zināt. Ja nekļūdos, šī bija pirmā (un domājams arī pēdējā, ceru, ka nav pamata pieņemt, ka ar gadiem kļūšu par vecu pervertiķi, kas dodas uz šādām vietām pēc laupījuma) reize, kad apmeklēju tādu tipisku klubu ar dejojošām meitenēm, tehno/deju mūziku un, domājams, itin lielu cilvēku procentu "uz ripām". Precīzāk - man ir gadījies līdzīga stila lokālos nonākt, kad tur notiek rokmūzikas koncerti (īsajā periodā, kad biju pievērsies salsai, kaut kādi klubi tik apmeklēti, bet tas bija bišķi cits gadījums un patiesībā salsas publika stipri atšķiras no "atvaino, ja es vakar pievēmu tavus matus" auditorijas), bet tas tomēr ir cits gadījums, "naktsklubs parastais" galīgi nav dabiskā vide, kurā es jūtos iederīgs, un nav tā, ka man tas īpaši sāpētu.
Vazājāmies pa Floto, tur gan neko specifisku pastāstīt nevaru - noteikti tas notika gan skaidrā, gan neskaidrā stāvoklī (proti, pa dienu un vakarā). Pilsēta it kā ir ļoti tūristiska, turklāt atrodas Vēzeres - upes, pie kuras atrodas ar Brēmene - krastā, bet spilgu nospiedumu uz mani tā neatstāja.
Bijām arī bāros - kā nu bez tā. Alu dzēru, neko stipru nē, man tolaik bija ļoti stingri principi, ka par vīnu stiprāki dzērieni man bija noliegti, un par to man nekādu pārmetumu sev nav - principi ir laba lieta, turklāt tajos laikos novērojums bija tāds, ka alkohola lietošana mani dara drūmāku un noslēgtāku, kas galīgi nav jēdzīgs efekts. Ar laiku šis ir mainījies, bet vienlaikus esmu, manuprāt, itin labi iemācījies darīt absolūtas muļķības, par kurām kādam varētu šķist nepieciešams kaunēties, esot skaidram kā tam tīrīšanas līdzeklim.
Bijām baseinā/akvaparkā. Droši vien - ar pirts elementiem. Par šo secinājums, ka tā ir bīstama vieta, kurp doties ne gluži skaidrā esošiem pusaudžiem, šķiet, ka viens čalis no paraleklases galvu sasita un medpersonāla iesaiste bija nepieciešama. Te jāsaka - nav tā, ka tas būtu kaut kas negaidīts vai pārsteidzošs. Vienlaikus - man bija jautri, un tur es noteikti iepriekš neko dzēris nebiju.
Bijām ekskursijā uz Heinz Nixdorf muzeju Paderbornā, vienu no lielākajiem datormuzejiem pasaulē. Šķiet, ka tur bija apskatāms autentisks ENIAC, kā arī senāki un jaunāki datortehnoloģiju brīnumi (ieskaitot pavisam senus no laikiem, kad pat tādu vārdu vēl nebija). Aizdomas ir tādas, ka Uldis (Bubļiks), Andrejs (Sīcis) un es no latviešu skolēniem bijām vairāk vai mazāk vienīgie, kam šis muzejs patika, jo mācījāmies tomēr humanitārā skolā, un arī summāri vairāk grupā bija meiteņu, kuras tolaik lielākoties nebija tendētas uz IT virzienu.
Bijām Dabas muzejā un Planetārijā, kurš, kā izrādās, atradās Minsterē, par kuru man nav palicis atmiņā, ka mēs būtu bijuši šajā pilsētā, bet muzeja fotogrāfijas šaubas nerada - tā ir īstā vieta. Šo muzeju atceros spilgtāk pat kā Paderbornā redzēto, jo tur bija planetārijs ar projekciju uz griestiem un stāstījumu par zvaigznēm, kā arī dinozauru figūras pie ieejas (un laikam jau arī kaut kādi kauli iekšpusē). Šajā vietā droši vien labprāt atgrieztos arī pats ar saviem bērniem (kad viņi būs pietiekami apguvuši vācu vai vismaz angļu valodu).
Esmu diezgan pārliecināts, ka Osnabrikā bijām uz kaut kādu ekspozīciju par holokausta tēmu, bet tur man trūkst precīzu atmiņu par to, kas tieši tajā bija un kāpēc. Idejiski tas varētu būt bijis Felix Nussbaum Haus, bet par to gan neesmu pārliecināts. Un te es savukārt saprotu, kālab šāda ekspozīcija man tik ļoti atmiņā nepalika: tajos laikos mana izpratne ne tikai par lielajiem vēsturiskajiem procesiem kā tādiem bija aptuvena, bet arī savas dzimtas vēsturi es labākajā gadījumā daļēji apjautu, nevis to reāli zināju.
Tomēr ievērojamākais, ko man izdevās šajā braucienā pieredzēt, bija apmeklēta Vācijas Bundeslīgas spēle. Par futbola cienītāju biju kļuvis relatīvi nesen - Euro 1996 laikā, pa šo laiku biju apmeklējis pāris Latvijas izlases spēles (1997. gadā spēles Rīgā pret Baltkrieviju un Austriju), šķiet, ka arī "Skonto" spēli pret Minskas "Dinamo" čempionu līgas atlasē, varbūt vēl kādu vienu-divas spēles, bet galvenokārt, protams, futbolu skatījos televīzijā, kamēr klātienē vairāk bija sanācis vērot basketbola mačus. Lai vai kā, padzirdējis, ka esmu futbola cienītājs, Matiass papūlējās nodrošināt man iespēju apmeklēt patiešām augsta līmeņa futbola spēli.
Viņa atbalstītā komanda - Bīlefeldas "Arminia" - tolaik bija tipiska "yo-yo" komanda, proti, tāda, kas ik pāris gadus no Bundeslīgas krita ārā, bet pēc tam uzreiz atkal atgriezās. Man bija paveicies, ka 1999./2000. gada sezonu tā bija augšējā līmenī (sezonas beigās gan tai, kā parasti nācās labāko līmeni atstāt), un mūsu vizīte Floto sakrita ar "Arminia" mājas spēli. Pretinieks gan varēja būt jaudīgāks - Frankurtes "Eintracht" tajos gados arī nebija nekāds grands, un tāpat kā "Arminia" tās galvenais mērķis bija saglabāt vietu augstākajā līgā. Bet Bundeslīga paliek Bundeslīga, un tā nu ir sanācis, ka arī līdz šai dienai, ar visu to, ka futbola spēles ir apmeklētas itin lielā skaitā, nevienā citā "To 5" līgas spēlē neesmu bijis klāt.
Droši atceros, ka uz futbolu braucām ar taksi - vai visu ceļu no Floto vai tikai no Bīlefeldas centra, to gan nepateikšu. Bet droši zinu, ka satiksme apkārt stadionam bija ierobežota itin plašā radiusā, taču taksists paskaidroja, ka viņš ved invalīdus (jap, arī vācieši mēdz melot) un līdz ar to tikām gana tuvu klāt. Vēl var piebilst, ka šī bija laikam vienīgā reize, kad futbolā esmu bijis ar stāvvietas biļeti, bet, protams, stāvējis futbola spēlēs esmu tāpat gana bieži. Bijām mēs tur klāt, manuprāt, teju divas stundas pirms spēles sākuma, līdz ar to gan jau mēs būtu varējuši arī paši aiziet tos dažus kvartālus, kurus taksists mūs "iešmugulēja".
Kā liecina tās pāris bildes, kas man ir no šīs spēles, tā varētu būt bijusi pirmā reize, kad futbolā klātienē pieredzēju pirotehnikas lietojumu, bet atmiņā vairāk palicis, ka spēle nebija sevišķi notikumiem bagāta, lai arī patiesībā tur noteikti bija sava deva drāmas - otrā puslaika sākumā Bīlefelda izvirzījās vadībā, tad Frankfurtes spēlētājs iedzīvojās otrajā dzeltanajā kartītē, bet spēles beigās viesi tāpat izrāva neizšķirtu, un "Arminia" fani no spēles prom devās vīlušies. Es, protams, nebiju pārmērīgi vīlies - es gan vienmēr atbalstu mājiniekus (ja vien pretinieki nav patiešām mana komanda), bet vienlaikus esmu tikai viesis un ilgtermiņā man nav tik svarīgi, kurš uzvar un kurš zaudē.
Vēl kaut kur biju braucis ar Matiasu un viņa ģimeni, noteikti bijām pie Hermaņa statujas pie Detmoldas, pie Bückeburg pils (par to gan liecina tikai fotogrāfija, pašu pils apmeklējumu neatceros), droši vien vēl kaut kur, bet precīzāk nepateikšu.
Tas droši vien arī viss. Nezinu, vai kādam no maniem skolasbiedriem izdevās saglabāt kontaktu ar savu vācu kolēģi pēc šī pasākuma beigām, man noteikti nē, bet ir jauki atcerēties, ka šāds brauciens bija