Kazhes pierakstu burtnīca

Nav noslēpums, ka man salīdzinoši regulāri sanāk (vai arī nākas, atkarībā no interpretācijas) apmeklēt Budapeštu. Un tāpat nav noslēpums, ka man patīk darīt savu dzīvi mazliet interesantāku, tālab šos braucienus uz Budapeštu cenšos iespēju robežās dažādot. Pērn saplānoju astoņu stundu "šķirbu" starp lidojumiem Frankfurtē, šogad devos soli tālāk un ieplānoju sev veselu dienu Vīnē, turklāt ar tādu specifiku, ka no Vīnes uz Budapeštu bija jādodas ar vilcienu, nevis jālido.

Ar vilcienu gan neiztika bez čakara - kompānija, caur kuru pasūtam aviobiļetes it kā nodrošina tās arī vilcieniem, taču man vajadzīgajā maršrutā tā šādu iespēju nenodrošināja. Taču ir pieejama iespēja sazināties ar konsultantu, kurš var sagādāt biļetes arī citos maršrutos. Izmantoju šo iespēju un līdz ar to man bija saplānots, ka Vīnē ielidošu pusdeviņos no rīta, bet pusseptiņos vakarpusē izbraukšu uz Budapeštu. Ideāli, vai ne? Diemžēl dienā pirms izbraukšanas atklājās, ka gluži tik perfekti viss tomēr nav - konstatēju, ka nez kādēļ manā profilā ir parādījusies lidmašīnas biļete, bet nav ne miņas no vilciena biļetes. Uzrakstīju atbalsta dienestam un pēc kāda izpētes laika atbildē saņēmu ziņu, ka diemžēl mana vilciena biļete ir atcelta. Kāpēc? Ne mazākās nojautas, katrā ziņā vilciens atcelts nebija, tikai biļete. Jāsaka, aizdomas man ir, ka reāli tā biļete nebija pasūtīta, nevis kaut kas atcēlās. Tad nu šie meklēja alternatīvus variantus un atrada (dārgāku, bet tā nav īsti mana darīšana) variantu, kurā Budapeštā ieradīšos par stundu vēlāk. Kā skaidroja konsultants, "izbraukšana no Vīnes būs tajā pašā laikā, tikai ierašanās par stundu vēlāk, jo būs ilgāks pārsēšanās laiks". Labi, lai nu būtu. Izpētot iegādāto biļeti, sapratu, ka konsultants ir labākajā gadījumā ierobežoti kompetents, jo patiesībā no Vīnes centra es izbraucu par stundu vēlāk, vienkārši viņi bija pieņēmuši, ka es startēšu no Vīnes lidostas tajā pat laikā, kuru viņi bija sākotnēji noskatījuši. Tas nekas, ka biļete vilcienam no lidostas nav piesaistīta konkrētam laikam un ka ar šo biļeti es aizbraucu uz Vīnes centru jau rīta stundā. Ja vēl ņem vērā, ka atceļam šie man mēģināja piedāvāt tādu vilcienu, ar kuru es lidostā ierastos tikai divdesmit minūtes pirms izlidošanas laika, var aptuveni saprast, cik lielā sajūsmā es esmu par Travelperk konsultantu darbību.

Par spīti visam čakaram, pie biļetes uz tiku un varēju doties uz Vīni. Celties gan nācās bezdievīgi agri (piecos no rīta), bet ar to man sevišķu problēmu nav, pussešos jau biju autobusa pieturā, bet pusastoņos - izlidojis no Rīgas. Vīnes lidosta bija sasniegta pēc divām stundām, kas laika zonas maiņas dēļ deva ierašanās laiku mazliet pirms pusdeviņiem no rīta. Ļoti veiksmīgi sanāca paspēt uz lidostas-centra ekspresi, kā rezultātā nebija vēl ne deviņi, kad jau biju izkāpis no vilciena Vīnes centrā. Atlika izdomāt, kā pavadīt šo dienu. Jā, es vienmēr palieku es un mani plāni gandrīz pilnai dienai Vīnē bija diezgan minimāli, vienīgais, ko biju ieplānojis - nepavadīt visu dienu tajās pilsētas daļās, kuras pazīstu vislabāk - rajons apkārt operai, Hundertvasera nams un tā tālāk.

Pirmo plāna punktu man deva šīs nedēļas IR numurs, kuru biju pavirši izšķirstījis mājās. Proti, tur bija raksts par Džona Malkoviča iestudējumu Dailes teātrī - Toma Stoparda "Leopoldštati" jeb vēsturisko Vīnes ebreju kvartālu komplektā ar stāstu, ka Austrijā pēc Otrā pasaules kara nebija notikusi gandrīz nekāda denacifikācija un ka pat vēl pirms desmit gadiem 20% aptaujātu austriešu esot deklarējuši, ka nekādos apstākļos nespiestu roku ebrejam. Tad nu devos apskatīties, kā tad tā Leopoldštate izskatās. Ģeogrāfiski tā ir pilsētas daļa netālu no centra, kuru no Vīnes pašas centrālas daļas šķir Donavas kanāls. Praksē izrādījās, ka Leopoldštate izskatās pēc visparastākās Vīnes - proti, turienes apbūvē nekā baigi atšķirīga nav, kam laikam par iemeslu ir apstāklis, ka Vīne Otrajā pasaules karā bija pamatīgi nopostīta (un, iespējams, ka tipiskākas ebreju mājas nopostīja vietējie ar vai bez vāciešu virsvadības, neesmu šo tēmu pētījis). Lai vai kā par Leopoldštates ebrejisko dabu liecina galvenokārt ielās sastopamie ortodoksālie ebreji (kā nekā biju tur gadījies sabatā), kartē redzamas arī itin daudzas sinagogas, bet no ārpuses - ēkas kā ēkas, par to saistību ar ebrejiem vairāk liecina pie durvīm dežūrējošie policisti, nevis jebkas ēkas fasādēs. Ok, šur tur ir manāmas iestāžu izkārtnes ivritā, bet kopumā teiktu - biju gaidījis, ka šis apvidus būs interesantāks.

Turpinot ebreju tēmu un pārejot uz man īpaši tuvu jautājumu, gribēju apmeklēt Vīnes sporta klubam Hakoah veltītu muzeju, par kuru gan man nebija simtprocentīgas pārliecības, ka tas patiešām darbojas. Praksē izrādījās īpaši labi - veicu savus trīs kilometrus pa Prater rajonu (interesantākais, ko tur novēroju, bija liels panorāmas rats), līdz nonācu pie Donavas un sapratu, ka mani pavisam nedaudz pievīla Google Maps - vajadzīgās ielas mājas numur 2 vietā navigācija mani bija nogādājusi pie šīs ielas aptuveni 250. numura. Izlēmu, ka doties milzīgu gabalu vēl citā virzienā, lai noskaidrotu, ir tur vai nav mani interesējošais muzejs, nebūs tā vērts, tālab aizgāju līdz Donavas krastmalai un sāku pētīt kartē, kas vēl bija atrodams tuvākajā apkārtnē. Kā izrādījās, biju visai tuvu (pusotrs kilometrs jau nav attālums) Austrijas futbola izlases mājas stadionam - Ernsta Hapela vārdā sauktajai arēnai. Tur gan nebija cerību tikt iekšā (tas ir izlases stadions, kurā nemājo neviens klubs, nav tur ne ekskursiju, ne muzeja, pat ne suvenīru bodes), bet tas jau man nav sevišķi svarīgi. Ja kas - šajā stadionā 1937. gadā kvalifikācijas spēli par vietu Pasaules kausā aizvadīja Austrijas un Latvijas izlases, un latvieši pat pirmie guva vārtus pret tobrīd ļoti spēcīgajiem austriešiem (turpinot ebreju tēmu, Latvijas labā vārtus guva Iļja Vestermans), tomēr austriešiem izdevās izraut uzvaru un neaizbraukt uz Pasaules kausu, jo pirms tā sākuma Hitlers jau bija paspējis pievienot šo valsti Trešajam reiham.

Viens plāna punkts, kas man šai dienai bija sagatavots jau iepriekš, tas bija aiziet uz kādu vietējā futbola spēli. Diemžēl man nebija paveicies, jo Austrijas bundeslīgā vienīgā Vīnē gaidāmā spēle sākās tik vēlu, ka man nebija cerību uz to paspēt. Tālab nācās skatīties, kas notiek zemākās līgās, un beigās vienīgais, ko man izdevās atrast, bija mačs pēc spēka ceturtajā Austrijas līgā, kur sacentās SV Wienerberg 1921 un Sportunion Mauer komandas. Lieki teikt, ka par šādām komandām iepriekš dzirdējis nebiju. Mājinieki - Vīnerbergas komanda - gan savulaik ir vismaz spēlējuši Austrijas otrajā līgā, un šajā klubā savu karjeru bija sācis leģendārais vārtsargs Valters Zemans, izcils pēckara gadu vārtsargs, kas aizveda Austrijas izlasi līdz 1954. gada Pasaules kausa pusfinālam. Tomēr mūsdienās Vīnerbergas klubs nepiedzīvo spožākos laikus un arī līdzšinējās Vīnes līgas mačos labāk bija sekmējies tā pretiniekiem. Atlika tāds sīkums kā noskaidrot, kur notiks spēle un aiziet līdz stadionam, kurā tā notiks. Prognozējami noskaidrojās, ka Vīnerbergas komanda spēlē Vīnerbergas sporta laukumā. Līdz tam bija ejami deviņi kilometri, kas nekādi nebija maz, bet iešana jau mani nebiedē, tad nu gāju. Pa ceļam apskatīju mazliet Vīnes centra, nostaigāju gar Belvederes pili (vai arī kas tā īsti ir), principā man tīri labi patika apskatīt tādu Vīni, kurā tūristu masas tev uz nerviem nekrīt. Vienīgā bēda, kad sasniedzu kartē atzīmēto vietu, sapratu, ka nekāda futbola spēle tuvākās stundas laikā te nenotiks - tas bija treniņlaukums ar mākslīgo segumu, bez tribīnēm un tur arī nebija neviena futbolista. Mazliet vēl nopētīju karti, izrādījās, ka vēl viens kilometrs būs jānostaigā, bet tad gan patiešām būšu pie īstā laukuma. Aizgāju, stadionu atradu. Nekāds izcilais tas neizrādījās (Internetā biju lasījis, ka Vīnerbergas mājas laukuma ietilpība ir 1000 skatītājiem, bet man grūti iztēloties, kā tā tribīnē varētu ietilpināt kaut divsimt cilvēku). Nevaru teikt, ka mani patīkami pārsteidza biļetes cena - 11 eiro par Austrijas ceturtās līgas maču, bet - ja jau esmu atnācis, jāiet vien uz futbolu būs, turklāt jāsaprot, kāds tad ir spēles līmenis šādā Austrijas futbola puspagrabā (tur noteikti ir zemākas līgas par ceturto, bet sevišķi šajā jautājumā neiedziļinājos).

Ko es varu pastāstīt par šo apmeklēto futbola spēli? Ne pārāk augstas raudzes amatieru futbols, tā tas man izskatījās. Viesi vēl bija kaut cik spēlēt protoši, tikām mājinieki brīžiem demonstrēja gandrīz izcilus neveiklas spēles paraugdemonstrējumus, paklūpot aiz bumbas, sitot to ārā no sava soda laukuma, īsti netrāpot pa pumbu un dažādos citādos veidos apliecinot savu ne gluži izcilo atlētismu. Taču arī Mauer komanda nebija nekādi pārcilvēki - kaut cik labi viņi droši vien izskatījās tikai tālab, ka pretinieki bija absolūti nevarīgi. Līdz ar to nav brīnums, ka šī bija tā reize, kad spēles laikā es mazliet iesnaudos. Arī līdzjutēji nebija nekādi izcilie - salīdzinoši ar latviešiem viņi gan bija skaļāki, bet ne tādā ziņā, ka viņi atbalstītu savu komandu, bet tālab, ka viņi skaļi savstarpēji sarunājās. Un tribīnēs smēķēja. Vienīgais, kas mani pārsteidza, ka šādā - acīmredzami zemā un nepopulārā - futbola līmenī tribīnei bija nodalīta daļa VIP apmeklētājiem un pat bija sava īpašā VIP zona, kur vairāk samaksājušie biedri nakšojās ar dzērieniem un uzkodām. Mums, parastajiem proletāriešiem, bija pieejams alus stends, kurā cilvēki kaut ko arī pirka, bet man intereses par alu nebija, tālab skatījos vien futbolu, kāds lai tas arī nebūtu. Ne tik sen biju klausījies viena latviešu futbola trenera vēstījumu, ka Latvijas futbolistiem tāda Austrijas trešā vai ceturtā līga varētu būt labs ievadsolis karjerai Eiropā, bet redzētais mačs mani par to nepārliecināja. Turklāt Mauer komanda pagaidām ir pārliecinoša Vīnes čempionāta līdere un ir reāli, ka nākamgad jau spēlēs pēc spēka trešajā līgā, ar visu to, ka šī komanda ir tieši tik neievērojama, ka tai pat nav savas Wikipedia lapas.

Pēc futbola biju noskaņojies doties uz Vīnes centru, un neiet atkal ar kājām, jo man šķita, ka esmu jau gana izstaigājies. Biju jau pa ceļam uz stadionu ievērojis turpat netālu bijušu dzelzceļa staciju, tad nu devos uz turieni. Stacija gan izrādījās drīzāk atbilstoša pieturvietas statusam, taču tas mani nesatrauca. Kas gan mani satrauca, tas bija apstāklis, ka izrādījās, ka es nevarēju nopirkt vilciena biļeti. Stacijā nebija personāla, nebija biļešu aparāta, bija tikai reklāma mobilajai aplikācijai, kurā šīs biļetes varot nopirkt. Atvēru Play Store, kur vispirms konstatēju, ka tās vidējais vērtējums bija minimāli virs vienas zvaigznītes, proti, tā bija atzīta par absolūtu mēslu, bet tā vēl nebūtu lielākā bēda - man kā klientam no Latvijas tā vispār nebija pieejama instalēšanai. Iekšēji nolamājos, un devos vien centra virzienā ar kājām. Pēc laiciņa man radās doma - varbūt līdzīgi nepareizajām bitēm, kas dūc, bet nemedojas, šis vienkārši bija nepareizais vilciens? Proti, šī bija kaut kāda "pilsētas dzelzceļa" līnija, bet kaut kur relatīvi netālu vajadzēja būt arī metro, un metro stacijā jau nu gan ir jāvar iegādāties biļetes. Līdz tuvākajam metro gan bija pāris kilometri ejami, bet kas gan ir pāris kilometri, ja iepriekš ieti vienā piegājienā gandrīz desmit? Tā nu aizgāju uz metro staciju un apgādājos ar 24 stundu sabiedriskā transporta biļeti. Vai tā bija optimāla investīcija? Nebūt nē, man bija atlikušas trīs vai četras stundas Vīnē, bet izlēmu - negribu tagad domāt, ar cik transportiem kaut kur braukt, kā man darīt ar pārsēšanos vai nepārspēšanos, būs viena biļete un komplektā ar to - miers.

Ar metro (izmantojot pārsēšanos) nonācu tajā Vīnē, kurā ir vairāk sanācis būt iepriekš - ar jūgendstila arhitektūru, pilīm un zirgu taksistiem. Pēdējais gan sarūpēja ierobežoti patīkamu pieredzi, jo tā nemaz nav, ka ir izcili patīkami iet pa ielu un skatīties, kā par tevi tikai nedaudz ātrākais zirgs kakā. Bet - ja jau tev jāskatās uz zirga tūpli, tad jābūt pateicīgam Dievam par to, ka viņš tev ir šādu iespēju devis (vai kam nu kurais no mums tic, lai pamatotu kakājoša zirga skaistumu). Tā nu es izstaigājos pa vairāk vai mazāk redzētām Vīnes vietām (šķiet, ka holokausta memoriālu iepriekš redzējis nebiju), no kurām visvairāk (bet ne pozitīvā ziņā) mani pārsteidza piemineklis "Vīnes atbrīvotājiem no fašistikajiem okupantiem". Jā, arī Vīnē ir savs okupeklis, tiesa, Austrijai paveicās, ka tā kļuva par vienīgo Eiropas valsti, kurā "atbrīvotāji" bija ienākuši un pēc tam no turienes arī aizgāja. Taču uzraksts uz pieminekļa par to, kā padomju karavīri devuši "neatkarību Eiropas tautām" šķiet apbrīnojami cinisks: ne tikai Baltijas valstis, bet arī Polija, Čehija/Slovākija, Ungārija, Bulgārija un tā tālāk noteikti novērtēja savu "neatkarību", kuras pārmērīgas izpausmes apstākļos allaž ieradās draudzīgie tanki. Šobrīd gan zona aiz šī monumenta ir iekrāsota zili dzeltena, bet tas nemaina apstākli, ka atbilstoši manai izpratnei būtu tā kā pienācis laiks arī Rietumeiropas valstīm atzīt, ka šādiem objektiem to pilsētās nav vietas.

Nav gan tā, ka es Vīnē būtu redzējis tikai okupekli, nē, te ir arī daudz simpātiskāku objektu, daļa no kuriem arī iekļāvās manā pastaigas maršrutā, un tā visa rezultātā biju sevi itin labi nogurdinājis, un tā sev neraksturīgā veidā pusstundu pirms vilciena uz Budapeštu jau atrados uz perona, vairāk staigāt man gluži vienkārši nebija iekšā. Jā, mazliet škrobe, ka neiēdu nevienu Vīnes kūku (vienīgā ēdienreize man bija vakarpusē itin foršā kebabnīcā, kur dabūju bļodu ar dārzeņiem, rīsiem un falafeliem, kā arī limonādi ar meloņu garšu), bet skaidrojums ir tāds, ka viens, pats par sevi, es esmu pārāk raupjš, kūku baudīšanai man vajag labu kompāniju, kamēr vienatnē es to vienkārši iestūķētu rīklē un dotos tālāk. Katrai lietai sava vieta un savs laiks, un tāda vientuļā pilsētas tūre manā gadījumā labāk iet kopā ar apšaubāmas kvalitātes futbola skatīšanos, nevis ar dirnēšanu kūkotavās.

Tā nu es iekāpu vilcienā, kam nepilnu trīs stundu laikā mani jānogādā Budapeštā, un aprakstīju savus piedzīvojumus Vīnē vienas dienas garumā.