Vadims Ulbergs

Spēlēt sāka RFK jauniešu komandās. Virslīgā debitēja 1938. gada rudenī. 1940. gadā - Latvijas meistars. Bija Latvijas izlases rezervists tās pēdējā oficiālajā valsts sacīkstē 1940. gadā pret Igauniju. Futbolista karjerā līdz galam sevi realizēt neizdevās - karš, mainīgās okupācijas, bet tad 1947. gadā - trauma, kas faktiski noslēdza Ulberga spēlētāja gaitas, viņš gan paspēja būt Rīgas Dinamo komandas kapteinis un vadošais uzbrucējs, bet šis periods sanāca īss. "Dzimto" RFK 2. pasaules kara laikā nācās atstāt, lai izvairītos no iesaukšanas leģionā.

Pēc tam ilgus gadus Ulbergs bija viens no nozīmīgākajiem treneriem Latvijas futbolā, daudzus gadus pavadīja Daugavas meistarkomandā gan kā galvenais treneris, gan kā trenera palīgs. Kā tika raksturots - kad Daugavai bija nauda, treneri piesaistīja no ārzemēm, kad tā beidzās - ņēma atkal Ulbergu.

Trenera stāžs: Dņamo 3. rajona padomes komanda (1949), Daugavas sporta skola (1949-1969, ar pārtraukumiem), RFS (1968-1976), Latvijas jauniešu izlase, LPSR izlase (1954), Daugavas meistarkomanda (1957-1959, 1966, 1972, 1977), Radiotehniķis (1968-1970), RPI (1968, 1971), VEF (1979-1980), Taksometru parks. Ievērojamākie audzēkņi: Latincevs, Ostrovskis, Georgijs Smirnovs, Aleksejs Šarando, Gunārs Ulmanis, Reinis Zālītis. Bija viens no galvenā trenera Jāņa Giļa palīgiem atjaunotajā Latvijas izlasē. Darbojās kā futbola un hokeja tiesnesis, hokejā tiesāja PSRS čempionāta spēles.

Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni (1999).

Izmantotie avoti

• Ainis Ulmanis. "Patiesībā bija tā. Futbols Latvijā", Lielupes izdevniecība, 2010.
• Miķelis Rubenis. Latvijas futbola vēsture, Rīga, Jāņa sēta, 2000.