Kazhes pierakstu burtnīca

Skolas laikos lielākā daļa manu klases ekskursiju bija vai nu uz ievērojamu latviešu literātu muzejiem vai arī viņu kapavietām. Reizēm izdevās abus šos objektu veidus apvienot. Par eseju rakstīšanu Braku pagalmā vai pie Poruka kapa detaļās neizplūdīšu, jo pat mana visai brīvā interpretācija par to, kas ir un kas nav ceļojums, īsti nesaskan ar piespiedu brauciena uz Raiņa muzeju Tadenavā saukšanu par "ceļojumu". Braucieni, kuros literatūra nebija primāra (neskaitot varbūt gluži sākumskolas periodu), bija trīs: uz tolaik man pilnīgi nepazīstamo Pedvāli, uz Ventspili kopā ar skolēniem no Vācijas, kur galvenais piedzīvojums bija bēgšana no čigānu bandas, un uz Sāremā, par kuru arī būs šis apraksts vai precīzāk - atsevišķu emociju drusmlas.

Piezīme: no šī brauciena man ir bildes, taču interesantāk šķita ļaut situācijas iztēloties mākslīgajam intelektam, turklāt neesmu drošs, ka tas ir korekti, dalīties ar iereibušu tīņu fotogrāfijām pat tad, kad tie tīņi sen vairs nav tīņi.

Viena svarīga detaļa jebkuras klases ekskursijas sakarā ir tāda, ka neatkarīgi no tā, lietoju tajās alkoholu vai nē, nekādas dižās atmiņas par redzēto neuzkrājās. Tas taču ir skaidrs, ka vienaudžu kompānijā, kur turklāt vēl ir gaužām sarežģīta situācija ar iekšējo bara hierarhiju, savstarpējām drāmām no kategorijas "man patīk Annija, Annijai patīk Bruno, bet Bruno patīk šņabis, tāpēc es izlikšos, ka man arī patīk šņabis". Līdz ar to arī šo aprakstu es necentīšos rakstīt kā apskates objektu rekonstrukciju, jo tas būtu nepareizi šo stāstījumu vērst par kultūrvēsturisku ceļojumu pa Igaunijas salām, to vēsturi un nākotni, ja "reālajā laikā" no tā šajā braucienā nebija ne miņas.

Domājams, būtiskākā detaļa šajā braucienā bija tāda, ka es tajā it nemaz nelietoju alkoholu. Vispār vidusskola bija tieši tas periods, kad mans alkohola (galvenokārt alus) patēriņš bija relatīvi augsts, taču kaut kādā brīdī es pēkšņi kļuvu par atturībnieku, pats vairs īsti nezinu, kā tieši tas sākās un kāpēc turpinājās. Un šajā braucienā es arī biju viens no tiem īpatņiem, kas atbilstu botāniķa definīcijai. Tā nav, ka manī būtu kāda nožēla par tā laika izvēlēm, bet sen arī vairs neuzskatu, ka tālab būtu bijis pārāks par saviem skolasbiedriem. Līdz ar to varēju norisēm man apkārt sekot ar kritisku vērotāja skatienu, par šo to iesmiet, par šo to paust savu aizkaitinājumu, bet kaut kādās situācijās - droši vien arī nožēlot to, ka biju skaidrā (iespējams, būtu pa nakti rezultātā vairāk nogulējis, ja būtu vismaz kaut ko iedzēris).

Ja man vajadzētu kaut ko izstāstīt par mūsu brauciena maršrutu, pat uzreiz pēc tā noslēguma es diez vai mācētu pastāstīt kaut ko precīzu. Skaidrs, ka braucām ar prāmi - vai uz Sāremā vai uz Hījumā, ne mazākās nojautas, bet vismaz atmiņā man palicis Sāremā vārds, iespējams, Sāremā alus dēļ. Bijām pie leģendārā krātera, kuru tad redzēju pirmo reizi. Braucām garām dažādām vējdzirnavām, kas bija nokrāsotas un dekorētas kā cilvēki. Vai bijām Kuresārē, nemācēšu atbildēt, un nav jau arī svarīgi.

Autobusā gan jau gāja visai jautri, bet diez vai tas diži atšķīrās no citiem skolas laika braucieniem ar autobusu, un dažādas šādu braucienu pieredzes sen man ir saplūdušas vienā. Dīvaini ir tas, ka nemaz neatceros, ka mēs būtu braukuši ar prāmi - bet tur jau nemaz nav citu variantu, ar teleportāciju uz salas nokļūšana būtu iespējama tikai tad, ja es būtu kaut ko lietojis, ko, kā jau vairākkārt uzsvēru, darījis nebiju.

Lai gan - un šī detaļa man pašam ir neskaidra - ar visu to, ka esmu tiešām pārliecināts, ka tajā braucienā biju absolūti skaidrā, tā laika igauņu ali man ir diezgan labā atmiņā, vismaz vizuāli. Kāpēc? Nezinu. Nākamo reiz, kad nonācu Igaunijā, biju jau simtprocentīgs atturībnieks, vienīgais izskaidrojums - jau tolaik biju no dabas teorētiķis, tālab zināju, ka procenti, ko igauņi raksta uz etiķetēm, nav tie paši procenti, kas pie mums, un visparastākais "Rock" alus nebija stiprāks par Piebalgas "Sātanu". Līdz ar to var teikt - ja es alu arī nedzēru, tad vismaz es to pētīju.

Interesantākā brauciena daļa bija nakšņošana. Palikām mēs kaut kādā vietējā skolā (kur gan citur), iekārtojoties guļammaisos uz grīdas. Iespējams, kādam bija arī paklājiņi, bet vairums ar šādām tehnoloģijām pazīstams nebija (arī guļammaisi tolaik nebija nekādi dižie). Dalījums, protams, bija tradicionālais "zēni pa kreisi, meitenes pa labi" vai tamlīdzīgi, bet praksē loģiski, ka neviens tam īsti izsekot nesekoja. Bijām mēs tur divas paralelklases, droši vien summā - ap 40-45 jauniešiem. Skolotāji bija divi: mūsu klases audzinātājs Hammera kungs un matemātikas/informātikas skolotāja Pērkona. Vai viņi centās cīnīties par jebkādas disciplīnas saglabāšanu? Manuprāt, nē. Vai viņi paši pārkāpa disciplīnu un lietoja kādus dzērienus? Domāju, ka uz šo jautājumu atbildēt nebūtu ētiski neatkarīgi no tā, kāda būtu atbilde. Laušanos ar skolēniem skolotājs Hammers gan tajā vakarā praktizēja.

Par vienu gan šaubu nav - skolēni gan lietoja un uz urrā. Faktiski atbilstoši maniem tā laika novērojumiem, mēs tur varbūt bijām par abām klasēm kādi pieci gabali, kas bijām skaidrā un vakaru pavadījām, spēlējot zolīti. Jāņem vērā, ka tajos laikos alkoholu iegādāties nepilngadīgajiem bija vieglāk nekā tagadējos laikos un iedomāties scenāriju, ka tev veikalā nepārdotu alu vai vīnu tikai tāpēc, ka tev vēl nav 18, vispār nevarēja. Un arī ar stiprajiem dzērieniem nebija diži grūtāk.

Šķiet, ka vienīgais nabags, kuru skolotāja pieķēra esam reibumā (jo vienu grēkāzi jau vajag) bija mans klasesbiedrs Agnis (lai vieglas viņam smiltis, Agņa jau ilgus gadus nav mūsu vidū), kurš bija no tiem jauniešiem, kuri galīgi nemāk apslēpt reibumu. Kad skolotājs Hammers Agni mēģināja iedzīt guļammaisā, uzskatot viņu par gana dzērušu, Agnis skolotāju mazliet pārprata un iekāpa skapī. Tas noteikti neveicināja skolotājā ticību, ka Agnis varētu būt skaidrā. Tāpēc arī nākamajā rītā tieši Agni Hammers pielika pie novemto tualetes durvju mazgāšanas, lai gan mēs visi lieliski zinājām, ka Agnis tur vēmis nebija (vai vispār bija - tas ir cits jautājums, bet tās durvis viņš noteikti nenovēma). Atbilstoši oficiālajai statistikai tā nakts bija vienkārši grandiozs vemstivāls - šķiet, ka alkohols bija izrādījies pārāks par saviem desmit vidusskolēniem.

Nezinu, vai to var uzskatīt par zīmīgu detaļu, bet kādam manam klasesbiedram, biržā kotēta uzņēmuma valdes loceklim, šajā naktī tika pievemtas botes. Vēsture klusē - vai tas bija viņš pats, kas ievēma savos apavos, vai arī to izdarīja kāds labvēlis.

Tikām es un vēl kāds botāniķis, kuri, kā jau teikts, vakara stundas bijām vadījuši zoles spēlē, lietojām gāzētu minerālūdeni, lai skalotu zobus pēc to tīrīšanas, jo labierīcības bija pārvemtas.

Kā baisu murgu atceros nakti. Tolaik manas spējas gulēt svešās vietās un neērtos apstākļos vispār bija bēdīgas, bet gulēšana uz grīdas telpā, kur apkārt bija vismaz pārītis ļoti skaļu krācēju, tās bija absolūtas ciešanas. Jā, un tam vēl komplektā nāca kāda paralelklasnieka (kurš par laimi vai nožēlu arī bija vairāk vai mazāk skaidrā) spriedelējumi par to, kurām no klasesbiedrenēm ir un kurām nav seksuāla pieredze. Ja nekļūdos - ar saviem pasaules novērojumiem viņš dalījās telpā, kurā atradās arī jau piesauktais mūsu klases audzinātājs, tiesa, aizmigušā veidā.

Kāda ir morāle šim haotiskajam vēstījumam, kas labākajā gadījumā var pretendēt uz teju 25 gadus senu pusaudžu tenku atstāstījumu? Nekādas morāles te, protams, nav. Kas tev varētu likt domāt, ka maniem tekstiem vispār ir kāds vēstījums? Tik vien kā skices laikmetam, kurš ir aizgājis un kurā es diez vai jutos sevišķi iederīgs.