Alberts Tarulis

Spēlēja pussarga pozīcijā. Visu savu neilgo futbolista karjeru Tarulis aizvadīja Amatiera komandas rindās. Par viņu kā par perspektīvu futbolistu sāka runāt 1925. gadā - sezonas ievadā viņš vēl skaitījās trešās komandas spēlētājs, bet ātri iekaroja vietu tā sauktajā "pirmajā garnitūrā", pirmā lielākā atzīmēšanās bija spēle pret RFK Rīgas kausa pusfinālā, kur Amatieris tikai pagarinājumā atzina Latvijas meistarvienības pārspēku. Nākamais gads bija vēl sekmīgāks - Tarulis kļuva par vienu no "Amatiera" līderiem un Latvijas izlases kandidātu. Pirmo reizi izlases sastāvā viņa uzvārds figurēja pirms 1926. gada 20. jūlija draudzības spēles pret Zviedriju, taču toreiz viņam sastāvā vēl tikt neizdevās, arī vēl pāris citās spēlēs 1926. gadā viņš bija izlases rezervistu sarakstā. Toties dažādās starptautiskās sacīkstēs, pārstāvot Rīgu, viņš gan piedalījās. 1927. gada augustā Amatieris guva vienu no saviem lielākajiem panākumiem - uzvarēja Latvijas Olimpiādes futbola turnīrā, komandā līdzspēlējot arī Tarulim.

Debiju izlasē Tarulis piedzīvoja 1927. gada 11. septembrī spēlē Helsinkos pret Somijas izlasi. Divas nedēļas vēlāk viņam bija paredzēta vieta Rīgas sastādītajā komandā pret Tallinu, bet spēles dienā viņš jau bija miris, un Latvijas izlases spēle pret Igauniju 25. septembrī sākās ar klusuma minūti Taruļa piemiņai.

Biogrāfija

Dzimis Kauņas guberņā lietuviešu namiķa Jāzepa Taruļa un viņa sievas Franciskas (dz. Laučiska) ģimenē. 1927. gadā uzsāka dienestu kara būvvaldē, bet 1927. gada 24. septembrī tika atrasts pakāries savā dzīvoklī, presē par pašnāvības iemesliem sauca nelaimīgu mīlestību un/vai nesaskaņas ģimenē.

Izmantotie avoti

• Alberta Taruļa un viņa vecāku iekšzemes pases LVVA 2996-18-1545, 2996-18-1547, 2996-18-1546
• Pēdējā brīdī, 1927-09-26. Futbolista A.Taruļa pašnāvība