RFK

Rīgas futbola kluba pirmsākumos ir pietiekami daudz precīzi nenoskaidrojamu apstākļu. Pirmkārt, attiecībā uz to, kad komanda ir dibināta - pēc dažādiem atbotiem par tā dibināšanas datumu uzskata 1923.gada 13.janvāri vai 12.februāri, bet reāli komanda jau spēlēja 1922.gada rudenī. Arī par pirmo spēli, tās rezultātu un RFK sastāvu tajā, ir pietiekami daudz neskaidrību. Trīsdesmito-četrdesmito gadu presē lasāms, kas pirmo spēli RFK aizvadīja pret Amatieri un uzvarēja vai nu ar 7:0 vai 4:1, turklāt 1922.gadā klubs esot aizvadījis divas spēles. Tomēr laikrakstos izdevies uziet atsauces tikai vienai spēlei (patiešām - pret Amatieri), kurā RFK uzvarēja 6:3, un šajā spēlē komandas sastāvs bija sekojošs:

Dikmanis - Harijs Šmits, Kārlis Ašmanis - Balodis, Aleksandrs Roge, Pauls Sokolovs - Mārtiņš Zemītis, Rūdolfs Bārda, Edvīns Bārda, Driba, Arvīds Bārda

Tāpat, kritiski izvērtējot, nav gluži korekts apgalvojums, ka RFK tika izveidots ar domu vienā komandā apvienot labākos futbolistus - latviešus, lai varētu sastādīt nopietnu konkurenci vācu komandām Kaiserwald un Union. Pirmkārt, Union tobrīd ne tuvu nebija tik spēcīga futbola komanda, lai to uzskatītu par principiālu pretinieku labākajiem latviešu futbolistiem. Otrkārt, RFK sākotnēji savās rindās sapulcēja gandrīz pilnu līdzšinējo JKS pirmo komandu, proti - šie futbolisti jau tāpat iepriekš spēlēja vienā komandā un arī JKS rindās bija līdzvērtīgi pretinieki Kaiserwald. Līdz ar to drīzāk varētu būt arguments izveidot latviešu vadītu komandu, jo JKS tomēr bija amerikāņu organizācijas Young Mens' Christian Association pārstāvniecība Latvijā. Tāpat var atzīmēt, ka pirmajā RFK sastāvā bija vismaz divi spēlētāji, kuri trīsdesmito gadu beigās repatriējās kā vācieši: Harijs Šmits un Aleksandrs Roge, turklāt pirmais no viņiem vēlāk pārgāja uz vācisko Kaiserwald. Proti, situācija ar latviešu - cittautiešu komandām tolaik nebija gluži tik vienkārša, kā to varētu pieņemt.

Pirmās spēles pēc dibināšanas RFK aizvadīja pret Amatieri, uzvarēja vai nu ar 7:0 vai 6:3 (avotos atšķirīga informācija). Spēlēja RFK tobrīd šādā sastāvā: Dikmanis, Harijs Šmits, Kārlis Ašmanis, Kārlis Balodis, Aleksandrs Roge, Pauls Sokolovs, Mārtiņš Zemītis, Rūdolfs Bārda, Edvīns Bārda, Driba, Arvīds Bārda.

RFK sākotnējais mērķis bija gāzt no troņa pirmo Latvijas meistarvienību Kaiserwald. Sākotnēji šķita, ka ar to ies labi - RFK uzvarēja Kaiserwald savstarpējā spēlē, pēc pirmā riņķa sīvos konkurentus apsteidzot par divem punktiem. Tāpat RFK kļuva par trešās Latvijas olimpiādes futbola turnīru, tā finālā arī uzveicot Kaiserwald (kas gan nespēlēja optimālajā sastāvā, jo Olimpiādē nedrīkstēja piedalīties ārvalstnieki). Tomēr Rīgas meistarsacīkšu rudens sezonā RFK tik labi vairs negāja - klubs zaudējumu piedzīvoja ne tikai pret Kaiserwald, bet arī pret LSB, rezultātā ieņemot otro vietu, proti, esot turpat, kur gadu iepriekš YMCA.

Nākamajā gadā RFK uzdevums bija vienkāršāks - gan tālab, ka savstarpējā spēlē izdevās uzveikt Kaiserwald, gan tālab, ka LFS pieņēma lēmumu aizliegt ārzemnieku dalību Latvijas meistarsacīkšu spēlēs, un šādos apstākļos Kaiserwald savu dalību no turnīra atsauca. RFK bez pārmērīgām grūtībām pieveica visus savus pretiniekus Rīgas meistarsacīkstēs un kvalificējās Latvijas meistarsacīkšu finālam, kur klubam pretī stājā provinces meistars Cēsu Viesīgā biedrība. Uzvara rīdziniekiem nenāca tik viegli, kā vēstīja spēles gala rezultāts (5:1), tomēr apšaubīt titula pelnītumu nebija pamata, RFK tobrīd tiešām bija labākā futbola vienība Latvijā. Tāpat RFK uzvarēja pirmajā Rīgas kausa izcīņā.

Savu dominanci RFK turpināja arī 1925. gada sezonā, atkal uzvarot gan kausa turnīrā, gan Rīgas meistarsacīkstēs, gan sacensībā ar labāko provinces vienību. Par RFK nopietnāko konkurenti bija kļuvusi JKS, kur bija izaugusi jauna talantīgu futbolistu paaudze. RFK atkārtoti kļuva par Latvijas meistaru, lai gan uzvara pār Liepājas Olimpiju klubam nāca smagi - viens spēles papildlaika pēdējās 15 minūtēs Edvīnam Bārdam izdevās gūt izšķirošos vārtus.

Trešo Latvijas meistaru titulu RFK izcīnīja jau 1926. gadā. Šajā reizē Rīgas meistarsacīkstēs visās piecās spēlēs RFK guva pārliecinošas uzvaras, arī jaunais galvenais konkurents - LSB - nopietni nespēja apdraudēt kluba pozīcijas. Latvijas meistarsacīkšu finālā, kurā šoreiz piedalījās visu apgabalu labākās komandas, RFK negaidīti viegli pieveica Liepājas "Olimpiju", kura pirms tam draudzības spēlē bija rīdziniekus uzvarējusi, kamēr citā spēlē - pret Valkas SB - RFK uzstādīja savdabīgu rekordu, uzvarot ar 21:0, tādējādi skaidri apliecinot šāda formāta nelietderīgumu. Rīgas kausu gan trešo gadu pēc kārtas izcīnīt RFK neizdevās, turnīra pusfinālā negaidīti zaudējot pret Amatieri.

Līdz ar Virslīgas izveidi 1927. gadā sākās Liepājas Olimpijas pirmais zelta periods, RFK tikām trīs gadus pēc kārtas meistarsacīkstēs samierinājās ar otro vietu, turklāt nevienā no trim sezonām nopietni apdraudēt liepājnieku titulu klubam nebija pa spēkam.

Uz uzvaru takas RFK atgriezās 1930. gadā. Komandas kodols kopš iepriekšējo titulu gadiem bija būtiski mainījies, par jauno vienības līderi bija kļuvis Ēriks Pētersons, kamēr brāļi Bārdas savas gaitas futbolā bija beiguši. No sportistiem, kas RFK sastāvā jau bija kļuvuši par Latvijas meistariem, komandā vēl bija palikuši Arnolds Tauriņš, Voldemārs Roze, Voldemārs Grāvelis, Staņislavas Varakājs un Alberts Šeibelis. Pēdējie divi gan sezonas nobeigumā RFK pameta, taču tas netraucēja RFk izcīnīt vēl vienu titulu 1931. gadā.

Sliktākā sezona (izcīnītās vietas ziņā) vēsturē RFK bija 1932. gadā, kad pirmo reizi komanda samierinājās ar trešo vietu Virslīgā, lai arī tikai par vienu punktu atpalika no turnīra uzvarētājas - Rīgas ASK komandas. Jāatzīmē, ka ASK sastāvā netrūka spēlētāju, kas bija izcīnījuši Latvijas meistara titulu vēl ar RFK. Arī 1933. gadā RFK pie titula netika, šajā reizē piekāpjoties Olimpijai.

Atkal par meistarvienību RFK kļuva 1934. gadā, turklāt tik pārliecinošā veidā, kā tas nebija izdevies kopš pirmsvirslīgas laikiem - Virslīgas turnīrā komanda 14 spēlēs izcīnīja 24 punktus, par 6 punktiem apsteidzot tuvāko sekotāju - Vanderera komandu. Tikpat pārliecinoši par Latvijas meistaru RFK kļuva arī 1935. gadā, kad tas uzvarēja arī Latvijas olimpiādes futbola turnīrā.

Trīs nākamās sezonas RFK nācās iztikt bez titula, Liepājā bija sākušies Oto Fišera laiki, rīdziniekiem bija grūti viņiem sastādīt konkurenci, lai arī RFK regulāri piesaistīja labākos spēlētājus no Liepājas. Rīdzinieku vājais punkts šajā periodā bija vārtsarga postenis - ja pat līdzšinējais RFK vārtu vīrs Viktors Vizla kopumā kotējās zemāk kā Harijs Lazdiņš Olimpijas vārtos, tad viņa aizstājēji Voldemārs Liepiņš, Ernests Skujiņš, Indriķis Keslers un Pāvels Rečinskis galīgi nebija Lazdiņa līmeņa vārtsargi. Taču, lai arī sezonas garumā pārspēt Olimpiju RFK nebija pa spēkam, vienā atsevišķā spēlē uzvarēt rīdzinieki tomēr varēja, rezultātā klubam divas reizes izdevās uzvarēt Latvijas kausa turnīrā, kas sākot ar 1937. gadu bija ieguvis citu prestiža līmeni, un šajā turnīrā tieši RFK kļuva par labāko vienību, uzvarot tajā gan 1937., gan 1939. gadā.

Savu astoto un pēdējo Latvijas meistara titulu RFK izcīnīja 1940. gada vasarā, jau pēc Latvijas okupācijas, izšķirošajā un pēdējā Virslīgas spēlē cīnoties neizšķirti 0:0 ar Olimpiju. Komanda tika atjaunota vācu okupācijas gados, tomēr papildināt savu titulu klāstu tai neizdevās, par labāko vienību kļuva ASK.

Vēl RFK sakarā vērts minēt, ka šī komanda bija pārliecinoši titulētākā Rīgas apgabala futbola savienības tradicionālo sezonas atklāšanas un noslēguma zibensturnīru dalībniece, tajos uzvarot 8 vai 9 reizes (atkarībā no tā, vai skaitīt to reizi, kad RFK un RV fināls beidzās neizšķirti).

Spēlētāji ar biogrāfijām

SpēlētājsGadi komandā
Kārlis Ašmanis1922–1925
Kārlis Eduards Bone1922–1924
Harijs Šmits1923
Hermanis Hugo Saltups1923–1924
Staņislavs Varakois1923–1931
Emīls Urbāns1923–1927
Voldemārs Grāvelis1923–1932
Mārtiņš Zemītis1923–1924
Pauls Sokolovs1923–1928
Alberts Šeibelis1923–1930
Arvīds Jurgens1923–1927
Rūdolfs Bārda1923–1927
Aleksandrs Roge1923–1926
Edvīns Johans Bārda1923–1925
Arvīds Bārda1923–1926
Oskars Bārda1923–1925, 1927
Indriķis Eihmanis1923
Pēteris Gurķis1923–1924
Kārlis Balodis1923–1925
Ādolfs Ozoliņš1923–1927
Ernests Plāķis1923
Markus Osis1923–1926, 1929, 1932
Voldemārs Viņķis1924–1929
Aleksandrs Ābrams1924–1927
Arturs Timpers1924–1929
Voldemārs Roze1924–1932
Arnolds Tauriņš1924–1927, 1929–1935
Ādolfs Sīmanis1924–1927
Arkādijs Pavlovs1924–1934
Harijs Fogels1924, 1927
Pēteris Kļaviņš1924–1926
Leonards Bandonis1924–1926
Arvīds Bradiņš1925–1927
Viktors Ozoliņš1925–1934
Augusts Sokolovs1925–1929
Matisons1925–1927
Rihards Bokše1925–1927
Česlavs Stančiks1926–1927
Vladimirs Plade1926–1927
Edgars Magone1926–1927
Persijs Ludvigs Maršics1926
Mihails Boļšakovs1926
Kārlis Jandauss1926–1929
Hugo Ķērpe1926, 1929
Ēriks Pētersons1927–1940
Aleksandrs Rehtšprehers1927–1931, 1939–1940
Kurts Strazdiņš1927–1929
Vladimirs Svistuņenko1927–1928
Kārlis Zvirgzdiņš1927–1931
Vladimirs Bērziņš1927–1937, 1943
Jānis Zakss1927–1929
Ernests Volgasts1927–1940
Augusts Žube1927–1932
Oskars Lūris1927
Leonīds Vedējs1927–1931
Alfons Novickis1928
Hugo Aleksandrs Vītols1928–1929
Vilis Strautnieks1928–1929, 1931–1937
Viktors Vizla1929–1936
Rūdolfs Slavišens1929–1940
Arnolds Štauvers1929–1934
Jānis Lidmanis1929–1940, 1942–1944
Kārlis Karsons1929–1933
Edgars Ābrams1929–1931
Aleksandrs Priede1930–1933, 1934
Jānis Rozītis1930–1936
Eduards Audriņš1930–1931, 1933
Leonhards Kalsons1930
Oskars Peilis1931–1935
Arvīds Muižnieks1931–1933, 1935–1940
Raimonds Neimanis1931
Herberts Fogels1932–1933
Vladimirs Gernsdorfs (Grava)1932–1933
Sergejs Maģers1933–1940
Kārlis Upenieks1933–1940
Voldemārs Bruks1933–1935
Arturs Janelsītis1933–1935
Olafs Dambergs1933–1935
Kārkliņš1933
Ferdinands Oto Parašs1933
Ēriks Raisters1934–1940
Pēteris Lauks1934–1940, 1942–1944
Voldemārs Liepiņš1934–1940
Arvīds Šreibers1934
Sigurds Lazdiņš1934
Oskars Rusmanis1934, 1937–1940, 1942
Jānis Poločenko1934–1936
Jānis Edgars Puriņš1934
Arnolds Puriņš1934–1935
Ķibilds1934
Jānis Skinčs1935, 1937–1938
Leons Freimanis1935–1940, 1942–1944
Ansis Mežmačs1935–1940, 1942–1943
Arvīds Pakalns1935, 1939
Indriķis Keslers1935–1940
Kārlis Freimanis1935–1936, 1942–1944
Roberts Prūsis1936–1940, 1943–1944
Vadims Ulbergs1936–1940, 1942
Jānis Dobelis1937–1940, 1944
Fricis Kaņeps1937–1940, 1942
Ernests Skujiņš1937–1938
Alfrēds Blūms1938–1939
Jānis Grīnuss1938–1940
Alberts Brūveris1938–1940, 1943
J. Bagātais1938–1939
K. Lesiņš1938–1940
Kārlis Plaše1938–1940, 1943–1944
Francis Krupšs1939–1940, 1942–1944
Voldemārs Gaušis1939–1940, 1943
Pāvels Rečinskis1939
Herberts Briedis1940, 1942–1944
Eižens Gaubšteins1942–1944
Eižens Pidriksons1942–1944
Aleksandrs Gaiduks1943
Vladimirs Markovskis1943
Kārlis Paupers1943
Emīls Lavenieks1944
Latvijas izlases spēlētāji: 50