RFK

Rīgas futbola kluba pirmsākumos ir pietiekami daudz precīzi nenoskaidrojamu apstākļu. Pirmkārt, attiecībā uz to, kad komanda ir dibināta - pēc dažādiem atbotiem par tā dibināšanas datumu uzskata 1923.gada 13.janvāri vai 12.februāri, bet reāli komanda jau spēlēja 1922.gada rudenī. Arī par pirmo spēli, tās rezultātu un RFK sastāvu tajā, ir pietiekami daudz neskaidrību. Trīsdesmito-četrdesmito gadu presē lasāms, kas pirmo spēli RFK aizvadīja pret Amatieri un uzvarēja vai nu ar 7:0 vai 4:1, turklāt 1922.gadā klubs esot aizvadījis divas spēles. Tomēr laikrakstos izdevies uziet atsauces tikai vienai spēlei (patiešām - pret Amatieri), kurā RFK uzvarēja 6:3, un šajā spēlē komandas sastāvs bija sekojošs:

Dikmanis - Harijs Šmits, Kārlis Ašmanis - Kārlis Balodis, Aleksandrs Roge, Pauls Sokolovs - Mārtiņš Zemītis, Rūdolfs Bārda, Edvīns Bārda, Driba, Arvīds Bārda

Tāpat, kritiski izvērtējot, nav gluži korekts apgalvojums, ka RFK tika izveidots ar domu vienā komandā apvienot labākos futbolistus - latviešus, lai varētu sastādīt nopietnu konkurenci vācu komandām Kaiserwald un Union. Pirmkārt, Union tobrīd ne tuvu nebija tik spēcīga futbola komanda, lai to uzskatītu par principiālu pretinieku labākajiem latviešu futbolistiem. Otrkārt, RFK sākotnēji savās rindās sapulcēja gandrīz pilnu līdzšinējo JKS pirmo komandu, proti - šie futbolisti jau tāpat iepriekš spēlēja vienā komandā un arī JKS rindās bija līdzvērtīgi pretinieki Kaiserwald. Līdz ar to drīzāk varētu būt arguments izveidot latviešu vadītu komandu, jo JKS tomēr bija amerikāņu organizācijas Young Mens' Christian Association pārstāvniecība Latvijā. Tāpat var atzīmēt, ka pirmajā RFK sastāvā bija vismaz divi spēlētāji, kuri trīsdesmito gadu beigās repatriējās kā vācieši: Harijs Šmits un Aleksandrs Roge, turklāt pirmais no viņiem vēlāk pārgāja uz vācisko Kaiserwald. Proti, situācija ar latviešu - cittautiešu komandām tolaik nebija gluži tik vienkārša, kā to varētu pieņemt.

RFK pirmā komanda 1923. gadā. Stāv: Arvīds Jurgens, Kārlis Ašmanis, Kārlis Bone, Rūdolfs Bārda, Edvīns Bārda, Aleksandrs Roge, Pauls Sokolovs, Arvīds Bārda, Markus Osis, Kārlis Balodis, kapteinis Rēdlihs. Sēž: Ādolfs Ozoliņš, Harijs Šmits, Mārtiņš Zemītis, Kārlis Osis

RFK sākotnējais mērķis bija gāzt no troņa pirmo Latvijas meistarvienību Kaiserwald. Sākotnēji šķita, ka ar to ies labi - RFK uzvarēja Kaiserwald savstarpējā spēlē, pēc pirmā riņķa sīvos konkurentus apsteidzot par divem punktiem. Tāpat RFK kļuva par trešās Latvijas olimpiādes futbola turnīru, tā finālā arī uzveicot Kaiserwald (kas gan nespēlēja optimālajā sastāvā, jo Olimpiādē nedrīkstēja piedalīties ārvalstnieki). Tomēr Rīgas meistarsacīkšu rudens sezonā RFK tik labi vairs negāja - klubs zaudējumu piedzīvoja ne tikai pret Kaiserwald, bet arī pret LSB, rezultātā ieņemot otro vietu, proti, esot turpat, kur gadu iepriekš YMCA.

Nākamajā gadā RFK uzdevums bija vienkāršāks - gan tālab, ka savstarpējā spēlē izdevās uzveikt Kaiserwald, gan tālab, ka LFS pieņēma lēmumu aizliegt ārzemnieku dalību Latvijas meistarsacīkšu spēlēs, un šādos apstākļos Kaiserwald savu dalību no turnīra atsauca. RFK bez pārmērīgām grūtībām pieveica visus savus pretiniekus Rīgas meistarsacīkstēs un kvalificējās Latvijas meistarsacīkšu finālam, kur klubam pretī stājā provinces meistars Cēsu Viesīgā biedrība. Uzvara rīdziniekiem nenāca tik viegli, kā vēstīja spēles gala rezultāts (5:1), tomēr apšaubīt titula pelnītumu nebija pamata, RFK tobrīd tiešām bija labākā futbola vienība Latvijā. Tāpat RFK uzvarēja pirmajā Rīgas kausa izcīņā.

Savu dominanci RFK turpināja arī 1925. gada sezonā, atkal uzvarot gan kausa turnīrā, gan Rīgas meistarsacīkstēs, gan sacensībā ar labāko provinces vienību. Par RFK nopietnāko konkurenti bija kļuvusi JKS, kur bija izaugusi jauna talantīgu futbolistu paaudze. RFK atkārtoti kļuva par Latvijas meistaru, lai gan uzvara pār Liepājas Olimpiju klubam nāca smagi - viens spēles papildlaika pēdējās 15 minūtēs Edvīnam Bārdam izdevās gūt izšķirošos vārtus.

Trešo Latvijas meistaru titulu RFK izcīnīja jau 1926. gadā. Šajā reizē Rīgas meistarsacīkstēs visās piecās spēlēs RFK guva pārliecinošas uzvaras, arī jaunais galvenais konkurents - LSB - nopietni nespēja apdraudēt kluba pozīcijas. Latvijas meistarsacīkšu finālā, kurā šoreiz piedalījās visu apgabalu labākās komandas, RFK negaidīti viegli pieveica Liepājas "Olimpiju", kura pirms tam draudzības spēlē bija rīdziniekus uzvarējusi, kamēr citā spēlē - pret Valkas SB - RFK uzstādīja savdabīgu rekordu, uzvarot ar 21:0, tādējādi skaidri apliecinot šāda formāta nelietderīgumu. Rīgas kausu gan trešo gadu pēc kārtas izcīnīt RFK neizdevās, turnīra pusfinālā negaidīti zaudējot pret Amatieri.

Līdz ar Virslīgas izveidi 1927. gadā sākās Liepājas Olimpijas pirmais zelta periods, RFK tikām trīs gadus pēc kārtas meistarsacīkstēs samierinājās ar otro vietu, turklāt nevienā no trim sezonām nopietni apdraudēt liepājnieku titulu klubam nebija pa spēkam.

Uz uzvaru takas RFK atgriezās 1930. gadā. Komandas kodols kopš iepriekšējo titulu gadiem bija būtiski mainījies, par jauno vienības līderi bija kļuvis Ēriks Pētersons, kamēr brāļi Bārdas savas gaitas futbolā bija beiguši. No sportistiem, kas RFK sastāvā jau bija kļuvuši par Latvijas meistariem, komandā vēl bija palikuši Arnolds Tauriņš, Voldemārs Roze, Voldemārs Grāvelis, Staņislavas Varakājs un Alberts Šeibelis. Pēdējie divi gan sezonas nobeigumā RFK pameta, taču tas netraucēja RFk izcīnīt vēl vienu titulu 1931. gadā.

Sliktākā sezona (izcīnītās vietas ziņā) vēsturē RFK bija 1932. gadā, kad pirmo reizi komanda samierinājās ar trešo vietu Virslīgā, lai arī tikai par vienu punktu atpalika no turnīra uzvarētājas - Rīgas ASK komandas. Jāatzīmē, ka ASK sastāvā netrūka spēlētāju, kas bija izcīnījuši Latvijas meistara titulu vēl ar RFK. Arī 1933. gadā RFK pie titula netika, šajā reizē piekāpjoties Olimpijai.

RFK futbolisti un vadība kluba 10 gadu jubilejas svinībās

Atkal par meistarvienību RFK kļuva 1934. gadā, turklāt tik pārliecinošā veidā, kā tas nebija izdevies kopš pirmsvirslīgas laikiem - Virslīgas turnīrā komanda 14 spēlēs izcīnīja 24 punktus, par 6 punktiem apsteidzot tuvāko sekotāju - Vanderera komandu. Tikpat pārliecinoši par Latvijas meistaru RFK kļuva arī 1935. gadā, kad tas uzvarēja arī Latvijas olimpiādes futbola turnīrā.

RFK komanda 1935. gadā

Trīs nākamās sezonas RFK nācās iztikt bez titula, Liepājā bija sākušies Oto Fišera laiki, rīdziniekiem bija grūti viņiem sastādīt konkurenci, lai arī RFK regulāri piesaistīja labākos spēlētājus no Liepājas. Rīdzinieku vājais punkts šajā periodā bija vārtsarga postenis - ja pat līdzšinējais RFK vārtu vīrs Viktors Vizla kopumā kotējās zemāk kā Harijs Lazdiņš Olimpijas vārtos, tad viņa aizstājēji Voldemārs Liepiņš, Ernests Skujiņš, Indriķis Keslers un Pāvels Rečinskis galīgi nebija Lazdiņa līmeņa vārtsargi. Taču, lai arī sezonas garumā pārspēt Olimpiju RFK nebija pa spēkam, vienā atsevišķā spēlē uzvarēt rīdzinieki tomēr varēja, rezultātā klubam divas reizes izdevās uzvarēt Latvijas kausa turnīrā, kas sākot ar 1937. gadu bija ieguvis citu prestiža līmeni, un šajā turnīrā tieši RFK kļuva par labāko vienību, uzvarot tajā gan 1937., gan 1939. gadā.

Savu astoto un pēdējo Latvijas meistara titulu RFK izcīnīja 1940. gada vasarā, jau pēc Latvijas okupācijas, izšķirošajā un pēdējā Virslīgas spēlē cīnoties neizšķirti 0:0 ar Olimpiju. Komanda tika atjaunota vācu okupācijas gados, tomēr papildināt savu titulu klāstu tai neizdevās, par labāko vienību kļuva ASK.

Vēl RFK sakarā vērts minēt, ka šī komanda bija pārliecinoši titulētākā Rīgas apgabala futbola savienības tradicionālo sezonas atklāšanas un noslēguma zibensturnīru dalībniece, tajos uzvarot 8 vai 9 reizes (atkarībā no tā, vai skaitīt to reizi, kad RFK un RV fināls beidzās neizšķirti).